Slimošana - tie nav joki...

Slimošana - tie nav joki.
Skaties, sevi nepārmoki! 

(rindas no dzejoļa, kuras autoru man neizdevās atrast)

Janvārī atjaunojām vitamīnu krājumus, kas noveda pie neplānotas internetaptieku testēšanas. Līdz šim bija viena, kurā  veicu pasūtījumus vairākkārt, bet šoreiz ieskatījos arī citu atlaidēs, tāpēc beigās man pienāca četras paciņas: no menessaptieka.lv/, benu.lv/, internetaptieka.lv/ un azeta.lv/.

(attēls no pixabay.com)

Aicinu kopā aplūkot, ko saistošu tās piedāvā šomēnes. Tālāk tekstā, uzspiežot uz adreses, atvērsies konkrētais produkts. Katrai aptiekai savi īpašie mēneša piedāvājumi, bet nejauši acīs iekrita D vitamīns. Kā zināms, Latvijā to rekomendē papildus lietot visu gadu, jo saules mums par maz, bet šī vitamīna trūkums diezgan nelabvēlīgi ietekmē mūsu veselību. Noteikti iesaku nodot asins analīzes. Pati esmu piedzīvojusi situāciju, kad analīžu rezultāti uzrādīja ļoti drūmu ainu D vitamīna ailītē, tad lietoju recepšu medikamentu. Kuri bezrecepšu ir vislabākie, nezinu. Mans ģimenes ārsts ieteica "Nateo", bet ir dzirdēts, ka ārstiem liek reklamēt kādu konkrētu zīmolu, tāpēc - bez komentāriem, kaut internetaptieku apskatā iesprauksies gan "Nateo", gan "Livol" tikai tāpēc, ka, pētot februāra akcijas, šie abi ir pamanāmākie. 

Nateo D3 vitamīns 4000, 60 kapsulas. Trijās no četrām pieminētajām aptiekām šobrīd šim vitamīnam ir atlaide. Visizdevīgāk (­­€ 10.00) šobrīd iegādāties Azeta.lv. Bezatlaižu apstākļos vislētākā cena šim produktam ir internetaptieka.lv.

Livol Extra D vitamīns 2000, 120 gb. Un, lai būtu vasarīgāk, paņemsim to, kas ar upeņu garšu. Līdzīgi, kā ar "Nateo", arī šim tikai vienā nav atlaides. Visizdevīgāk (€ 11.39) šobrīd iegādāties benu.lv. Bezatlaižu apstākļos lētākā cena ir Azeta.lv.

Organismam svarīgs ir arī magnijs. Pētot akcijas, iekrīt acīs "Magvit".

Magvit Plus, 42 tabletes. Arī šeit trīs aptiekās ir atlaides, vispatīkamākā (tikai € 7.69) - Azeta.lv. Šajā internetaptiekā arī bez atlaides būtu vislētākā cena.

Vēl palūkojos, cik maksā gremošanas sistēmas glābējas - "oglītes", šoreiz gan 20 gb. kapsulu formātā. Jāsaka, te visās nav pieejami vieni un tie paši medikamenti. Piemēram, Jonax aktivētās ogles kapsulas ir tikai menessaptieka.lv. Šobrīd tām ir atlaide (€ 4.07). Sorbex granulētās ogles kapsulas ir benu.lv un Azeta.lv (šeit šobrīd 5% atlaidīte - € 4.74). Šāda tipa produkta lētākā cena ir internetaptieka.lv, kur 300mg aktivētās ogles kapsulas maksā € 3.59.

Noslēgumā vēl "pabūros" plāksteru piedāvājumā, Piemēram, "Urgo". Katrā no aptiekām ir padsmit piedāvājumu. Šobrīd menessaptieka.lv ir 30% atlaide jebkuram no šo plāksteru veidiem. Pamanu arī "Compeed" plāksterus. Tādi mani ir glābuši, kad papēži noberzti līdz asinīm, taču jāvelk augstpapēžu kurpes. Arī tiem šajā internetaptiekā ir 30% atlaide. Īpaši pagodināti Compeed plāksteri aukstumpumpām, jo tiem ir atlaides arī divās citās aptiekās, līdz ar to lētākā cena tiem ir Azeta.lv - tikai € 11.19.

Pasūtījumus no "Mēness aptiekas" un "Benu aptiekas" izņēmu aptiekās. Pasūtījuma apstrādes un piegādes laiks bija identisks, vienīgi "Benu aptieka" bija daudz ekonomiskāk iepakojusi, kamēr "Mēness aptiekai" viss šļūkāja pa kasti. Visātrāk pirkums (nu jau pirkumi, jo februāra sākumā bija vēl viens pasūtījums) pienāk no "Internetaptiekas.lv" - viendien pasūti, nākošajā saņem. 

