Nederīgās monētas

Beidzot melnrakstu pārvēršu tīrrakstā. Kad bija tapis "Skaistums glābs pasauli", bet šis vēl bez ieraksta un lapā tikai citāti, tad arī šis sākās ar vārdu "skaistums".

G. Hanimenas "Eleanorai Olifantai viss kārtībā" man ieteica draudzene, ņemot vērā https://www.3td.lv/ piedāvājumu. Reizē tā bija grāmata, kuru nepaguvu izlasīt un tobrīd to šajā virtuālajā bibliotēkā izņemt nevarēja. Sagadīšanās pēc, tā pati draudzene man paziņoja arī jaunumus, kad bibliotēkas noteikumi pamainījās. Bet līdz grāmatas izlasīšanai pagāja daudzi mēneši, jo atkārtoti uzmeklēju to nesen. Jūtos dīvaini, ka, paejot tik īsam laikam, es vairs neatceros, vai citāti ir no visas grāmatas vai no tās daļas, kas tika izlasīta pirmajā piegājienā. Citāti gan vairāk verbālai ilustrācijai, lai sajustu rakstnieces stilu. Lasīt bija viegli. Ieteiktu izlasīt tiem, kam grūti pašizolēties, lai saprastu, ka dažiem līdzcilvēkiem vientulība un vienmuļība ir ikdiena, jo sabiedrība viņus atgrūž kā nederīgas monētas. 

"Skaistums ir tik nepastāvīgs un iet mazumā jau kopš tā brīža, kad ir jums

dots."

"Radās pamatotas aizdomas, ka misters Makdonalds ir pastulbs,
bet, spriežot pēc nerūkošās rindas, ļoti bagāts cilvēks."

"Manu sirdi bija sakropļojušas tikpat dziļas rētas, kā seju, tomēr
cerēju, ka ir palikusi kāda neskarta vieta, kāds divvirzienu ceļš
mīlestībai."

"Noskatījos, kā viņš pieliecas, sniedzot uguni sievietei ratiņkrēslā, -
viņa bija izbraukusi ārā ar visu pilinātāju, lai turpinātu graut veselību,
kuru ārsti par nodokļu maksātāju naudu centās savest kārtībā."

"(..) ausu ļipiņās viņam bija ērmīgi, lieli caurumi, kuros ielikti melni
plastmasas riņķīši. Nez kāpēc atcerējos savu dušas aizkaru."

"Vai tas patiešām ir tik vienkārši? Mazliet meikapa, jauna frizūra, citas
drēbes - un cilvēks jau ir veiksmīgi integrējies sabiedrībā?"

"Jutos kā tikko izdēta ola, pilna ar staipīgu mīkstumu un tik vārīga,
ka saplīstu pat no vieglākā pieskāriena."

"Es gan negribētu, lai mani sadedzina. Tad jau labāk tikt izbarotai
zooparka dzīvniekiem - tas būtu gan videi draudzīgs risinājums,
gan labs cienasts lielākajiem gaļēdājiem."

"Esmu gluži kā monēta, kuru neņem pretī sabiedriskās dzīves
automāts."

"Uzmanīgi noslaucījos, it kā baidīdamās, ka āda varētu izirt
kā slapjš papīrs (..)."

"Izjūtot pret kādu simpātijas (un mēs taču sarunājām būt draugi),
viņi ir gatavi paciest šo cilvēku pat tad, ja tas jūtas nomākts,
nelaimīgs vai nejēdzīgi uzvedas."

"(..) saruna ir divvirzienu kustība, verbāls teniss."

"Cilvēki lasa vannā un graužot taukainus čipsus, atstāj uz
lappusēm to, kas izķeksēts no deguna, un nemaz nesatraucas,
ja uz tām sēž suņi."

Piektdienas vakaru relaksēšanās

Pirms divām nedēļām kādā "Facebook" grupā radās ierosinājums rakstīt poēmu - katrs pa rindiņai. Process ieilga uz nedēļu, līdz uzlika "stop" komentēšanai. Ne tikai mēģināju dzejot, ko nebiju darījusi kopš pamatskolas gadiem, bet arī atcerējos, ka pirms gada taisīju atskaņu loto un atskaņu bingo, lai skolēnus rosinātu sacerēt savus pantus, ko iesūtīt ikgadējam "Garās pupas" konkursam. Jā, attapos, ka krājumam jābūt šoruden izdotam un sazin kā rīmētāji novērtēti, jo šogad bija vesels lērums dzejoļu, ko pārrakstīt datorā un nosūtīt žūrijas vērtējumam. Līdz grāmatnīcai vēl tikusi neesmu, bet zinu, ka iekš tā izdevuma kaut kas pazīstams esot. 

Nupat bija citas piektdienas vakars, kurš atnāca ar jaunu aicinājumu citā "Facebook" grupā : sakombinēt dažādu grāmatu nosaukumus vienā veselā. Man aiz muguras bija ļoti smaga diena. Bija vēls. Posos gulēt, bet pārskrēju "Facebook" jaunumiem un "uzķēros". Smadzenēm nācās piedomāt un aizmirsās visi dienas kreņķi. Ar mazumiņu padalījos tur, pārējo, lai galīgi neiet zudībā, ielikšu te.

 

Meitenes, grāmata jums! Rīga, Rīgas ielas, Mierielas vilkme... Elegance, nūdeļu blūzs, ledus apelsīns... Putnu vērošana... Spēlītes... Izelpas... Pollianna nu jau liela! (Tas varētu būt romāns par tikko pieaugušas, tikko iemīlējušas rīdzinieces dzīves esenci.)

 

Zvaigznes raugās lejup: bīstams atklājums! Maijvaboles dara to visilgāk  Česilas pludmalē. (Tās maijvaboles man vajadzēja ielikt kaut kādā kombinācijā par katru cenu! Bet laikam šī bija pēdējā kaudzīte, ko tovakar saliku.)

 

Dzimtas vēsture pārāk resna, lai būtu taurenītis. (Te es pavīpsnāju pati par sevi. Taisot savu dzimtas koku, laipni iezīmēju arī pavisam tālus zarus, ja par tādiem informācija ir. Un tā tas pasākums top aizvien apjomīgāks, "resnāks", un ik pa brīžam visu apstādināt draud dažādi vietņu izmēri, abonēšanas maksas...)

 

Kas? Kur? Kad? Tik dažādi spicie eksperimenti - 15 minūtes virtuvē. (Tobrīd likās tik žēl, ka mājās maz bērnu grāmatu. To nosaukumi varētu iederēties daudz labāk visam pa vidu.)

 

Virsnieku sievas: melnā Berta, misis Ročestere, Zilākalna Marta.

 

15 minūtes virtuvē: neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī.

 

Rīgas sargi - Leo un lauvas - zoodārzs manā pagalmā.

 

Jaunais makšķernieks, salas rēgs Čārlijs, malā stāvētājs - zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā. Čārlija pēdējā deja - "Pērkondārds".

 

Rausītis un karma - svētdienas azaids.

Nešķiramie draugi, lāga zēni, parādu piedzinēji Česilas pludmalē aizved mani uz Hiršenhofu!

 

Vecīt, bez komentāriem, atklāti runājot, melu meistars meklē atbildi par vecākiem un bērniem, kā darbojas lietas, ne tikai septiņi pasaules brīnumi.

 

Jaunais makšķernieks - melu meistars meklē atbildi, kā nepiebeigt savu telpaugu.

 

Rausītis un karma - tik dažādi parādu piedzinēji.

Murneku likstas

Izpalika mani lielie sestdienas plāni, jo vakar aizsāku Margaritas Grietēnas (Ingas Jērumas) "Ne vienmēr runcim krējuma pods jeb Leo un lauvas" (2019). Šodien (ar nelielām ēstgatavošanas un uzveikaluaiziešanas pauzītēm) tikai dīvāns un grāmata, grāmata un dīvāns, bet karstums un ūdens glāzes atgādināja pagājušās vasaras lasīšanas bumu. 

"Ne vienmēr runcim krējuma pods jeb Leo un lauvas" - viegli lasāms kriminālromāns. Margarita Grietēna ir pielīdzināta Ritai Falkai, bet, jāsaka, ka pietiks man pa vienam katras kriminālromānam, jo, ja reiz pieturēties pie žanra kā tāda, tad man gribas vairāk spriedzes, vairāk maldinošu pavedienu, jo, lasot par Murnekiem, man jau daudzas lietas bija skaidras uzreiz, kas nozīmē, ka izpalika pārsteigums. Grūti bija noticēt, ka epilogs sākas tur, kur viņš sākas. Bija sajūta, ka rakstījums tiek pārtraukts. Tagad, liekot linku uz "Zvaigznes ABC" lapu, izlasīju īso anotāciju. Kur tad bija slepkavība? Nevar tak būt, ka pa šodienu to paguvu aizmirst...

Patika valoda, reālā Rīgas klātbūtne. Vēl man ik pa laikam acu priekšā uzplaiksnīja Rīgas cirka izrādes, uz kurām vienubrīd gājām ļoti bieži (un varbūt arī labi, ka gājām, jo drīz ēku neatļāva lietot. Un kopš tur atkal kaut kas notiek (piemēram, izstādes), tā arī neesmu bijusi). Grāmatā daudz par cirku, kā arī lauvu, tīģeru, leopardu un pūdeļu uzvedību. Domāju, ka autore gribējusi arī norādīt, ka stāsti par dzīvnieku pazemošanu, pēršanu cirkā ir bijuši pārspīlēti. Taškentas cirka ēkas apraksts bija tāds, ka man uzreiz sagribējās to ieraudzīt internetā:

(attēls no https://cz.depositphotos.com/5660791/stock-photo-tashkent-circus.html)

Gribas tāpat, kā pirms trim gadiem, dalīties ne ar grāmatas saturu, bet gan ar salīdzinājumiem no tās:

(..) domas manā galvā bija sapinušās kā ceļinieka kājas džungļu liānās.

Meitene peldēja laimē kā zaļā līdaciņa straujajā upē. 

(..) Koļas mansards noderēja kā kulaks uz acs.

Bet ko tad es vispār daudz zināju par šo Murneku ģimeni, kura man bija uzkritusi uz galvas kā ābols Ņūtonam.

Īrisas laulības dzīve, kas tagad plūst rāmi kā Gauja uz jūru pie Carnikavas, iesākumā tāda nemaz nebija.

No darba brīvajā laikā (..) piekopa savu hobiju - lauza dāmu sirsniņas kā piparkūkas.

Kavalieris bija nobriedis kā plūme - rauj tik no koka un bāz mutē!

Tad nu vīriņa lielā dūša saplaka kā pārdurts balons.

Pa senču pēdām

Ja Tu vēlies veidot savu dzimtas koku, bet nezini, ar ko īsti sākt, tad turpmākās divas rindkopas būs domātas tieši Tev! 😉

 

Labi, ka ir blogs, jo tikai te varu atrast informāciju, ka digitālo dzimtas koku esmu sākusi veidot 2012. gadā. 😊  Piedomāt par to sāku vēl senāk, bet vai tas būtu noticis kaut kad - jebkad, ja ne mammas brālēns savulaik čakli nevāktu informāciju, nezinu, bet, visticamāk, ka šobrīd es līdz tam nebūtu tikusi, jo cik gan personīgi zinu cilvēkus, kas to dara? Neskaitot radinieku, tikai vienu dzīvē un vienu te - blogpasaulē. Secināju, ka šī nav arī lieta, uz ko iekārdināt citus, kamēr tie paši nav izjutuši savu vēlmi vai sasnieguši kaut kādu konkrētu vecumu, kad gribas visu, ko zina paši, nodot pēcnācējiem. Esmu uzklausījusi zūdīšanos no jauniem cilvēkiem, ka nezin kāpēc tie vecie stāsta par kaut kādiem mirušiem radiem... Eh, saprotu kā vienus, tā otrus. Tiem vecajiem tad atliek vien pamanīt, ka jaunajiem "viss iet gar ausīm" un tās atmiņas pierakstīt (zinot, ka mājās tas var arī nepelnīti nozust, es iesaku https://timenote.info/lv. Pati tur rakstījusi neesmu, bet zinu, ka lapas veidotāji visu laiku aicina dalīties atmiņās par aizgājējiem). Digitālo dzimtas koku veidošanai latvieši visbiežāk izmanto https://www.geni.com/ vai https://www.myheritage.com/, tāpēc, pievienojoties kādai no tām, ir lielākas cerības atrast kopīgus pavedienus ar centīgu radu radu veidotiem kokiem. Pati lietoju otro, kurā bez maksas laikam var pievienot 200 personas. Ja vajag plašāku vai gribas izmantot dažādas ekstras, tad pilnā paka maksā 239 dolāri (ap 210 eiro) gadā (kaut zem pakas norādīta mēneša cena, jāapmaksā viss uzreiz par gadu, un pēc gada, ja neatsakās, tiek automātiski atskaitīta summa par nākamo gadu). Dotajā brīdī es neieteiktu ņemt kādu no pakām, bet sazināties ar Lindu un pievienoties viņas Lielkokam. Ja ir interese, var izlasīt rakstu par dzimtas spēku dzemdībās un bērnu auklēšanā. Tā kā nelietoju otru programmu, nezinu, vai tur Linda nav organizējusi ko līdzīgu, bet jebkurā gadījumā pagājušā gada decembrī viņa ieguva Latvijas Geni Currator tiesības.

Kaut neesmu tehnoloģiju cilvēks, senču pēdas meklēju tikai virtuāli. Epizodiski varu nonākt lielā atkarībā. Ir jāieskrien strupceļā, lai es rimtos un kādu laiku liktu dzimtas kokam mieru. Vienmēr esmu gatava saņemt jaunu stimulu no kāda "Dzimtas detektīvu" ieraksta (kaut arī sekoju citām grupām, šī ir mana favorīte). Vienmēr var ieskatīties arī kādā no šīm krātuvēm, kur, ja nav zināmi konkrēti mājvārdi vai arī tikai urda pieņēmumi, laiks aiziet nemanot, lai gan tieši tautas skaitīšanas dati mana dzimtas koka zarus ir padarījuši daudz kuplākus. http://www.lvva-raduraksti.lv/lv.html un http://www.ciltskoki.lv/ - tā ir klasika, bet tajos eju reti (mūžīgi ar jaunu paroli😀). Gan jau ir kas ļoti vērtīgs starp noderīgajām adresēm, bet neesmu vēl to atklājusi. Ārpus klasikas vietnēm skenētās pases aizvien var atrast te, bet senajās baznīcu grāmatās minētās personas, bez tam neko virtuāli nevirinot, var viegli sameklēt te (pat bilde ar vēsturisko ierakstu pievienota un palielināma). Tik daudz kas ir tapis, pateicoties entuziastiem. Diemžēl nav saglabājušās visas baznīcu grāmatas. Vēl šo un to esmu atradusi https://www.cemety.lv/public/deceaseds. Tas, kas man pašai ilgi neienāca prātā, bija http://www.periodika.lv/. Vienīgais mīnuss, ka, jo jaunāki raksti, jo biežāk nekur tālu, sēžot mājās, netikt gan, jo "pamatojoties uz autortiesību likumu, materiāls ir pieejams tikai bibliotēkā", tomēr meklētājs sniedz nojausmu, vai ir vērts turp patiešām doties. Domāju, ka ātrāk pētījumi iet uz priekšu, ja nav tradicionālie latviešu uzvārdi kā Bērziņš, Ozoliņš, Kalniņš, kuros var ātri apjukt, ja nav itin nekāda pavediena. Piemēram, man sakrīt vecvecmammu vārdi un uzvārdi (tos gan viņas abas ieguva apprecoties), kaut abas dzimtas nākušas no dažādām pusēm. Tas pats uzvārds pienāk vēl no citas puses arī. 

Vēl varu piebilst, ka netaisu šauru dzimtas koku. Jau no paša sākuma esmu elastīgi padevusies uz to pusi, kur tā "rakšana" padodas. Piemēram, manā kokā ir izveidojies viens liels Dānijas zars, kurš man pašai nebūt nav aktuāls, bet varbūt kādreiz noderēs manām ārzemju radiniecēm, ja viņas piemeklēs dzimtas koka veidošanas trakums. Tāpēc diezgan loģiski, ka esmu pievienojusies Lindas Lielkokam, jo tāda ir arī mana dzimtas koka būtība, pievienot ikvienu, kuru iespējams secīgi pievienot.

Tālāk - manas sentimentālās domas, pārdomas, atklājumi par savu dzimtu.

 

Man nav pamata domāt, ka reiz atklāšu kādu augstdzimušu senci. Pieņemu, ka viņi visi man ir bijuši vairāk vai mazāk lauku cilvēki, no kuriem varbūt tik retajam bija dzimtas mājas un sava saimniecība. Pēdējā simtgadē ģimenēs vidēji vairs tikai pa diviem pēcnācējiem, bet agrāk bija arī kuplākas ģimenes, sievas dzemdēja pa pieciem, sešiem bērniem, bet daži no tiem nomira zīdaiņu vecumā.

Mani ikreiz pārņem īpaša sajūta, kad uzzinu ko jaunu par seno radu gaitām. Un tas nav tikai par jauniem faktiem, bet arī par ceļiem, kas vieno cauri gadsimtiem.

Piemēram, ejot cauri Brasai, vienmēr piedomāju par vecmammas Rīgas māsīcu Alvīni, jo viņa šajā rajonā nodzīvoja daudzus gadus, tāpēc noteikti manas pēdas šur tur sakrīt ar viņas pēdu nospiedumiem kādu pusmetru dziļāk. Šķiet, ka es viņu nekad nesatiku, bet atceros paciņas, kuras vasarās atceļoja no Rīgas uz vecmammas mājām. Plīša lācītis, kleitas un vēl šādi tādi nieki man. Tās nebija jaunas lietas, bet man, augot starp pieaugušajiem vien, tieši tas likās jauki, ka ar to ir spēlējies vai vilcis kāds bērns, kuram tas viss ir paticis tikpat ļoti kā man. Fakts, ka vismaz vienas kleitas auduma gabaliņi (nu tā ir pa vīlēm izārdīta), stāv Rīgas skapī un gaida trešo piedzimšanu. Tā teikt, no Rīgas nākusi un te arī atgriezusies. Ja pareizi atceros, tās paciņas - kastītes ceļoja abos virzienos, jo vecmammai bija visādi lauku labumi. Dzimtas kokā esmu atstājusi vietu Alvīnes mazmeitai, jo pašlaik tikai neskaidras atmiņas par redzētu bildi, kurā ir viņas abas. Un prātā kā pirmā viņa man laikam ienāca tamdēļ, ka nupat lasīta un pārlasīta biogrāfiskā nodaļa Intas Kārkliņas grāmatā "Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušans". Pateicoties mūsdienu virtuālajām iespējām, es jau senāk biju atradusi bildi gan ar vecmammas māsīcas pasi, gan šķiršanās dokumentiem, bet tas, ka viņa no kalpones tikusi līdz sabiedrības dāmai, tas gan man bija pārsteigums. Citāts no grāmatas:

"Taču radās otrs pielūdzējs (latvietis Upenieks), kas tika iecelts par Orlas 

pilsētas galvu. Abi apprecējās, mātesmāsa kļuva par cēlu dāmu - ar 

savu ložu pilsētas teātrī, ar divzirgu karieti." 

Pēc desmit gadu kopdzīves laulība tika šķirta, dēls palika vīra audzināšanā, bet pati Alvīne (grāmatā gan māsas dēls viņu sauc citā vārdā) atgriežas pie dzimtas uzvārda, kas, kā atklājas šajā pat grāmatā, nemaz nav tāds līdz saknēm dzimtas uzvārds!

"Mammas tēvs nācis no Vīpes pagasta. Ģimenē arī bijuši seši dēli 

(par meitām neko nezinu) un ļoti patriarhāls vectēvs. Protams, ka uz 

sešiem zemi sadalīt nevar, tad tur nevienam nekā nav. Tā nu trīs dēli 

palaisti pasaulē. Dzimtas uzvārds bija Ozoliņi, bet mājas saucās 

"Lendzēniņi". Un tie, kas palika uz zemēm, saglabāja savu uzvārdu."

" Bet pasaulē aizgājušie puiši, protams, iet uz dzelzceļu, jo tā bija 

izplatītākā darbavieta tiem, kam tikai četrklašu pamatskolas izglītība. 

Tur, stājoties darbā, jāreģistrējas. Saruna, protams, notiek krievu 

valodā. Viņi cits pēc cita sauc uzvārdu Ozoliņš, un reģistrators saķer 

galvu. "Pilna pasaule ar šiem Ozoliņiem, Bērziņiem, Kalniņiem un 

Lejiņiem! (..) Kā sauc mājas?" "Lendzēniņi..." "Tātad būsi Landzāns!" 

Tā radās otrs uzvārds, un trīs brāļi kļuva par Landzāniem.