Bezmaksas piegādes no pirmā centa ir tad, ja pakaļ pirkumam dosies pats uz "Mēness aptieku", "Benu" un  "Internetaptieku", kā arī pasūtījumiem uz "Smartpost Itella" no "Mēness aptiekas" vai "Internetaptiekas". Diezgan līdzīgi bija ar "Azetu".

Visiem labu veselību!

Es tev dāvinu laiku...

Ne puķes, 

ne mantas -

es tev dāvinu laiku. (O. Vācietis) 

Pirms dažiem gadu desmitiem  provinces skolas klases audzinātāja vēlējās savējiem parādīt Kārļa Ulmaņa rezidenci. No "Dauderu" apmeklējuma īsti neko neatceros, jo spilgtāk atmiņā palikušas minūtes, kad, izkāpjot no tramvaja, nevienam nav skaidrs, uz kuru pusi jādodas. Mēs ar draudzeni paejamies gar tramvaja sliedēm uz priekšu. Ja teleportējamies atpakaļ uz mūsdienām, tad tuvākajā nākotnē aptuveni tajā vietā plānota jauna dzelzceļa stacija. Pēdējās ziņas vēsta, ka jaunā stacija būs atklāta nākamā gada sākumā, bet šobrīd tai jāizvēlas viens no trim nosaukumiem: "Dauderi", "Aldaris" vai "Aldara parks".

Skolas laiku brauciens, visticamāk, būtu pavisam aizmirsts, ja, mainot dzīvesvietu, es nenokļūtu atkal šajā apkaimē un minētā pietura man nebūtu vistuvāk mājām un "Dauderi" - dažu minūšu gājiena attālumā. Esmu tur bijusi ne reizi vien, bet pagājušā rudenī iegriezos ik mēnesi, jo atklāju, ka brīvsestdienās tiek rīkoti interesanti pasākumi. Man vislabāk patika orientēšanās muzeja telpās.

Un nu nedaudz par laikrāžiem. No rudens muzejā skatāma tā mecenāta un kolekcionāra Gaida Graudiņa pulksteņu izstāde. Nekas vēl nokavēts, jo pulksteņi te atradīsies līdz pat aprīļa sākumam.

Iesaku arī jums pasekot līdzi brīvsestdienu piedāvājumiem. Tagad jāskatās tuvāk 25. februārim (turpmāk tuvāk mēneša pēdējām sestdienām), jo muzejs parasti iepazīstina ar todien plānoto tikai attiecīgās nedēļas sākumā. Muzejs nav pilsētas centrā, tāpēc pat brīvsestdienās te iztiksim bez burzmas (es jau teiktu, ka reklāmas nav tās pamanāmākās, tāpēc daudzi pat nezina, ka šeit rīko dažādas interesantas aktivitātes). Lai arī kas būtu plānots, parasti gides laipni izvadā arī pa visu muzeju. Muzeja ekspozīcija izvietota divos stāvos (tikai nesen uzzināju un pievērsu uzmanību, ka ir arī 3. stāvs. Tur atrodas administrācijas telpas).

Nedēļas sākumā - pirmdienās un otrdienās - muzeja darbinieki atpūšas. Ja nav sava auto, tad vistuvāk muzejam ir 5. tramvaja pietura "Aldaris", bet Sarkandaugavā var nokļūt arī ar 3. trolejbusu, vilcienu vai 2., 11., 24., 48., 49. (nekursē brīvdienās) un 58. autobusu. Ieejas maksa 1 pieaugušajam - 3 eiro. Brīvsestdienās, protams, bez maksas.

Lielprieks

Jau vairākus mēnešus man pietrūkst blogošanas. Viens pēc otra sekojuši kādi notikumi, kas vilinājuši piesēst un rakstīt, rakstīt, rakstīt. Jā, domās tas ir bijis... izbijis... aizmirsts, jo es vairs neatceros, par ko. Tā kā kremt un tā kā prieks, ka līdz datoram aizeju pāris reizes mēnesī. 

Šodien, kad esmu ieslēgusi lielo ekrānu, nolēmu padalīties ar savu svaigāko lielprieku. Baudu ļoti ilgi gaidīto atvaļinājumu (tāds man nebija divus gadus, jo mainīju darbus). Šī gan ir otrā brīvlaika daļa un pirmajā, godīgi sakot, i neattapu, kad biju atpakaļ darbos. Bet šai daļai bija plāns aizvērtām acīm bakstīt Latvijas kartē un tādējādi atrast vietu, kur nav vēl būts un kur var aizbraukt ar sabiedrisko transportu, un ja nepieciešams, atrast naktsmītni. Sanāca tāda tukša bakstīšanās, ko parāva līdzi dzīves straume ar saviem piedāvājumiem. Un tā nu es skraidu visur kur apkārt gan kājām, gan braukšus, gan pa vidu uz nopietnām sarunām. Jūtos, kā trauks, kurš pildās un pildās, bet vakar jau plūda nedaudz pāri. Nepatīk mētāties ar plāniem, bet sestdien biju tik, tik tuvu tam, beigās tomēr dziļi ieelpoju un teicu sev "nē!", nenojaušot, cik daudz brīnišķīgu emociju man nesīs jūlija pēdējā svētdiena, neaiztraucoties prom no Rīgas, kaut arī tur citur bija kārdinoša pēdējā iespēja.