Mamma atcerējās, ka katru gadu visi brāļi tēva mājās ģimenes godu 

reizēs regulāri satikušies: apkampušies, skūpstījušies, dziedājuši,

 smējušies (..). Bet jau nākamajā dienā - pa kādam strīdam, apvainojumam, 

kas pārauguši kautiņos - ar dūrēm atgādināts, ka palicēji iekārtojušies 

siltā vietiņā, bet pārējiem, lūk, jāklaiņo pasaulē. Pa gaisu lidojušas 

ne tikai karotes, bet arī bļodas ar visu putru. Prombraucot salabuši, 

apkampušies, raudājuši un bučojušies, atvadoties līdz nākamajai 

tikšanās reizei. Pēc gada atkal viss notiek pēc tā paša scenārija."  

Vai pēc bijušā vīra nāves dēls, kuram tobrīd bija sešpadsmit gadu, atgriezās pie mātes, nezinu, bet kā nostāsti, tā rindas grāmatā apliecina, ka trešdaļu mūža viņa nesavtīgi rūpējās par savu māsas dēlu Alfrēdu. Tāpat nezinu, kāpēc abas māsas dēliem likušas vienādus vārdus - Arvīds. Viņu senčos tādu vārdu figurējam neredzu.

Nav ne jausmas, kad uzzināju, ka pazīstamais aktieris un režisors Jaunušans ir mūsu radinieks, toties atceros, ka pirmā izrāde, uz kuru sanāca aiziet, uzsākot dzīvošanu Rīgā, bija "Trīs māsas" studentu izpildījumā. Tagad arī Nacionālā teātra repertuārā ir šī izrāde un, kaut toreiz ilgi zināju, kuri jauniņie nospēlēja tos divus cēlienus, šobrīd varu nosaukt tikai Mārci Maņjakovu, kurš spēlē "Trīs māsās" arī tagad. Izrādās, ka tolaik, 1999. gadā, Mārcis grimējās tajā pat ģērbtuvē, kur Jaunušans, varbūt tāpēc otrajā cēlienā astoņdesmitgadīgais kungs pievienojās skatītāju rindās brīvajā vietā man blakus. Gar Ģertrūdes ielas māju, kurā Jaunušans ar vecākiem dzīvojis daudzus gadus, esmu gan braukusi, gan gājusi garām neskaitāmas reizes, bet tikai šonedēļ sajutu īpašo saikni ar attiecīgo nama daļu, jo, pateicoties grāmatai, izpētīju, ka tam numuram ir divas ēkas.

Mani lauki atrodas netālu no Ērgļiem. Vienmēr uzskatīju, ka dzimtas saknes meklējamas Sunākstē, Daudzesē, ap Krustpili, tāpēc šogad jo īpaši mani pārsteidza atklājums, ka mans vecvecvectēvs Spricis bijis Ērgļu draudzē. Vējavas muižā viņš dzīvojis daudzus gadus. Spriča, kaut toreiz man par viņu pašu nebija ne mazākās nojausmas, bērni bija ievadu ievads mana dzimtas koka iekustināšanā, jo man vēl ir saglabājusies lapiņa, uz kuras esmu pierakstījusi četrus vārdus - "dārgumus", kurus uzzināju no radinieka. Digitālā versijā četrinieks ir paplašinājies, jo klāt nākušas divas pirmās meitas. Viena nomira trīs mēnešu vecumā. Domāju, ka līdzīgs liktenis arī otrai māsiņai, tikai mirušo saraksti pašai šifrējami, tāpēc, vai nu paslīdzējis tāds ieraksts garām vai arī tas noticis lielākā vecumā. Vismaz iemanījos ātrāk atpazīt ierakstus, kuros reģistrēti mirušie zīdaiņi, jo tad parasti klāt pierakstīja abu vecāku vārdus. Pieci no Spriča bērniem dzimuši Vējavas muižā, bet tieši tas, kas mani interesē visvairāk - mana vecvecmamma - virtuālajos reģistros nav pieejama. Acīmredzot ģimene mainījusi dzīvesvietu. Un tad jau nevar zināt, uz kuru pusi viņi devušies. Ir, protams, pieļaujams arī scenārijs, ka Spricis nomirst un jaunākās meitas tēvs ir kāds cits; parasti tēva vārdu atrast vieglāk kā mātes...
Dzimtas koks, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavs, jo vienmēr gatavs būs tikai kodols, pārējo visu var apaudzēt uz visām pusēm.😊

Mans botāniskais, un Zīles

"Botāniskais Dārzs ir dāvana, ko sev - visdārgākajam - sniedzat, tā ir

piena vanna dvēselei, kas tiek lēnītēm baudīta un sniedz prieku."

Te es citēju Baibu Zīli, tomēr tie, kuri nav lasījuši autores jaunāko darbu "Rausītis un karma", bez atšifrējuma neko nesapratīs, jo tā, īsi sakot, ir metafora brīvdienai, kurā ļaujamies sevis lutināšanai. Pēdējos gados novēroju, ka es tā sāku darīt bez maz regulāri ik sestdienu - piemēram, ar vēlajiem rītiem, kad ziemā izdevās pamosties ap divpadsmitiem, kā skolas gados, vai, skatoties internetā visjaunākās krievu komēdijas, vai, cenšoties realizēt virtuvē kādu no Pinterest kārdinājumiem. Es varu tad nemazgāt grīdu vai traukus, bet varu atlikt un atlikt, un atlikt lietas, kuras "nedeg", lai darītu tikai to, kas tobrīd sagādā prieku. Caurmērā izpalika sevis un citu līdzcilvēku šaustīšana par neizdarītajiem mājas darbiem, jo, galvenais, ka darbā tā neatmetu nekam ar roku. Tas "caurmērā" ne velti piekabināts, jo tomēr pa gadu krīzes man piezagās reizes piecas un tad nu gan viss bija slikti. Mācījos atkal no jauna skaitīt līdz desmit, lai neciestu nevainīgie, bet ne vienmēr tas izdevās. Piedzīvoju divas galējības, vai nu izklaigāties, izdusmoties vai arī tikpat kā nerunāt, kaut nebiju viena. Sestdienu "botāniskais" vienmēr bija un ir foršs, bet mūžīgi tā porcija šķitusi par mazu.  Un tad ir vēlme pēc kaut kā vēl. Pēc kā?

Pēdējo mēnešu laikā domu apskaidrībai ir palīdzējuši trīs triecieni (tos uzrakstīju, bet izdzēsu, jo aiz ikviena no tiem stāv citi cilvēki, bet tie bija tādi lieli notikumi, kurus kaut kas saistīja, bet īstenībā tie bija atsevišķi un sevišķi katrs par sevi. Tos varēju neasociēt ar sevi, bet es sāku caur tiem analizēt savu pieredzi, harmoniju u. tml.). Piedevām divi pēdējie sakrita ar piekto krīzi. Bez tiem notikumiem es gan jau kārtējo reizi nebūtu tik ļoti ieklausījusies sevī, bet te nu pēkšņi man bija skaidrāks par skaidru, ka jāsaka sev stop! un jāmaina virziens.

Šodien gan esmu izkāpusi starppieturā, kad kaut kas ir beidzies un jauns vēl nav sācies. Šodien nav sestdiena, bet man ir "Botāniskais Dārzs" - esmu izgulējusies (tiesa, tikai līdz deviņiem, bet tas bija saskaņā ar mani), esmu nomazgājusi logus (it kā darbs, bet rezultāts piešķir skaidrāku bildi uz ārpasauli), esmu pievērsusies saviem karstuma nomocītajiem telpaugiem, ļaujot viņiem "sadzerties" tik ūdeni, cik gribas un esmu bez maz vienā rāvienā izlasījusi "Rausīti un karmu".

Ar lasīšanu man vienmēr ir gājis kā pa viļņiem. Varbūt tā arī nebūtu tāda sāpe, ja pirms gada es nepiedalītos "Zvaigznes ABC" lasīšanas stafetē, kas, starp citu, arī šogad līdz pat 21. jūlijam gaida kā bērnu, jauniešu viedokļus, tā arī aicina piedalīties viņu vecākus. Protams, es uzreiz zināju, ka uz vietējo bibliotēku ārpus stafetes ietvariem nav jēga iet, jo tajos termiņos ikdienas ritumā iekļauties nespēju, vēl trakāk, es pat aizmirstu par pagarināšanu. Vienā citā brīdī uznāca apgaismība, ka varbūt es spēju sevi organizēt lasīšanai virtuālajā bibliotēkā. Nogrābājusies "tajos plauktos" gar dažādām grāmatām, apstājos pirmajā reizē pie Baibas mammas Monikas romāna "Ar tādām neprecas", jo es nevarēju nekādi izdomāt, vai esmu kaut ko no viņas darbiem vispār lasījusi. Tas viss notika kādā darbdienas rītā, braucot tramvajā uz darbu. Iespējams, ka tā bija ceturtdiena vai piektdiena, jo tomēr lielumu un līdz pat beigām izlasīju tuvākajā sestdienā - "Botāniskajā Dārzā". Strauji izvēlējos nākamo lasāmvielu, iesāku pat citātus izrakstīt melnrakstā, taču vienā brīdī tas apstājās, jo esmu no tām, kuras ne katru dienu transportā var lasīt. Apstājās, aizmirsās, un vēlāk atklājās, ka atkārtoti to grāmatu izņemt neļauj... Tā kā darbā lasīšana bija viens no maniem pienākumiem, tikai nekas no tā, ko es alktu izlasīt brīvprātīgi, tad sāku gaidīt atvaļinājumu, lai aizietu uz bibliotēku pēc tās grāmatas, ko virtuāli iesāku. Tiešām tās bija gaidas vairāku mēnešu garumā. Bet viss atkal iznāca citādi. Kolēģi dzimšanas dienā uzdāvāja grāmatnīcas dāvanu karti un es iepirku daiļliteratūru, tobrīd aizmirstot par visām reālajām un virtuālajam bibliotēkām, jo reti vairs kuru no romāniem vēlos paturēt, kad izlasīts. Tātad spontāns, nepārdomāts pirkums, bet - kārdinātājs, jo vakar, kad man bija pēdējā darba diena, es vakarā jau ķēros klāt "Rausītim un karmai", līdz nogurums ņēma virsroku.