Un tā nu pienāca Jēkabdiena. Jau kurais rīts, kad uz darbu nav jāiet, bet jāceļas agri. Cīruļiem nepiederu, bet kad esmu tikusi centrā, ar baudu izstaigāju dažas no Vecrīgas ieliņām. Tās nevar nosaukt par klusām, jo ēstuvēs burbuļo brokastotāju (tūristu) balsis. Vienmēr uztaisu dažas bildes. Nē, nu ne jau ar ēdājiem, bet ēkām, jo tie, kuri mani zina, atcerēsies, ka man patīk arhitektūra (par to var pārliecināties kaut vai šeit). Šoreiz vēl jāieiet veikalā pēc ūdens. Drīz jau dodos lūkot, vai mana kompanjone atnākusi. Parasti uz organizētajām ekskursijām dodos vienītī, jo tad nav blakuspļāpu, kas novirza uzmanību, bet nu bija tāds klikšķis, ka jāieved kāds jauns cilvēks "Zaļo pārgājienu" fanu pulciņā. Sēžamies 10. tramvajā un braucam, neaizdomājoties, ka mums todien paredzēts pa Pārgaugavu nostaigāt kaut kur tikpat kilometrus, cik šis nobrauc vienā virzienā. Bez tam šī tramvaja galapunktā būs gan mūsu garpastaigas noslēgums, gan ap to grozās mans lielprieks.

Kā pirms vairāk kā simts gadiem varēja nokļūt no Rīgas centra uz toreiz visattālāko nomali Bišumuižu? Lūk, kā!

"Daudzus Rīgas vēsturisko vietu nosaukumus, kuros ietilpa vārds "muiža", 20. gadsimta 30. gados nomainīja. Bišumuiža ir viens no tiem retajiem Rīgas vietvārdiem, kas savu "muižas" nosaukumu ir saglabājis līdz mūsdienām". 

Paejot garām izbijušas papīrfabrikas ēkām, Jēkaba dienā mums stāsta par Jēkaba augstieni, kur todien no Rīgas vairs ne miņas - te ir bišu stropi, ķīpas, zirga grābekļi. Un pils. Nu labi, muiža. Ir piemērots laiks paklausīties kādu no Pētera baznīcas ērģelnieka Mītela (kurš šeit dzīvojis mūža nogalē) skaņdarbiem. Mītels savulaik mācījies pie slavenā Baha. Viņa laikā gan šeit vēl nebija mūra ēka, jo tā tapa tikai 19. gadsimta sākumā, kad te bija sācis saimniekot tirgotājs Brandenburgs. Gids mums ieskicē viņa personību, pastāstot arī pāris derību stāstu (viens no šiem lasāms šeit).

 

20. gadsimta vidū muižas telpas izmantoja rūpnīca "Rīgas stikls", kurā strādāja arī stikla un citālu tehnologs Arvīds Tauriņš. Pēc valsts neatkarības atgūšanas, varēja mēģināt šo ēku privatizēt, jo, muižas īpašniekiem mainoties, mantinieku nebija. Tā šis kungs sāka ar dokumentiem apstaigāt iestādes. Tagad viņš tur ir galvenais saimnieks. Bija tas gods šo kungu satikt, bet Googles plašumos ir lasāma gara interviju ar viņu (iesaku; pati to izlasīju pēc ekskursijas).

"Kā liecina senas fotogrāfijas, celtnes centrā izvietojusies visgreznākā telpa - ovāla plānojuma zāle. Tās sienas rotājušas vertikālas mākslīgā marmora joslas, starp kurām bijuši lieli sienu gleznojumi - romantizētas, mežiem apaugušas kalnu ainavas. Grīdu sedzis dekoratīva cēlkoka vairākkrāsu parkets".

Kamēr gids dalās savās zināšanās par muižu, ievēroju pa durvju spraugu šo pušķi. Tas man šķiet diezgan sirreāli, jo tobrīd es vēl nezinu, ka tas ir privātīpašums un ka tieši ovālā zāle ir piedzīvojusi jau diezgan lielas pārmaiņas. Protams, kāpēc lai mēs to zinātu, ja muiža vēl nav un tik drīz arī nebūs pieejama publiskai apskatei un no ārpuses izskatās neapdzīvota (tā gan arī nav gluži taisnība, jo dažām telpām ir īrnieki).

Un tad seko kāds negaidīts pavērsiens - brīnums, kad manas domas ar lielu spēku ir gribējušas nokļūt durvju otrā pusē un, lūdzu! Ir gan mulsums, gan pietāte, gan neticība, ka tas nudien notiek šeit un tagad, bet, jā, notiek gan. Pieķeru sevi pat laipojam visam apkārt uz pirkstgaliem un brīžam aizturam elpu. 

Statuja gan te palikusi no vienas filmas uzņemšanas.

Sanāca pabūt gan karstajos bēniņos, gan vēsajā pagrabstāvā, kur savulaik bijusi grezna kungu virtuve.

"Virtuves sienas cokolstāvā no grīdas līdz pat griestiem bijušas apšūtas ar t. s. holandiešu flīzītēm - nelielām baltām, ar zilu krāsu apgleznotām četrstūrainām keramikas plāksnītēm."

Lejā no greznības pāri palikušas vairs tikai lauskas. Daži nadaudz lielāki fragmenti, kas varētu būt priekšā teicēji kopijām, noglabāti drošākā vietā.

Diena turpinājās ar dažādiem mazpriekiem, bet visu laiku manī bija (un ir vēl pat tagad) tas saviļņojums par būšanu īstajā laikā īstajā vietā, jo bija tak dienu iepriekš uzradies konkurents svētdienas ekskursijai, kas vilināja izbraukt ārpus galvaspilsētas. Loģiski, ka šis nebija ne pirmais, ne noteikti arī pēdējais gida gājiens uz Bišumuižu, taču neviens nespēja paredzēt, ka tas būs tik unikāls. Un turēšu īkšķus, lai Tauriņkungam Bišumuižā izdodas viss iecerētais!

Citāti no A. Caunes grāmatas "Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem" (1998).

Visaugstākajā punktā

Bez jebkādiem plāniem biju aplūkojusi apartamentus, kuros Alūksnē nakšņoja man pazīstami cilvēki. Pēc tam katru nedēļu Booking.com mani tirdīja, kad tad turp došos? 😀 Bet nomainīju vidi un cilvēkus sev apkārt, un Alūksnes apmeklējums sanāca loģiskāks par loģisku. Tas bija aptuveni pirms mēneša. Viss patikās. 

Biju pārsteigta, cik aktīva kultūras dzīve tur pirms koronvīrusa bijusi. Kā arī secināju, ka tūristu šajā pilsētā netrūkst. Ja neesat bijuši, iesaku, bet ir vērts iet pastaigās ar gidu. 

P. S. Vienīgi Bānīša muzejs mani garlaikoja, bet tas tā ļoti subjektīvi.

Sanpaulijas

Sanpauliju izstādes Latvijā ir vēl sākumposmā un šogad mazo puķīšu parāde gandrīz vai izpalika vīrusa dēļ. Prieks, ka maija vietā vismaz septembrī. Rīt pēdējā dieniņa, kad var pagūt tās skatīt klātienē.

Vairāk foto un informācijas "Facebook" grupā "Sanpaulijas zied" - https://www.facebook.com/groups/197117507545771.

Pļavas piezīmes - nārbuļi

Kad tagad sevī izrunāju vārdu "nārbuļi", tas, pirmkārt, man saistās ar "Likteņa līdumniekiem" - filmu, ko savulaik kāri skatījos TV. Es pat brīnos, kāpēc tagad "dzirdu" šo, ne vecmāmiņas balsi, kura skanēja bērnības vasarās, kad viņa mēģināja ar saviem darbā samocītajiem pirkstiem uzpīt mazmeitai puķu vainadziņu.

Melampyrum nemorosum

Nārbulis - tas man likās tikpat savdabīgs vārds kā "porūzis", tāpēc pēc dažiem gadiem es jau biju sev pieņēmusi, ka sarunās ar citiem šie vārdi nav lietojami, jo nesapratīs. Kad šis interesanto krāsu apkopojums parādījās arī manos laukos, centos to vienmēr pievienot Līgo pušķim, un atkal pēc tam dzirdēju vārdu "nārbulis". Pie sevis nodomāju, ka būs reiz jānoskaidro, kā pareizi saucams. Un izrādījās, ka ir arī nārbulis! 😀

Tā nu daži gadi paiet, līdz šovasar top šī bilde, kas tik ļoti tobrīd piestāv Jāņu laikam un es ar to padalos. Visi, kam nav slinkums, iekomentē, kā sauc, bet kāda uzraksta divos vārdos - "birztalas nārbulis". Un man atkal ir par ko padomāt, jo tobrīd nav laika "ķert" ne īpaši ātro interneta vilni. Kāpēc birztalas? Vienmēr tos sastopu pļavās... Vai tad ir vēl citi nārbuļi???!!! Vakarā Googles ceļi mani aizved pie raksta, kas nārbuļos ievieš skaidrību. Tiesa, sākumā es apskatu bildes un tāpēc kārtējais izbrīns, ka, ieraugot pļavas nārbuli, es tādu sajūtos redzējusi Mežaparkā. Bet rakstā tieši tas uzsvērts, ka botāniķi ar nosaukumiem sataisījuši nelielas jukas. 😀

"Ziemeļblāzmas" peonijas

2018. gadā "Ziemeļblāzmas" parkā iestādīja 317 peoniju šķirnes. Citur Rīgā tik plašu peoniju stādījumu nav. Šis bija otrais gads, kad varēja novērtēt tās smaržojam un ziedam, bet es par to biju piemirsusi. Labi, ka pēc Jāņiem redzēju vienu foto galeriju no turienes, tāpēc iepriekšējā nedēļas nogalē steidzos uz Vecmīlgrāvi.