Kāpēc vispār šāda grāmata? Gājiens uz grāmatnīcu bija neplānots, bet "Rausītis un karma"... nu laikam tāda karma tam darbam, precīzāk, vāka košā krāsa, kas ielēca no grāmatu galda man tieši acīs. Un, jā, jā, es atcerējos pagājušās vasaras atkarību pēc Baibas ierakstiem no Vitalitātes Akadēmijas Facebook. Atklāti sakot, tur tie mani uzjautrināja spēcīgāk kā grāmatā, bet, iespējams, iemesls ir tas, ka man nepatīk pārlasīt. Bez tam Facebook man patīk Baibas vārdu spēles ar komentētājiem. Vēl tikpat kolorīts Facebook stāsts turpinājumos Baibai bija izdevies par baložu pāri - Ivetu un Raimondu. Ja nebūtu par šo dzirdējusi agrāk, grāmatu par tievēšanu noteikti nepirktu, jo vienkārši nav aktuāli. Tikai vienreiz mūžā esmu mēģinājusi pieturēties pie kādas konkrētas diētas, tas bija veselības dēļ, bet diēta riktīgi cirta robu finansēs. Tā kā tas viss toreiz garšoja, tad man tādas labas atmiņas par to periodu. 

"Ja ikdienā pieradīsiet ēst mazāk, jūs vairs fiziski nespēsiet pievārēt tādu

daudzumu kā agrāk. Tas vienkārši nebūs iespējams."

Tas ir kaut kas svaigi atklāts arī sevī, jo mājās tieši šogad vienā brīdī pamanīju, ka ēdu daudz mazāk, un, ēdot ārpus mājas, nevaru izēst standarta porciju. 

Tad vēl jociņi, ko saprot tikai tie, kurus vieno kopīgs mērķis, piemēram, kam svarīgs katrs zaudētais grams un milimetrs:

"- Eu, bet tu rīt ej pie pedikīres, tad tev nogriezīs nagus un tu uzreiz

būsi vieglāka.

- Tiešām! Un, ja es vēl neliktu gelišu, tad vispār!"                

Un arī par kustībām, kuras tik daudziem no mums ir par maz. Man ir patiesi žēl ofiscilvēku. Pagājušā gadā pati vienubrīd tiku aizkomandēta pie datordarbiem. Uzdevumi bija forši, bet nu tā sēdēšana, klabināšana - nē, nē! Mājās jau tās vairs tikai (bet pat ne vienmēr) "Botāniskās sestdienas" un dažkārt vēl svētdienas, kad ieslēdzu datoru. Un arī telefons man nav datora aizvietotājs. Tur es pārskrullēja tikai sociālo tīklu jaunumus, kuri bieži vien vairs nav jaunumi brīdī, kad es līdz tam tieku. Bet kustīgā ikdienas daļa ir tā, pie kuras vienmēr ir jāpiestrādā arī man.

"Vingrošana ir nepieciešama jebkuram cilvēkam, īpaši ofisa važās

sēdošajam. Mūsu ķermenis nav radīts, lai astoņas stundas nekustīgi

dirnētu pie datora, tādējādi atrofējot muskuļus, pārkaļķojot locītavas

un norulinot nervu sistēmu. Radītājs devis mums kustīgas kājas, 

lokanas rokas, rumpi, kurš spēj saliekties, skriet, lēkt, ripināties un,

ja vajag, stāvēt uz galvas (..)

Viņš noteikti nedomāja: "Ahā, pēc xtūkstoš gadiem šis tips pavadīs

lielāko savas dzīves laiku birojā un kustēsies tikai uz tuvāko 

lielveikalu." Jo tādā gadījumā mūsu galvenais orgāns noteikti būtu

dibens, kā arī būtu mazāka galva, lai mugurai, sēžot pārsvarā 

nepareizā pozā, nebūtu jānotur šī smagā bumba."

Klāt visam Baibas tēlainā valoda:

"(..) dāma skaļi raud un plāta rokas, skaudrās bezkaloriju asaras

pilinādama diētiskajā zivju kotletē."

"Timiāns un estragons labi iederas restorānu ēdienkartēs, lai katra

recepte būtu vismaz piecas rindiņas gara (alkšņu skaidu dūmos 

kūpināts ezera zutis, kurš pirms tam klausījies Pētera Vaska ceturto 

stīgu kvartetu, ar ābolu biezeni, brūkleņu čatniju, kapera ziediem, 

vītinātiem ķirštomātiem un timiānā un estragonā noturētu cukīni)."

Lai arī "Blogger" vairs nav īpaši populāra platforma, tomēr rakstīšana, dalīšanās pārdomās, redzētajā, paveiktajā arī ir kas tāds, kas te man bija uzsākts, bet apsīcis. Kad sāka nerakstīt citi, es sevī domāju par prioritātēm, kā kurš sadala laiku, kas kuram svarīgi, nekad nepieļāvu domu, ka fiziski var nebūt spēka uzrakstīt...

Un šodien es uzrakstīju tikai pateicoties "Botāniskajam Dārzam" - gan tāpēc, ka viņš bija Baibai, gan tāpēc, ka viņš šodien ir man. Pie reizes sanāca pieminēt arī divas rakstnieces Zīles, tāpēc beigās uzrakstīju tādu dīvainu virsrakstu šai ziņai.

         

Biezā un noslēpumainā grāmata

Uzvarēju pati sevi - pabeidzu grāmatu - "ķieģeli", bet apsēdos pie datora un domāju, vai vērts dalīties blogā, ja Google+ gatavojas lielajiem dzēšanas darbiem... Ja vien papētot pareizi sapratu, tad Blogger ir patstāvīgs, ko var viegli atdalīt no Googles konta, tāpēc taps dažas rindas par tikko izlasīto.

Nav aiz kalniem ikgadējā grāmatu izstāde Ķīpsalā. Ceru neiet. Ne jau tāpēc, ka man lasīt nepatiktu, bet tas acu neaizkrišanas brīdis pirms miega, paņemot grāmatu, ir tik niecīgs, ka lasāmā kaudze aug augumā jau gadus divus. Bez tam gribu vairāk izmantot bibliotēkas resursus. Ir man divas, ko ļoti, ļoti gribu mājās, bet tās aiziešu šomēnes "Zvaigznes ABC" atlaidēs nopirkt. Ja būs. 

Izstādi pieminēju ne velti. Pirms gada biju skaidri izlēmusi, ka nopirkšu tur Žoela Dikēra "Baltimori", bet, aprunājoties ar Kristīni Ilziņu, es maisa saturu papildināju ar 670+ lappušu biezo "Patiesību par Harija Kebēra lietu".

Protams, ka nopirkt ir viens, bet pieķerties klāt, zinot, ka lasīšu mēnešiem... Vispār - kļūdījos. Iesāku kaut kad pagājušajā nedēļā un vakar upurēju bez maz visu dienu, lai teju nokļūtu līdz finālam. Augstu vērtēju jebkuru grāmatu, kuras beigas nespēju prognozēt. Lasīt viegli, bet naktīs tas viss sajaucās sapņos ar daļu no manis. Zinu, ka murgoju, tikai nezinu, ko īsti. Pēdējie lappušu desmiti varēja arī nebūt, jo nedaudz jau kaitināja, ka patiesība aizvien izrādījās nepatiesība, likās, cik var stiept garumā kā tādā seriālā? Iespējams, ka atbilde ir te - pirmajos citātos.

"Laba grāmata, Markus, ir tāda grāmata, kuru žēl pabeigt."

"Tāpēc, ka lasītājos ir jāuztur spriedze līdz pašām beigām.
Tāpat kā, spēlējot kārtis, jūs saglabājat dažus trumpjus
līdz partijas beigām."

Nesen "Facebook" gāja vaļā karsta diskusija par to, cik ne-zaļa ir nelasāmu darbu publicēšana un tad es romānā tieši nonācu pie vārdiem par šo tēmu. Šeit var atrast ne vienu vien atziņu par rakstīšanu.

"Izcirst kokus, lai publicētu tamlīdzīgus murgus, ir noziegums. 

Proporcionāli mumsnav tik daudz mežu, lai pietiktu visiem 

sliktajiem rakstniekiem, kas dzīvo šajā valstī." 

"Ja jums nav drosmes skriet lietū, nebūs drosmes arī 

uzrakstīt grāmatu." 

"- Piemēram, kā notiek rakstīšana?

- Tā notiek pati no sevis. Domas ilgi jaucas pa galvu,

līdz pārvēršas teikumos, kas izbirst uz papīra." 

"Māksla rakstīt ir māksla nevis tāpēc, ka jūs protat

pareizi rakstīt, bet gan tāpēc, ka šādi varat piešķirt

savai dzīvei jēgu."

Un arī par mīlestību.

"(..) viscēlākie un visvairāk apbrīnas vērtie ir tie,

kuriem izdodas uzbūvēt mīlestību. Jo nav nekā

lielāka un grūtāka par to."

"Cilvēkiem liekas, ka viņi mīl, un tad viņi
apprecas. Bet pienāk diena, kad paši pret
savu gribu un, to nemaz neapzinoties, viņi
sastop īstu mīlestību. (..) Notiek milzu
eksplozija, kas iznīcina visu sev apkārt.
Trīsdesmit gadu bezcerīgas laulības
izšķīst vienā mirklī."

Grāmata nebūt nav "svaiga", taču par to runā vēl un vēl. Un to vēl var pagūt nopirkt. Kāpēc? Pasaulē populāra, viegli lasāma un ar neparedzamām beigām.

P. S. Bieži, ja vien laiks, pēc savām pārdomām uzmeklēju citu recenzijas. Šoreiz izlasīju visas no "Zvaigznes ABC" lapas. Un uzreiz iekrita acīs gan Mairitas "meksikāņu seriāls", gan Ulda "pārsimts lappuses - miega aizbiedētājas" un "brīvdienas upurēšana" (bez maz vārds vārdā, kā man vakar! Tas pats gan arī Spīganas rakstītajā, vien es zināju, ka man šorīt būs grūti piecelties uz darbu, tāpēc pēdējās lappuses atstāju šodienai), gan Līvas "nespēja nojaust vainīgo".

Svešzemju iespaidos

Šovakar ne pārāk gari par diviem svešzemju iespaidiem, kuri pat savienojās vienā nedēļā.