Kolāžās peoniju skaistuma fināls:

Restarts nr.2

Restarts nr. 2 sekoja pēc padsmit dienām.

Dāvanu dāvana. Iespēja tikt prom no Rīgas bija negaidīta.  Un es ļāvos pafantazēt, ko gribētu izdarīt, kas agrāk nav bijis.

Peonijas bērnībā un skolas gados bija manas dzimšanas dienas puķes. Citreiz rasotas. Citreiz salijušas. Kad saņēmu gadu no gada, un tās turpat vien dārzā bija, nešķita tik īpašas kā šobrīd. Jā, bet tad nāca "klikšķis", ka ir tik superīgi svētkos atkal saņemt peonijas, ka ir tik kolosālas gleznas Ievai Rubenei, ka ir tik foršas tās sensenās rozā, jo tās patīkami smaržo, ko nevar attiecināt uz modernajām dzeltenajām. Šogad saņēmu peoniju pušķi kā punktu darba attiecībām. Tās bija tik skaistas, bet "smaržoja" identiski tumšākajai, kas manā bildē. Neuzrunājoši. Tajā brīdī tad es iefantazējos, ka gribu tādu riktīgu pušķi no bērnības dārza. Parasti jau tiek nogriezts vien vāzes tiesai...

Es dabūju brīvu. Es traucos tos 100+ km. Bet... manas bērnības peonijas bija vēl pumpuros, tāpēc es piekrītu dārzniekiem, kuri raksta, ka šogad viss vēlāk. Svelme gan darīja savu, jo dažās dienās viss izmainījās. Uztaisīju sev to pušķi! Un tas bija mans restarts nr.2, kas ļāva sevi dvēseliski attīrīt no gada sliktākajām emocijām.

Restarts nr.1

Vakar ieraudzīju bildēs, ka zied vēl kaut kādi ceriņi, tāpēc attapos, ka kolāžu uztaisīju, bet tā arī manējais pirmais pēc Covid izbrauciens nepelnīti palicis bloga melnrakstu mapē.

Apliecinu, ka reizēm restartam nevajag daudz. Ja ne ceriņi, tad filadelfi, naktvijoles - jebkas. Šis man palīdzēja saņemties pēdējiem kilometriem, pirms "likt jaunu bildi iekšā".

Mazo ceļojumu piezīmes

Gribējās sev un ģimenei izveidot vienu īpašu bilžu miksli par to, kā 2019. gada apņemšanos izpildījām (apmeklēt astoņas konkrētas Latvijas pilsētas), bet sapratu, ka šobrīd nav iespējams ātri telefonā atrast septembra bildes, tad kur nu vēl aprīļa! Bet šo ceturtdien Google Maps Timeline piesūta pagājušā gada kopsavilkumu un pirmoreiz tik baudpilni tajā iegrimu. Kilometriem un laikiem, ko esmu pavadījusi ārpus mājām, varu ticēt tik tālu, cik esmu bijusi kopā ar telefonu, jo ne vienmēr izejam kopā. Braucienos parasti gan tas ir līdzi. Tā kā domās ir gribējies pēc dažiem no mazajiem ceļojumiem kaut ko ierakstīt blogā, taču darīts tas maz, tad tagad, aplūkojot pārskatu, jūtu, ka ir dota vēl viena iespēja. Bez tam visi ārpusRīgas galapunkti sasniegti ar sabiedrisko transportu un naktsmītnēs nav izmantota pazīšanās vai radniecība, izņemot vienu no vietām, kā arī braucieni bijuši dienu līdz pusotru gari, jo pagājušā gadā atvaļinājums izpalika. Gribas iedvesmot tos, kuriem šķiet, ka bez mašīnas ceļot nav iespējams. Protams, naudiņa nepieciešama, bet pārsvarā datumi tika plānoti laicīgi, lai nakšņošanas gadījumā atrastu ekonomiski izdevīgākus piedāvājumus, taču ne vienmēr pašus lētākos, jo kaut kādas ambīcijas mums ir. 😊 Tajā pat laikā tikpat kā neplānojām, ko šajās pilsētās apskatīsim.

No valsts pagājušā gadā izbraucu tikai vienreiz un nekur tālu. "Lux express" atlaide mudināja aizdomāties, kad pēdējoreiz būts Tallinā, sēsties autobusā un ripināties Igaunijas galvaspilsētas virzienā. Nu jau neatminos, tie bija septiņi vai deviņi eiro, tātad, iespējams, puscena no parastās biļetes cenas.

Mājupceļam atlaides nebija, tāpēc izmantojām "Ecolines", jo tur bija izdevīgāka biļete nepilngadīgai personai. Datums tika piemeklēts, jo toreiz gribēju aizkļūt līdz Tallinas botāniskajam dārzam uz sanpauliju izstādi. Jau Latvijā izpētīju transportu sarakstu, bet palika neskaidrības par biļešu iegādi. Izkāpjot Tallinas autoostā, uzmeklēju tuvāko kiosku (tas bija viegli), kurā man gandrīz vai pārdeva e-talona "brāli", bet tomēr laikus nonācām pie secinājuma, ka tas man diviem braucieniem nav nepieciešams, jo var biļeti nopirkt pie šofera. Cik tas maksās, no pārdevējas neuzzināju. Sapratu, ka to nav vērts jautāt arī vietējiem, jo viņi taču brauc par brīvu. Tiesa, kad šoferis man pārdeva biļeti, viņš izstāstīja (😏 Kāpēc gan ne pirms pirkuma?), ka, ja man ir pīkstināmā bankas karte, par braucienu varu samaksāt pie pirmā aparāta. Tā izdarīju, kad braucu atpakaļ, tikai sevī domāju, ka sazin kā varu apliecināt, ka esmu apmaksājusi, ja iekāpj kontrole... Starp citu, izmantojot "Tallina Linnatranspordi" pakalpojumus, nespēju nesalīdzināt ar "Rīgas satiksmi". Pietrūka nākamo pieturu uzrakstu, arī paši autobusi gadījās sliktāki par mūsējiem. Botāniskajā dārzā, kaut biļete tobrīd bija par 60 centiem dārgāka kā Rīgā, tiešām ieskrēju tikai uz izstādi, jo Tallinā nakšņošana nebija paredzēta un gribējās vēl izstaigāt vecpilsētu. Starp citu, LU Botāniskajā dārzā lētākā ieejas biļešu cena pieaugušajiem ir 3.40 (oktobris - marts), kamēr Tallinā ziemas sezonā āra teritoriju var izstaigāt bez maksas. 

Jauna (man) vieta, kur pabiju februārī, "Getliņi EKO". No Rumbulas stacijas turp aiziet un atrast ir vieglāk par vieglu. Pavadīju pavisam nelielu skolēnu grupiņu. Pilnībā iejutos savā "ēnošanas" misijā (jo ekskursijas sarunāšana, plānošana, biļešu pirkšana, objekta atrašana - tas viss no A - Z bija jauno cilvēku ziņā), bet, kad mūs neviens poligona teritorijā nesagaidīja un pēc vairāku minūšu mīņāšanās kāds izdomāja iet meklēt palīdzību tuvējās ēkās, "pa ausīm" no apsarga, protams, dabūju es 😀. Citādi viss bija jauki un aizbraucu ar domu, ka vajadzētu vēl kādu reizi iegriezties viņu veikaliņā. 

Februāris laikam bijis orientēts uz vēderpriekiem, jo arī "Kairi" kafejnīcā esmu iegriezusies pirmoreiz. 

Toreiz testēju viņu Valentīndienas zefīrus un biezpienmaizi. Kaut neviens no šiem atkarību neradīja, tomēr pašai prieks, ka esmu bijusi tur vēl un nodegustējusi eklērus (par tiem gardākus gan nav gadījies sastapt! 😋 P. S. "Raunas ekleri" man vienaldzīgi, bet patlaban esmu salasījusies par man vēl nezināmu "Arbooz", kur, kā var nojaust, eklēru medībās vērts doties tikai atvaļinājuma laikā 😀, tātad apņemšanās šai vasarai).

Februārī esmu bijusi arī Dubultu pludmalē. Laikam tikko pēc slimošanas. 

Atceros, bija auksts, vējains, bet pirmoreiz redzēju, kā ziemā cilvēks noģērbjas un dodas peldēties.

Martā atkal pie jūras, tik Ragakāpas dabas parkā (būts daudzkārt).

Todien dažas sievas aktīvi urķējās pa izskalotajām jūras zālēm. Vāca dzintaru. Dažus gabaliņus atradu un paņēmu arī es. Lai gan nekas slikts nav noticis, tomēr tā arī manī nav pārliecības, ka tas patiešām ir dzintars, jo padedzinot drīzāk smirdēja pēc plastmasas.

Tomēr īstāks par īstu ir šis sudrabs. Grandiozos Auzera darbus pirmoreiz ieraudzīju, kad muzejs atradās Limbažos, kur tagad iespēja izpausties mākslinieka audzēkņiem. Domāju, ka tūristu iecienītajā Vecrīgā, muzejam veidojas jauns veiksmes stāsts, bet latvieša kabatai muzejs padārgs. Toreiz izmantoju atvēršanas svētku iespēju - muzeja apmeklējumu bez maksas.