Pirmais - Stokholma - balvas ceļojums no "Zvaigznes ABC". Godīgi sakot, tas bija negaidīts pārsteigums, bet sāku nervozēt uzreiz pēc rezultātu ieraudzīšanas, jo man visu laiku ir bijusi pietāte pret jūras slimību. Turpceļā iedzēru spectableti, viss bija labi, līdz izlēmām aiziet aplūkot prāmja veikalu. Acīmredzot pastiprinājās vējš, alkohola pudeles tinkšķēja, galvā un vēderā uzreiz nelāga sajūta, manījos atpakaļ uz kajīti. Vārdu sakot, mans kruīzs lielākoties pagāja horizontālā stāvoklī. Sākumā domāju - tas arī būs lieliski, jo tikšu pie daudz miega, bet turpceļa naktī acis bija vaļā pie katra lielā viļņa, klāju zemāk trīs reizes kaut kur triecās kāds auto... Varēju jau sev skaitīt, ka šie prāmji brauc katru dienu, šī nav vētra, vien stiprs vējš, tomēr sirsniņa trīcēja, ja tikām uzšūpoti augstāk vairāk kā trīs reizes. Rīts gar salām beidzot bija rāms. Un skaists.
Stokholmā bija auksts. Ik pa laikam sniga (Latvijas sniegu tā arī vēl neesmu šoruden redzējusi). Sauszemes laiks aizritēja tūrē pa pilsētu. Ak, arhitektūra, arhitektūra! Domāju, ka atgriezīšos. Kādā vasarā,  ar otru prāmi, ar savu maršrutu un zviedru kūkām.

 

 

 

Otrais - Lux filmu dienas, kuras priecēja mēneša sākumā. Pateicoties draudzenei, pieteicos un aizgāju uz sestdienas filmu - "Woman at War" ("Islandes amazone", 2018). Skarba. Skatoties uz lielā ekrāna, šķita, ka esmu tur - Islandē. 

Gandrīz Bībele

Pats pēdējais ieraksts par stafetes grāmatām būs par kādu īpašu, kuras autore tik slavena un viņas darbi pārdošanas ziņā daudz neatpaliek no Bībeles un Šekspīra daiļrades.
Tātad Agata Kristi un "Slepkavība Austrumu ekspresī". Nevaru apgalvot, ka būtu agrāk lasījusi kādu no šīs autores romāniem, bet LTV esmu redzējusi vairākas sērijas ar Erkila Puaro darbošanos. Bibliotēkā jaunā izdevuma nebija, bet tā vietā divi senāki un es izvēlējos visvecāko (1970), jo tas bija cietajos vākos. Protams, tam nav īpašas nozīmes, tikai nedaudz mulsu par detektīva vārdu Herkuless.
Pat ja arī biju reiz redzējusi romāna ekranizāciju seriālā (filmu, kura parādījās pagājušā gada rudenī neesmu skatījusies), viss bija aizmirsies, toties zināju, ka no sižeta nespēšu atrauties un neziņa tiks saglabāta maksimāli ilgi. Bija tāda jauka sajūta, ka, sekojot līdzi atrastā kabatlakatiņa īpašnieces meklējumiem, es uzreiz iedomājos, kura ir īstā īpašniece, jo... Jā, šis nu ir tāds romāns, par kuru neko daudz atklāt negribu, lai citiem interesanti pašiem izlasīt. Rakstnieces rakstības stils (lasot šo veco izdevumu, ir pilnīgi skaidrs, ka te nekas nav uzlabots) ir tik laikmetīgs, grūti noticēt, ka, piemēram, šis romāns pirmoreiz izdots pirms 84 gadiem! Foto ir redzamas norādes uz minerālūdeņiem, ko Latvijā vēl ilgi nepazina. Noteikti iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk tāda veida literatūra, pat no trakām ainām te ir tik ļoti maz, ka diezin vai būtu jāmokās ar bezmiegu, murgiem vai bailēm braukt ar vilcienu.

Hillas pamatskolā

Laikam jau iestājies sava veida pagurums no šāda tipa grāmatām, tāpēc "Pamatskola. Mans brālis ir briesmīgs melis" gandrīz vai noliku malā puslasītu, tik sapratu, ka pusotrai dienai, kas atlikusi līdz stafetes beigām, man no saraksta mājās ir tikai divas grāmatas; šī un vēl viena. Pirmspēdējā rītā biju iegriezusies bibliotēkā un secināju, ka laikam dažas interesantas bērnu grāmatas būtu bijušas jāmeklē pieaugušo nodaļā, bet ko nu vairs, jāiztiek ar to, kas ir.

Ja pareizi nojaušu, tad iepriekšējās "Pamatskolas" grāmatās stāstnieks ir bijis 6. klases skolēns Reifs, bet šī daļa ir viņa jaunākās māsas vēstījums. Māsai jāuzsāk mācības skolā, no kuras nesen padzīts vecākais brālis, kurš visvisādi centies pārkāpt noteikumus un slikti mācījies. Grāmatas sižets ir tāds, kādu Džordžija to raksturo pašā sākumā:

"(..) stāsts par to, kā gudra, laipna, radoša meitene mēģina cīnīties ar 

sava brāļa slikto reputāciju."

Līdz šim parasti saņēmusi A vērtējums, Hillas pamatskolā Džordžija regulāri tiek atstāta pēc stundām. Netaisni ir ne tikai skolotāji, bet arī klasesbiedri. Arī mājas nav nekāda miera osta, jo te jāsatiekas ar sarkastisko brāli un omīti, kurai atmiņā caurumi kā sieram. 

Vairāk uz grāmatas beigām noskaidrojas daži būtiski fakti, kas skar Džordžijas ģimeni, tāpat meitene piedzīvo "zvaigžņu stundu" ar rokgrupu, kurā cenšas spēlēt ģitāru.

Tā kā mana sākotnējā skepse pret šo grāmatu nebija saistīta ar tās saturu, tad varu to vērtēt kā labu lasāmvielu pusaudžiem, viņu vecākiem un noteikti arī skolotājiem. Autors - vīrietis lieliski ticis galā ar pretējā dzimuma atveidi, jo grāmatā ir daiļā dzimuma pārsvars.

Pazemes un alu noslēpumi

Grāmatas un filmas, ja tās atzīstu par labām, un to autori ir latvieši, man ir jo sevišķi mīļas. Valda Rūmnieka "Laika spēles. Divi dīvaini piedzīvojumi Murjāņos un Rīgā" no "Lasīšanas stafetes" grāmatu saraksta ļoti uzrunāja, bet bibliotēkas plauktā to beidzot sastapu vien šonedēļ. Autora "Ozola grāmatu" lasījusi neesmu, bet tas neietekmēja iepazīšanos ar turpinājumu. Konkrētais izdevums īpašs - ar Valda Rūmnieka autogrāfu.
Sākumā ar lasīšanu neveicās tik raiti, kā es vēlētos. Nav jau arī mans iecienītais žanrs, tomēr pēc lappusēm divdesmit temps kļuva normāls, kļuvu mierīga (jo blakus stāv vēl trīs grāmatas, kuras tā gribētos līdz rītdienai izlasīt 😊).

Grāmatas galvenie varoņi ir Andris un Gita (dvīņi), ļoti daudz pieminēti arī viņu vecāki un draugs Eidis. Darbība notiek divās Latvijas vietās: Rīgā un Murjāņos.
Pirmais stāsts ir par noslēpumaino Gaujas atteku. Makšķerējot pusaudži piedzīvo tādas lietas, kas viņus gan reizē baida, gan tirda atgriezties šajā vietā vēl un vēl. Atklātajam es nekādi nespēju noticēt, bet tomēr piekrītu Kārļa vārdiem, kuri ir stāsta beigās:

"Mēs daudz ko vēl nezinām (..). It īpaši, kas notiek pazemē. Kur reizēm pazūd 

Gaujas ūdens? Un kāpēc Baltijas jūrā, kura ir ļoti piesārņota, reizēm rodas

palieli, ļoti tīri ūdens laukumi, kur, protams, pulcējas laši un taimiņi?" 

Otrais stāsts ir par akmens disku, kuru nozog no Dabas muzeja. Bērni kā detektīvi izokšķerē informāciju par tiem laikiem, kad vecāki mācījās 7. klasē un pat nenojauta, ka vēlāk izveidos ģimeni. Tētim un mammai ir kāds kopīgs noslēpums. Un tad pievienojas vēl viens līdzzinātājs, kurš pēc divdesmit gadu dzīves uz citas planētas nav itin nemaz novecojis:

"(..) uz tās planētas, kur pašlaik mītu un sniedzu profesionālas konsultācijas

Zemes jautājumos, laiks rit des,it reižu lēnāk. Bet, kad esmu šeit, man ir 

sajūta, ka laiks skrien ar nežēlīgu paātrinājumu. Tāpēc man ļoti jāsteidzas."

Gan Andrim un Gitai, gan vecākiem ir iemesls uztraukties par savu drošību. Disks tiek atrasts manā kaimiņrajonā - Mežaparkā, kad dvīņi pēc Zoodārza apmeklējuma uzreiz dodas savā pēcskolas uzdevumā, izmantojot interesantu palīgierīci.

 

Iesaku izlasīt šo grāmatu kā bērniem, tā pieaugušajiem, kuriem interesē piedzīvojumi ar mistikas piedevu. Bez tam viss risinās tepat un sniedz to iespēju noticēt, ka varbūt arī mūsu ģimenes var piedzīvot ko līdzīgu. "Laika spēles" un "Ozola grāmata" noteikti iederēsies arī manas skolas grāmatu plauktā, jo es jau zinu, kurus bērnus tās varētu aizraut.

Un tomēr Normans...

Likteņa ironija - kad bibliotēkas bērnu nodaļā nevarēju atrast itin neko no tā, ko mājās biju ieplānojusi, tad tomēr "Normana pasaule. Dažreiz jāuzlādē baterijas" tika izvēlēta, neskatoties uz visiem iepriekšējiem pretargumentiem. Un pašai prieks, jo šī daļa gluži citāda, tāda - "iz pusaudža ikdienas", viegli lasāma.

Galvenā varoņa Normana "dzīvība un elpa" aizvien ir riteņbraukšana. Elans joprojām ir bezdarbnieks, toties iespēja piepelnīties rodas gan mammai, gan pašam Normanam. Šajā grāmatā tēvam nav nevienas diskusijas ar vecāko dēlu par taupību. Elans ir atradis veidu, kas veicinātu dēlu paklausību. Normans turpina būt neiecietīgs pret saviem jaunākajiem brāļiem, suni un Čelsiju, un viņi katrs savā veidā zēnam par to "atmaksā". Draugs Maikijs Normanam šķiet veiksmīgāks, laimīgāks, hormonu epopeju šoreiz aizēno aipads...

""Labi," sacīja tētis. "Lai tikai kāds no jums vēl iepīkstas, un nākamnedēļ neviens

nedabūs kabatas naudu."

Tas iedarbojās. Neviens vairs pat neiepīkstējās. Patiesībā, nodomāja Normis, jau

pašā sākumā neviens nebūtu iepīkstējies, ja zinātu, ka uz spēles tiek likta šīs 

nedēļas kabatas nauda. Viņi tik tikko bija atkal sākuši to saņemt."

"Kad mamma bija viņa vecumā? Tas bija apmēram pirms trīssimt gadiem vai

kaut kā tā! Nesen bija izmiruši tie sasodītie dinozauri!"

"Bija tēmas, par kurām nekad nerunāja. Viena no tām bija zivju cenas. Un 

vecāku darbs bija tajā pašā kategorijā. Normis pat nezināja, ko viņa paša 

tētis savulaik darbā darīja, nemaz nerunājot par to, kur citi tēti strādā.

Protams, pašlaik Normana tētis (..) klīda apkārt pa māju, izslēdzot gaismas

un noregulējot radiatoru temperatūru zemāku.

(..)

Viņam noteikti nebija iespēja strādāt pie sava tēva. Ja nu vienīgi tētis viņam

maksātu par katru reizi, kad Normis izslēgtu to sasodīto gaismu."

Izlasot grāmatu, uzzināsit, kas ir NNPM, kam noderīgas mazas karotītes, kā šantažēt tēti, no cik gadiem var strādāt par avīžpuiku, kāpēc Normanam neder mammas pasūtītais aipads un kas vēl notiek netaisnību pilnajā dzīvē. Ja iepriekšējās daļas galvenā tēma bija taupība, tad šajā ir par ceļu, kā nonākt līdz kārotām lietām, kas nav lētas.
Noslēgumā viens video ar pieciem faktiem iz Normana pasaules 😉

Iedomīgais detektīviņš

Vēl viena bērnu auditorijai adresēta grāmata no stafetes literatūras saraksta - Stefana Pastisa "Timijs Negals. Paskaties, ko esi sastrādājis". Neuzrunāja, bet kaut kā nebūt izturēju līdz pēdējai lappusei. Centos sevi iztēloties bērnu vietā, tomēr arī no šīs pozīcijas grāmata nešķita aizraujoša.

Galvenais varonis ir puika Timijs, kuram ļoti nepatīk apmeklēt skolu, jo viņš sevi uzskata par visgudrāko pasaulē. Zēns sevi dēvē par detektīvu un viņa sabiedrotais ir īsts polārlācis (šajā grāmatā arī ģipši ir Timija sabiedrotie 😀 ). Zēns tiek attēlots kā ļoti iedomīgs. Timijs augstprātīgi nolūkojas gan uz draugu, gan mammu, gan skolotājiem. Zēns nemana, ka ir meitene, kurai viņš patīk. Ja Timijam gadās pastrādāt kādu nedarbu, laikus atrunājas, ka neko nezina vai arī uzreiz visu vainu noveļ uz kādu citu, sakot "paskaties, ko esi sastrādājis"! Vienīgā vieta, kurā tiek darīts pāri Timijam, ir Globermana akadēmija. Beigās mamma dēlu aizved pie psihoterapeites, taču par ārsti zēnam ir tāds pat viedoklis, kā par pārējiem līdzcilvēkiem.

"Kad tu guli gultā ar lauztu labo kāju, tu vari vai nu raudāt, vai rakstīt memuārus.

Timijs Negals nemēdz raudāt."

"Apzinos: ja vēlos doties dzīvē tālāk kā īstens profesionālis (kāds es arī esmu),

man vispirms jāpalūkojas uz pagātni ar nobriedušu skatienu.

Un tas nozīmē atzīt, ka visās manās problēmās ir vainojami citi, un kritizēt 

viņus par to. "

Ilustrācijas arī paša autora zīmētas un tikpat tektsu papildinošas, kā "Grega dienasgrāmatās", kad nevar lasīt tālāk bez aplūkošanas. Pievienošu grāmatas treileri, kurā ir redzams viens no Timija pārvietošanās līdzekļiem - sviestmobilis:

Daļa nodaļu virsrakstu veidota, pārfrazējot dziesmu nosaukumus. Atpazinu tikai dažus (latviešu), kurus, visticamāk, nezinās bērni...

Ko varētu iegūt, izlasot šo grāmatu? 

• mērķtiecību (kaut man ļoti iztrūkst cits komunikācijas veids, jo cilvēks nekad nebūs viens pats pasaulē);
• kreativitāti (pielāgojot vidi un situācijas savām vajadzībām); 
• modrību (uzmanīties no itin visa pēc kārtas, prognozēt notikumu gaitu).

Pieaugušajiem es šo grāmatu nerekomendēšu; bērniem - tikai tādā gadījumā, ja nav nekā labāka, ko tobrīd lasīt. Kad iedomājos konkrētus mērķauditorijas vecuma bērnus, kuri vēl attīsta savu lasīšanas tempu un izvērtēs teksta daudzumu, tad, noliekot izvēlei "Normana pasauli", "13 stāvu namiņu kokā" un šo, viņi paņemtu "Timiju Negalu."

Kad būt Bērziņai ir bīstami

Mans pēdējais bibliotēkas apmeklējums bija ļoti nesekmīgs, bet tad es pēkšņi atcerējos, ka vēl nelasīts man plauktā stāv ziemā pirktais Aijas Mikeles detektīvromāns "Kritušais eņģelis". Bija dzirdētas ļoti labas atsauksmes, tik necerēju, ka, paņemot līdzi izbraucienā, es patiešām pieķeršos lasīšanai. Uz miega stundu rēķina, bet izlasīts ātri un bez sāta, jo gribas papildporciju! 😀

Izmeklētājam Mežalam sāka rādīties zīmīgi sapņi. Pirmais bija tik reāls, biedējošs, bet Maksis lēma, ka tas dēļ pilnmēness. Nākamā diena pierādīja, ka jaunās darbavietas idille un zemais noziedzības līmenis ir pagātne, un nakts murgs "neatstājās, bet vilkās pakaļ kā aste, ik pa laikam atgādinot par sevi". Pavisam īsā laikā gāja bojā trīs vienaudzes, kā arī domes izpilddirektors. 

Vai mazpilsētā uzradies maniaks?
Kāpēc visām jaunajām sievietēm ir vienāds uzvārds?
Ko nozīmē 😇?

Atbildes uz šiem jautājumiem saņems ikviens, kurš izlasīs romānu.
11. nodaļa arī man atnāca ar savu mistikas piedevu fonā. "Cukura nav?" - tā tikko grāmatas lappusē pajautāja Aleksejs un uzreiz to pašu atkārtoja man līdzās esošais cilvēks. Bez tam todien sarunās parādījās jau trešais Andersons! Un arī skaitlim 17 tajā dienā bija sava īpaša vieta.
Esot vienai no Bērziņu dzimtas, protams, nav pārāk omulīgi, ja romānā sāk galēt tieši uzvārda māsas. Emocionāli vissmagāk bija lasīt par notikumiem pagrabā un izrēķināšanos ar Lielbriedi... 😢 Nav gluži tā, ka lasītājs nespētu izsecināt, kurš nelieša roku darbs romānā aprakstīts, tomēr ikvienam no aizdomās turētajiem var būt sava ieinteresētība, tāpēc 100 % skaidrība sagaidāma tikai pēdējās romāna lappusēs.

Nepacietīgi gaidu šī detektīva turpinājumu, jo zināms, ka tāds patiešām top. Prieks, ka "Kritušais eņģelis" ir oriģinālliteratūras pārstāvis. Līdzīgi savulaik priecājos par Alda Bukša "Parādu piedzinējiem". Nejauši tā grāmata bija nokļuvusi mana pusaudža rokās un viņu aizrāva, tāpēc, pabeidzot "Kritušo eņģeli", viņam teicu, ka varbūt arī šī varētu būt viņa interesanto grāmatu topā, tomēr jāņem vērā, ka tas ir kriminālromāns un vismaz divas no epizodēm manī izraisīja gan asaras, gan riebumu. Lai lasītu šo darbu, nav vajadzīgi "dzelzs nervi", bet "bez nerviem" arī nevar. Vismaz sievietes. 👩

Bērnībā

Stafetei pēdējās dienas un atkal esmu laimīga, atrodot tādu grāmatu, ko vērtēju augstāk par pēdējā laikā pārlapotajām no konkursa saraksta. "Trokšņu ciema bērni" (Astrida Lindgrēne un Ilona Vīklande). Šīs zviedru autores darbu fenomens ir tāds, ka tos lasīja, lasa un, jācer, lasīs. Arī konkrētais bibliotēkas eksemplārs apliecināja, ka lappuses šķirtas bieži. Tas ir talants - uzrakstīt tā, lai arī mūsdienu bērniem grāmatas valoda būtu viegli saprotama un notikumi - uztverami.
Konkrētajā izdevumā vienuviet apkopotas trīs bilžu grāmatas: "Bērnu svētki Trokšņu ciemā", "Pavasaris Trokšņu ciemā" un "Ziemassvētki Trokšņu ciemā".

Stāstu vide - Trokšņu ciems, kurā ir trīs lauku sētas: Ziemeļsēta, Vidussēta un Dienvidsēta, bet galvenie varoņi ir trīs zēni - Lase, Buse un Ulle, kā arī četras meitenes - Līsa, Brita, Anna un Čerstine. Tolaik, tāpat kā manā bērnībā, nebija ne telefonu, ne datoru, bet bērniem netrūka ideju, kā sevi izklaidēt. Piemēram, nedaudz savtīgos nolūkos stāsta varoņi izlemj sarīkot Bērnu svētkus Ulles mazajai māsai. Zēnu trakās idejas mazo sabiedē, Buse uzskata, ka "šim bērnam sarīkot Bērnu svētkus - tas ir bezcerīgi", tomēr meitenēm izdodas Čerstini iepriecināt gan ar vistu barošanu, gan sivēnmātes aplūkošanu, gan citu mājdzīvnieku apmeklēšanu. Meitēns ir vēl mazs, tomēr turas līdzās pārējiem bērniem. Viņa vēl baidās, kad tiek spēlētas rotaļas; "(..) uzrāpās uz galda un tur apsēdās. Viņai bija mazliet bail no "Aklajām vistiņām". Bet, kad bija jāēd torte, tad viņai nemaz nebija bail". Ulles māšele ir ļoti īpaša, "lai šo bērnu pieskatītu, ir vajadzīga vai vesela skolas klase".
"Ziemassvētki Trokšņu ciemā" - šis ir tik piemērots priekšā lasāmais Ziemassvētku laikam!

"Diena, kad svin Ziemassvētku vakaru, gan ir visgarākā diena gadā - vismaz

tās priekšpusdiena tāda ir.