Vēju pilsēta Liepāja tika apmeklēta agrā pavasarī. Atceros stresiņu. Ap pusseptiņiem ierados autoostā, kur paziņoja, ka, diemžēl, uz reisu 7.05 biļetes izpārdotas, bet ir vietas autobusā, kurš brauc caur Jelgavu. Tā kā savā ziņā paši vainīgi, ka nenopērk biļetes iepriekš, bet Liepājā tomēr bija jānokļūst dienas pirmajā pusē, tad biju mazās sprukās, jo, kamēr es pēc biļetēm, kompanjons kaut kur pilsētā vēl lēnā garā iepirka brokastis, nenojaušot, ka izbrauksim agrāk. Beigās uz to autobusu salasījāmies tāds neko bariņš, kuriem šoferis uzņurdēja "un tagad jūs visi man te caur Jelgavu brauksiet!".

Daugavpils brauciens atšķīrās no citiem ar to, ka šeit pagājuši studiju gadi. Tā gaišā ēka ar brūno jumtu - kopmītnes, kurās bija liels prieks neuzturēties iestājeksāmenu laikā, bet vēlāk gan tika novērtēts, ka dzīvojam centrā un līdz universitātei dažas minūtes.
Satiksme no Rīgas uz Daugavpili nekādi neatbilda vēlamajam, tāpēc laikus sameklēju un rezervēju naktsmītni. Tas bija kāds neliels viesu nams centrā. Bija bažas par komunikāciju, jo Daugavpils ir ļoti krieviska pilsēta. Pagāja, šķiet, nedēļa, kad zvanīja, jo esot notikusi kļūda, viens un tas pats numurs rezervēts divreiz (es pat nezinu, vai es tam ticu). Bija labi pārzināt pilsētu, jo viņu piedāvātā alternatīva atradās kā Rīgas Maskačkā. Atteicos. Bet naktsmītņu cenas pa to laiku jau bija drusciņ cēlušās. Un, jāsaka, gluži kā toreiz, kad sākumā raucu degunu par vecajām kopmītnēm, tā arī šoreiz līdzīgi atgriezos pie vecu vecās viesnīcas. Savulaik to sauca par "Latviju", bet tagad tā ir Park Hotel "Latgola". Īpašā burvība atklājās brokastojot - gan gardi, gan plaša pilsētas panorāma uz divām dažādām pusēm. Un aizkustinoša pretimnākšana no administrācijas puses, kad, padomājot par vilciena atiešanas laiku, gribējās palikt nedaudz ilgāk viesnīcā.

Uz Rēzekni braucu pirmoreiz. Arī šajā Latgales pilsētā meklēju naktsmītni. Šķita dārgi, salīdzinot ar citām pilsētām. Vairs neatceros, kāpēc izvēlējos tieši "Kolonnu". No stacijas patālu. Lija un, aizejot līdz viesnīcai, kājas bija slapjas, tāpēc tovakar no pilsētas apskates bija jāatsakās. Netālu "Gors", Festivāla parks, Latgales Māra un pilskalns, no kura uzņemtā bilde. Ja vēl kādreiz būs jānakšņo Rēzeknē, nekad neizvēlēšos "Kolonnu". Ārkārtīgi plānas sienas starp numuriem, un tas, kas citur tiek nodrošināts bez maksas, šajā viesnīcā tiek nolikts acu priekšā kārdinājumam, bet ar cenu birkām. Brokastis gan labas. "Ausmeņa kebabs" todien bija pārpildīts, tāpēc izpalika. 

Kamēr nebiju ne reizi bijusi Ventspilī, "barojos" no citu sajūsmas un biju pārliecināta, ka tas ir kaut kas tāds 💥, kur gribēsies atgriezties vēl un vēl, varbūt pat dzīvot! Jā, te netrūkst savas atpazīstamības, sakārtotības, unikalitātes, tomēr tā ir ostas pilsēta, kur promenādi klāj ogļu puteklīši. Mols bija slēgts, kad ieradāmies Ventspilī pirmoreiz, tāpēc pagājušā vasarā nācām uz šo pusi atkal. 

Jelgavā laikam kļūst par tradīciju Mītavas tilta šķērsošana, tomēr pagājušā gada atklājums - skatu tornis Pils salā. 

Nekad nebija ienācis prātā braukt ar kuģīti pa Daugavu. Domāju, ja jau prāmī man palicis slikti, tad šādu viļņi mētās šurpu turpu, bet nekā tāda. 😊 Lielisks brauciens saulainā jūlija dienā līdz Majoriem un atpakaļ. Cik atceros, tobrīd visas kuponlapas bija pilnas ar atlaidēm šādām un citām izklaidēm dabā.

Ņammm! 😋 Kuldīga! Pilsēta, kura man ļoti patīk! Tāds miers un harmonija pārņem, atceroties tās augusta dienas.