- Tās stundas, kad tu staigā un gaidi Ziemassvētku dāvanas, ir kaut kas tāds, 

no kā dabū sirmus matus, - teica Lase."

Grāmata jauka. Iesaku visiem bērniem, kuriem lasīšana jau padodas diezgan raiti, bet nav vēl milzu drosmes biezākām grāmatām. Toties vecākiem "Trokšņu ciema bērni" iederēsies pirmsmiega rituālos saviem mazajiem. Laba dāvana bērniem, kuriem ir iespēja pabūt laukos un kuru vecāki ir viedierīču pretinieki.

Endija un Terija grāmata

Turpinot dalību, izlasīju Endija Grifitsa (1961) un Terija Dentona (1950) grāmatu "13 stāvu namiņš kokā". Izvēle nejauša, jo viss sanāk par labu tai, kura nu bibliotēkā pirmā tiek ieraudzīta no garā saraksta, bet šobrīd mana vērtējuma skala liecas uz leju. 😒

Stāsta galvenie varoņi ir grāmatas autoru prototipi - vismaz tik lielā mērā, ka viens raksta tekstus, otrs zīmē, taču visi notikumi risinās izfantazētā pasaulē. Ooo, es pieņemu, ka mērķauditorija (7+) gribētu šo izbaudīt klātienē: limonādes strūklaka un māršmelovu aparāts, kurš iemet gardumu tieši mutē! Un tā tālāk! Un tā joprojām! Protams, ja apkārt ir tik aizraujošas lietas un notikumi, ir grūti koncentrēties izpildāmajam uzdevumam.

"Mēs apsēdāmies pie virtuves galda. Tieši šeit mēs parasti paveicam lielāko daļu

darba. Vai ja runājam par pagājušo gadu - šī ir vieta, kur mēs nepaveicām lielāko 

daļu darba."

Varēs iemācīties, kā sevi attaisnot, kad būsi pa pusei par kaut ko lietas kursā, bet negribēsi apbēdināt kaimiņieni:

"- (..) Pūciņa ir pazudusi, un es iedomājos, ka varbūt jūs esat viņu redzējuši.

- Nē, - aši atteicu, - viņas šeit nav.

Nē, nē, pirms tu nodomā, ka esmu cilvēks, kas mēdz melot, vēlos norādīt:

lai gan teikuma pirmā daļa ("nē") tehniski ir meli, otrā daļa ("viņas šeit

nav") pilnīgi noteikti ir patiesība, un tas - domāju, tu man piekritīsi, -

izslēdz melus."

Kā jau jaunākā skolas vecuma bērnu grāmatā, bilžu daudz, tomēr šī nav "Grega dienasgrāmata", varēju mierīgi tās izlaist, tāpēc šī derēs kā priekšā lasāmā pirms miega . Lai arī interesantuma ziņā vērtēju zemāk par "Normana pasauli", izlasīju vienā vakarā. Mani īpaši neinteresēja notikumi laboratorijā un pārējais, kas traucēja Endijam un Terijam pildīt solījumu, tomēr gribējās zināt, vai abi uzrakstīs grāmatu, ko nogādāt Lieldeguna kungam.
Izklaidējoša rakstura grāmata, kas noteikti patiks 7 - 9 gadus veciem bērniem. Iedomājoties visus man zināmos septiņgadniekus, daļa šo noteikti novērtētu kā "par daudz teksta" un tās vietā izvēlētos ko citu, bet pēc gada jau būtu tieši laikā. Vienkārši lasāmā grāmata lasīšanas pēc, jo nenāk prātā nekas, par ko varētu teikt - izlasot šo grāmatu, jūs sapratīsit vai aizdomāsities par to vai šo, tāpēc noteikti nelasīšu "26 stāvu namiņš kokā", tomēr ņemiet vērā, ka tas ir tikai mans vissubjektīvākais viedoklis, jo "Zvaigznes ABC" lapā rakstīts: "Endijs Grifitss ir populārākais mūsdienu Austrālijas bērnu grāmatu autors. Viņa darbi ierindojas New York Times bestselleru vidū, un to kopējā tirāža pārsniedz piecus miljonus eksemplāru. Viņa sadarbība ar mākslinieku Teriju Dentonu turpinās nu jau daudzus gadus, iepriecinot bērnus visā pasaulē."

P. S. Tomēr ir viena superjauka lieta - pēdējās četras lapas, kurās ir uzdevumi, kas saistīti ar šo grāmatu. 💗 Bērns patstāvīgi var pārbaudīt, cik uzmanīgi lasījis šo darbu.

Taupība, hormoni un neciešamās meitenes

Taupība, hormoni un neciešamās meitenes - tie ir trīs atslēgvārdi, ar kuriem es raksturotu Džonatana Meresa "Normana pasaules" 3. daļu. Arī šī grāmata izlasīta "Lasīšanas stafetes" ietvaros. Izņēmu bibliotēkā vēl kaudzīti bērnu grāmatu (ceru, ka gūtās atziņas kaut kādā ziņā noderēs darbā) un tuvākās nedēļas paies stafetes zīmē.

"Normana pasaules" vāku rotā uzraksts "Visiem "Grega dienasgrāmatas" faniem". Vārdu sakot, "uzķēros". "Laižamies!" man patika, vietvietām smējos. Iedomājos, ka Normana piedzīvojumi būs tikpat jautri, bet izlasīju bez smaida un aizrautības uzzināt, kas sekos tālāk. Tomēr, ja meklēt izglītojošo momentu, tad šajā grāmatā salīdzinājumā ar "Laižamies!" var atrast vairāk prātīgu atziņu. Grāmatā ir arī par pubertāti: pārmaiņām uztverē un ķermenī, vēlmē analizēt pieaugušos.

Normana tēvs zaudējis darbu un vecāko dēlu vēro kā caur lupu, nemitīgi norādot uz enerģijas, ūdens un naudas taupīšanu. Pusaudzis Normans šajās problēmās negrib iedziļināties, viņu kaitina ne tikai tēva apsēstība ar globālo sasilšanu, bet arī netaisnība, ka jaunāko brāļu kļūdas vecāki nemana. Bez tam Normans ir ievērojis, ka tēvs viņam nemitīgi draud, tomēr solījumus nepilda, tāpēc zēns viņu īpaši nerespektē, atļaujas runāt pretī un melot. Normanu izbrīna pieaugušo dīvainā rīcība: vecāku traukšanās uz lielveikalu, kad varētu, piemēram, aiziet uz kino; vectēva aizraušanas ar pulti, iemīlēšanās. Šajā grāmatā ir arī par to, kam jānotiek, lai gribētos ātrāk prom no labākā drauga mājas, un kādām jābūt meitenēm, lai viņas būtu kaitinošas (īstenībā par viņām te ir ļoooti maz, apmēram tik tā, lai grāmata neizklausītos diskriminējoša 😀).

"Nu, ja šeit kļūs siltāks, tad atvaļinājumā nevajadzēs braukt uz ārzemēm.

Debesīs nebūs tik daudz lidmašīnu. Mazāks gaisa piesārņojums."  

"Kā no zila gaisa parādījās vectētiņš, un mammai un tētim pēkšņi radās

iespēja iziet no mājas - izrāpties no vēža čaulas. (..) Un uz kurieni viņi 

dodas? Uz sasodīto IKEA, lūk, uz kurieni! (..) Vai tiešām tāds bija viņa

vecāku priekšstats par izdevušos vakaru ārpus mājas? Klīst un skatīties

uz lētajām mēbelēm?"

Normana tēva apsēstība man lika pārdomāt par mūsmāju epizodēm, jo arī esmu aizrādījusi par neizslēgtām ierīcēm, kad tās neviens nelieto. Esmu taupīga (un ticu, ka savu reizi ar to kādu mājās esmu nokaitinājusi), bet tualetē nolaižu ūdeni vienmēr 😀).
Grāmata izraisīja arī pārdomas par to, kas man sagādā prieku un ko es darīšu, ja man pēkšņi iedos brīvdienu.
Nepatika tas, kā Džonatans Meress attēlo Elana un Normana attiecības, jo, manuprāt, tēvam jāsaglabā autoritāte arī sarežģītajā pusaudžu vecumā. Protams, arī Elanam šis ir grūts laika posms, jo viņš ir bezdarbnieks.
Grāmata nav slikta, bet man kā pieaugušajam pietiks ar vienas daļas iepazīšanu, jo ir taču tik daudz grāmatu, ko tā gribas izlasīt!

Bēgšana no Ziemassvētkiem

Kur tas laiks, kad Latvijā iznāca pirmā "Grega dienasgrāmata"! Vairāku gadu pirkumi aizvien grāmatu plauktā, bet es nebiju lasījusi nevienu no šiem Džefa Kinnija darbiem. "Laižamies!" ir viena no tām grāmatām, kura ir manā "Lasīšanas stafetes" sarakstā un kuru izlasīt man rekomendēja dēls.
Bērnu grāmatas es lasu ar prieku, jo parasti no vāka līdz vākam ir dažu skaistu mirkļu jautājums. Ir, protams, ir arī ļoti biezas grāmatas, bet vismaz ne par tādu ir šodienas stāsts. 😌
Kad parādījās Gregs un Nikija, latviešu valodas skolotājas visas uzreiz nemaz tā nepriecājās (vismaz mana bērna skolā). Arī man likās, ka sākumskolēniem patīk zīmējumu blīvums, bet literārā vērtība tāda nekāda. Visam aizskrienot pa priekšu, man patika "Laižamies!", bet es arī aizdomājos, nez, kāds Gregs bija 1. grāmatā un vai viņš vienmēr iekuļas nepatikšanās?
Šai grāmatai man nebija nepieciešami nekādi īpašie noteikumi (klusums vai mūzika, vai kafijas krūze, vai pauzes, vai ziema...). Kā paņēmu lasīt, tā no pirmās līdz pēdējai lappusei. Atverot gan likās zīmīgi, ka Svētdiena tur un svētdiena arī man. Toties 45. lappusē parādījās pirmās haizivis, kas uz brīdi manī atsauca "Ienirt" ainas. Un beigās manī pamodās arī "Polliannas" priecāšanās spēles sajūta - lai cik bezcerīgi vai slikti iet, Gregs negrimst pesimismā ne brīdi.
Kad aizmirsta bērnība, vajadzēja sevi piebremzēt, lai neizlaistu bildes. Sapratu, ka zīmējumi ir pārāk organiska šī vēstījuma daļa, lai es neatļautos lepni iztikt ar savu iztēli vien. "Grega dienasgrāmatas" nebūs tās, kuru mamma vai tētis palasīs bērnam pirms miega...
"Laižamies!" ir "Grega dienasgrāmatas" 12. daļa. Par Ziemassvētkiem bez Ziemassvētkiem. Hefliju ģimene ir "atpalikusi" no gatavošanās svētkiem, tāpēc televīzijas reklāma pēkšņi un precīzi sasniedz savu mērķi, un Grega ģimene jau nākamajā rītā dodas ceļojumā. Bez starpgadījumiem nav ne ceļš uz lidostu, ne dzīve kūrortā, ne pēdējā nakts ārpus mājām. Ir neiespējami nobildēt foto, ko sūtīt visiem kā sveicienus Ziemassvētkos. Bez tam viņi vairs nekad nedrīkstēs atgriezties "Koraļļu salā".
Manuprāt, autors ir lielisks dažādu paaudžu cilvēku pazinējs un spēj to parādīt savā grāmatā, aprakstot gan atšķirīgās bērnu intereses, rīcību, atbilstoši savam vecumposma, gan pieaugušo kļūdas, noguruma sekas. Simpatizēja Grega drosme pārvarēt bailes, uzņemties iniciatīvu kritiskās (kaut vai tikai pēc viņa domām) situācijās. Bez tam zēns domā par savu nākotni, viņš spēj ieraudzīt jomas, kurās varētu pelnīt naudu.