Svētā Meinarda sala. Spontāns brauciens. Laikam tā bija pēdējā diena, kad tika garantēta nokļūšana turp sausām kājām. Todien noķērām arī rudens garšu, mielojoties ar āboliem, kuri bija nolikti pie māju vārtiņiem.Varētu teikt, gājām pa ābolu ielu. 😊

Lietaina septembra diena Valmierā. Man ļoti patīk Ievas Rubenes gleznas, tāpēc priecājos tās todien ieraudzīt Valmieras kultūras centrā. 

Un vēl viena lietaina diena Siguldā. Šis ir mans "baisulis". 😀 Kaut kā grūti pieņemt, ka mūsdienās var tā bez kārtīgas piesprādzēšanas u. tml. celties gaisā. Atceros, ka šis rats Siguldā ir ilgi, ilgi. Kāpēc tad Mežaparkā sen jau nav, bet te no tiem pašiem laikiem... Kamēr es viņā lūkojos, saņēmu piedāvājumu izbraukt par velti.

Decembra izskaņā, gaidot Peles gadu, aizbraucu paskatīties uz lidojošajām pelēm. 😊

Piektdienas vakaru relaksēšanās

Pirms divām nedēļām kādā "Facebook" grupā radās ierosinājums rakstīt poēmu - katrs pa rindiņai. Process ieilga uz nedēļu, līdz uzlika "stop" komentēšanai. Ne tikai mēģināju dzejot, ko nebiju darījusi kopš pamatskolas gadiem, bet arī atcerējos, ka pirms gada taisīju atskaņu loto un atskaņu bingo, lai skolēnus rosinātu sacerēt savus pantus, ko iesūtīt ikgadējam "Garās pupas" konkursam. Jā, attapos, ka krājumam jābūt šoruden izdotam un sazin kā rīmētāji novērtēti, jo šogad bija vesels lērums dzejoļu, ko pārrakstīt datorā un nosūtīt žūrijas vērtējumam. Līdz grāmatnīcai vēl tikusi neesmu, bet zinu, ka iekš tā izdevuma kaut kas pazīstams esot. 

Nupat bija citas piektdienas vakars, kurš atnāca ar jaunu aicinājumu citā "Facebook" grupā : sakombinēt dažādu grāmatu nosaukumus vienā veselā. Man aiz muguras bija ļoti smaga diena. Bija vēls. Posos gulēt, bet pārskrēju "Facebook" jaunumiem un "uzķēros". Smadzenēm nācās piedomāt un aizmirsās visi dienas kreņķi. Ar mazumiņu padalījos tur, pārējo, lai galīgi neiet zudībā, ielikšu te.

 

Meitenes, grāmata jums! Rīga, Rīgas ielas, Mierielas vilkme... Elegance, nūdeļu blūzs, ledus apelsīns... Putnu vērošana... Spēlītes... Izelpas... Pollianna nu jau liela! (Tas varētu būt romāns par tikko pieaugušas, tikko iemīlējušas rīdzinieces dzīves esenci.)

 

Zvaigznes raugās lejup: bīstams atklājums! Maijvaboles dara to visilgāk  Česilas pludmalē. (Tās maijvaboles man vajadzēja ielikt kaut kādā kombinācijā par katru cenu! Bet laikam šī bija pēdējā kaudzīte, ko tovakar saliku.)

 

Dzimtas vēsture pārāk resna, lai būtu taurenītis. (Te es pavīpsnāju pati par sevi. Taisot savu dzimtas koku, laipni iezīmēju arī pavisam tālus zarus, ja par tādiem informācija ir. Un tā tas pasākums top aizvien apjomīgāks, "resnāks", un ik pa brīžam visu apstādināt draud dažādi vietņu izmēri, abonēšanas maksas...)

 

Kas? Kur? Kad? Tik dažādi spicie eksperimenti - 15 minūtes virtuvē. (Tobrīd likās tik žēl, ka mājās maz bērnu grāmatu. To nosaukumi varētu iederēties daudz labāk visam pa vidu.)

 

Virsnieku sievas: melnā Berta, misis Ročestere, Zilākalna Marta.

 

15 minūtes virtuvē: neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī.

 

Rīgas sargi - Leo un lauvas - zoodārzs manā pagalmā.

 

Jaunais makšķernieks, salas rēgs Čārlijs, malā stāvētājs - zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā. Čārlija pēdējā deja - "Pērkondārds".

 

Rausītis un karma - svētdienas azaids.

Nešķiramie draugi, lāga zēni, parādu piedzinēji Česilas pludmalē aizved mani uz Hiršenhofu!

 

Vecīt, bez komentāriem, atklāti runājot, melu meistars meklē atbildi par vecākiem un bērniem, kā darbojas lietas, ne tikai septiņi pasaules brīnumi.

 

Jaunais makšķernieks - melu meistars meklē atbildi, kā nepiebeigt savu telpaugu.

 

Rausītis un karma - tik dažādi parādu piedzinēji.