"(..) mamma ar tēti tur bija pavadījuši medusmēnesi. Es to zinu tāpēc, ka

ikreiz, kad televīzijā parādās tās vietas reklāma, abi sāk bučoties."

"Tētis teica: man no notikušā esot jāapgūst mācība, ka nekad nedrīkst

zaudēt savaldīšanos un izdarīt kaut ko muļķīgu. Bet es apguvu CITU 

mācību: kad Heflijiem ir nepatikšanas, Hefliji BĒG."

"Es priecājos, ka ar mums kopā nav tēta, jo viņš vienmēr dusmojas,

kad mamma dara mūsu vietā to, ko, viņaprāt, mums vajadzētu

spēt izdarīt PAŠIEM.

Man šķiet, ka tieši tāds ir mammas plāns. Viņa nevēlas, lai mēs

kļūtu pārāk neatkarīgi, jo tad viņa mums vēlāk vairs nebūtu 

VAJADZĪGA." 

"Ja es jebkad būšu tēvs, es uzvedīšos kā LĀČI.

Pirmkārt, netērēšu daudz laika, mācot bērniem nevajadzīgu

informāciju, piemēram, burtus, krāsas un ģeometriskas figūras.

Otrkārt, tiklīdz mans bērns būs pietiekami vecs, lai droši 

šķērsotu ielu un prastu pasūtīt ēdienu ātrās apkalpošanas

restorānā, es viņu izlikšu no mājas."

Tā kā man pirms nepilniem divdesmit gadiem sākās aerofobija, lidojusi neesmu, bet pirms gada biju pieteikusies uz individuālo ekskursiju un biju apmēram tikpat pārsteigta par drošības kontroli kā Gregs.
Visvairāk palikušas atmiņā lappuses par zirnekli  gan tāpēc, ka pati no viņiem izvairos, gan tāpēc, ka šīs radības dēļ paguva notikt tik daudz kas. Šķiet, kāds gan sakars zirneklim ar omleti, bet te bija gan!

Visvērtīgākā izglītojošā norāde šajā grāmatā bija par dabas resursu taupīšanu.

Par cik daudzi bērni "Grega dienasgrāmatas" lasa bez īpašas skubināšanas, no savas puses varu ieteikt arī vecākiem noziedot stundas divas, trīs, lai uzzinātu kā iet Heflijiem un vai mums pašiem neiet kaut kā līdzīgi. 😉 Ja gadījumā visas šīs sērijas grāmatas veidotas identiski (un tas pat ir vairāk ticami nekā neticami), tad noteikti vecākiem pietiks ar vienu no grāmatām. 😀

Ienirt... vasarā

"Ienirt" - romāna vāks ir zibējis gar acīm visur kur, tik centos nelasīt komentārus, bet pa kādam cildinājuma vārdam jau tāpat iekrita  acīs. Bija radies kļūdains pieņēmums, ka Onodibio ir kāds japāņu uzvārds un diezin vai man patiešām šo grāmatu tā vajag.

Atkāpe, kura nav par romānu, bet starpposmu līdz tam. 😉
Nemanāmāk kā citus gadus pienāca jūnijs un ak, vai - noteikti pilnā sparā "Zvaigznei ABC" rit ikgadējā "Lasīšanas stafete" un kāds man mīļi jāiedunkā piedalīties! Izrādījās, ka šogad ir brīnišķīgs jauninājums - grāmatu saraksts vecākiem. Lai arī pēdējos gados esmu lasījusi tikai savas un draudzeņu pirktās grāmatas, šogad prātīgi kapitulēju visu naudisko izdevumu priekšā un saņēmos piereģistrēties tuvējā bibliotēkā. Bažas jau radās pašā sākumā, kad apjautājos, kā ir ar pēdējo gadu grāmatām. Varēja saprast, ka ne tik spīdoši, bet pagaidām sūdzēties nevaru, izņemot Dainas Grūbes grāmatu "Asimetrija. Stāsti." man atteica, jo esot tikai vienā no filiālēm, kura šobrīd remonta dēļ slēgta.

Tātad "Ienirt" bija mana pirmā bibliotēkas grāmata (pēc gadu desmit pauzes). "Zvaigzne ABC" šo romānu ielikusi lasāmsarakstā jau desmitgadīgajiem (es noteikti apņēmības pilna iziešu cauri bērnu recenzijām, meklējot tieši šo grāmatu, jo būtu interesanti uzzināt, kā viņi to uztver (manējais izlasīja vien dažas pirmās lappuses...)). Kopīgais sākums mums abām - man un grāmatai - bija ne tik raits, jo vasara, svētki, izbraucieni, atvaļinājums, bet tad pienāca diena, kurā biju mājās viena un stingri sev pateicu: "Tagad tu apsēdīsies, paņemsi grāmatu un stundu lasīsi!" Pēc dažiem mājas darbiem veltīju vēl stundu romānam un palika vien dažas neizlasītas lappuses, kuras apzināti atstāju nākamajai dienai. Tonakt gulēju ne pārāk labi, jo biju romāna fināla notikumu satraukta. Starp citu, nobeigums man bija brokastu vietā, ar nekontrolējamu miklumu acīs.
Man patika "ienirt" romānā, kad biju viena, klusumā. Man patika rakstnieka veidotais pāris - ne par saldu, ne par sāļu; protams, ne klasisks, ne populārs, bet ir cilvēki, kam šādi tās attiecības izveidojas. Es nevaru nosodīt ne Pasu, ne Cēzaru, jo katrā no viņiem bija kāda īpaša egoisma iezīme, kas traucēja mīlestībai. Mūsdienās reti kurš otru grib paturēt sev par katru cenu, izņemot bērnus, jo katram ir tikai viena mamma un viens tētis. Manuprāt, Hektoram autors izvēlas mazāk slikto variantu no diviem - ar māti, kurai viņš ir vienaldzīgs (kura mīl tikai "vecāko brāli" Nūru) vai māti, kura traģiski zaudē dzīvību. Cik mēnešus Pasa vēlas būt divvientulībā ar bērnu, apmēram tikpat ilgā laikposmā romāns atklāj Cēzara divvientulību ar bērnu - tāds godīgs autora sadalījums. Lasot "Ienirt", jutu tuvumā ūdeni un nāvi. Ar pirmo sadzīvoju labi, bet otrā nomāca, pat nezinu, kāpēc tā neatkāpās brīžos, kad grāmatā visi bija laimīgāki par laimīgu. Man labpatikās naivi cerēt, ka fināls nebūs tik drūms, jo melnajai krāsai izplūst ļāvu jau romāna pirmajās lappusēs, domādama, ka Pasa mirusi dzemdībās... Pie beigām nonākt tikai beigās - tas vienmēr ir plusiņš 😊.
"Ienirt" ieteiktu izlasīt kā sievietēm, tā vīriešiem, arī jauniešiem, kuri iepazinuši pirmās mīlestības sajūtas. Un lasīt tagad - vasarā - pludmalē vai šūpuļtīklā, galvenais, ārā, lai ir ko elpot, kad jāienirst romāna zemūdens pasaulē.

"(..) es esmu žurnālists.

Es rakstīju arī romānus. Bet tolaik es biju to atmetis, jo uzrakstīt 

romānu ir kā noskriet maratonu, bet es biju izvēlējies īsās distances.

Šādu steigu pieprasīja laikmets."

"(..) es ieraudzīju tavas mātes dibenu, vēl pirms biju redzējis

viņas acis. Vajadzēja jau man toreiz saprast, ka viss iesācies

ačgārni."

"Viņa pārgāja no viena emocionālā stāvokļa citā ar

pārsteidzošu ātrumu. Tas noteikti palīdzēja viņai kā 

māksliniecei, bet laulības dzīvē partneris varēja

justies kā rodeo."

"Mēs ieradāmies vakariņās ar novēlošanos, un, jā, viņa

uzdrošinājās pateikt, ka tas tāpēc, ka es esot gribējis

ar viņu mīlēties."

"Adoptēt haizivi. Tev būtu jāprāto, kā tas vispār 

iespējams. Dažas asociācijas šādu iespēju piedāvāja,

citas piedāvāja adoptēt cilvēkbērnus. Par dažiem

simtiem eiro mēs varējām kļūt par mammu un tēti

jaunam Sarkanās jūras haizivēnam, tāpat kā varējām

kļūt par mammu un  tēti mazam kambodžēnam. Pats

par sevi saprotams, un, lai tas būtu skaidrs, adoptētais

haizivēns atšķirībā no cilvēkbērna nedzīvotu mājās kopā

ar vecākiem. Tomēr mammai viņš bija jābaro: nevis ar

roņiem, jūras lauvām, zivīm vai jūras bruņurupučiem, 

bet ar jaunākajiem gadžetiem, kas nepieciešami viņa

novērošanai."

"Gaidīt bērnu bija labāk nekā rakstīt romānu, kaut arī

Pasa mani neiepazīstināja ar sižetu."

"(..) endorfīni ir dabisks opijs, kas pēc sastāva ir 

līdzīgs morfijam (..). Sieviete tos izstrādā un nodod

auglim: caur šo atkarību viņi kļūst uz visiem laikiem

saistīti, nedaudz līdzīgi kā narkomāns ar savu dīleri (..)."

"Tu peldēji savā mātē, kura peldēja jūrā. Kā tādas 

akvatiskas matrjoškas."