Dāvanu dāvana. Iespēja tikt prom no Rīgas bija negaidīta. Un es ļāvos pafantazēt, ko gribētu izdarīt, kas agrāk nav bijis.
Peonijas bērnībā un skolas gados bija manas dzimšanas dienas puķes. Citreiz rasotas. Citreiz salijušas. Kad saņēmu gadu no gada, un tās turpat vien dārzā bija, nešķita tik īpašas kā šobrīd. Jā, bet tad nāca "klikšķis", ka ir tik superīgi svētkos atkal saņemt peonijas, ka ir tik kolosālas gleznas Ievai Rubenei, ka ir tik foršas tās sensenās rozā, jo tās patīkami smaržo, ko nevar attiecināt uz modernajām dzeltenajām. Šogad saņēmu peoniju pušķi kā punktu darba attiecībām. Tās bija tik skaistas, bet "smaržoja" identiski tumšākajai, kas manā bildē. Neuzrunājoši. Tajā brīdī tad es iefantazējos, ka gribu tādu riktīgu pušķi no bērnības dārza. Parasti jau tiek nogriezts vien vāzes tiesai...
Es dabūju brīvu. Es traucos tos 100+ km. Bet... manas bērnības peonijas bija vēl pumpuros, tāpēc es piekrītu dārzniekiem, kuri raksta, ka šogad viss vēlāk. Svelme gan darīja savu, jo dažās dienās viss izmainījās. Uztaisīju sev to pušķi! Un tas bija mans restarts nr.2, kas ļāva sevi dvēseliski attīrīt no gada sliktākajām emocijām.
(Neesmu attēla autore. To šorīt saglabāju telefonā no kāda FB ieraksta, kuru vairs nespēju atrast. Visticamāk, tā bija kāda stādaudzētavas reklāma.)
Ar šo attēlu man šorīt aizsākās dārzsapņi un dārzatmiņas.
Vietā, kur vēl ir mana dārza atskaņas, šogad neesmu bijusi. Gada sākumā tur nebūtu ko darīt, vēlāk ievēroju ierobežojumus. Rudenī bija iebakstīti daži jauni tulpju sīpoli, rezultātu esmu redzējusi bildēs. Tulpju pilnzieda brīdis bija tāds, ka gribējās klātieni, bet nu jau tās sajūtas garām.
Vairāk uzmanības tāpēc ticis istabas augiem. Pārstādīta un apčubināta sanpauliju jūra un aptuveni tikpat citi augi. Izaudzētas un gandrīz jau apēstas dilles. Šogad daudzas piemirstas sēklas sagaidīja iespēju... Viens meloņstādiņš pārvērsts dāvanā... Tāpēc saikni ar zemi jūtu aizvien.
Bet nu par bildi. Sapnis ir sapnis, nekas īsts, tāpēc domāju, stāstīt vai nē, bet varbūt kāds to var rediģēt un izlolot, atzīt par labu. Es šajā bildē izsapņoju iespēju mobilai puķu dobei. Visreālākais pamatnei būtu garš dēlis, kura platums atbilstu 2 - 4 podiņu diametram. Uz bruģa varētu iztikt arī bez pamatnes. Un
tad izvēlas un miksē vienādus podiņus ar tādiem augiem, kas šajā kompozīcijā izskatās saderīgi. Ja apnīk esošā kompozīcija, tad var pamainīt vien dažu podiņu saturu, lai viss izskatītos citādi. Ja negribas vai nevar rakt, šādu pamatni var nolikt zālienā. Un tad ir ērti, ka apakšā ir vienotā pamatne, jo var pārcelt kaut pa pusmetram, lai apakšā zāle nedzeltē, neiznīkst. Kaut kā tā.
Diena turpinājās ar atmiņām cita ieraksta sakarā. Tika jautāts, vai vēl kāds attopas ar rīta kafiju, ravējot, laistot vai pārstādot?
Kopumā tie bija vien daži gadi, kad es varēju vienu līdz trīs vasaras mēnešus bez pārtraukuma dzīvot pie savām dobēm. Ja nelija, es gandrīz vai vienmēr pēc piecelšanās vispirms gāju ārā. Bez kafijas. Bez mērķa. Un gandrīz vai vienmēr es attapos stāvam pie puķu un zemeņu dobēm. Acu priekšā parādījās kāda oga, kāda nezāle, kāda jauna pēkšņā ideja. Ja bija karstās vasaras, tad visam bija jāķeras klāt uzreiz, jo drīz saule sāks cepināt. Man nebija pulksteņa. Un nebija arī izsalkuma. Ja tā saule bija izturama, rīta gājiens nebeidzās vēl pusdienlaikā. Gar mājas stūri nāca tēvs un jautāja, vai es šodien vispār neēdīšu? Jā-jā! Tūlīt! Vēl tikai... Pēc laika viņš jau nāca ar kafijas krūzi. Brokastis man visu dzīvi ir tāds vājais punkts. Ļoti reti no rītiem gribas ēst. Kafija, ja "netraucē dārzi" 😀, gan jāizdzer. Ja esmu to pagatavojusi, paturu acīs, pat darot citus darbus, lai dzēriens nepaliek auksts, jo auksta kafija man negaršo. Es to izlietu, bet parasti pret pārtiku cenšos izturēties ar cieņu, tāpēc piederu tiem, kas aizmirstas, ieraugot puķes, bet neaizmirstu kafiju, ja tā ir uztaisīta. 🍵
Šis būs vēl viens ieraksts, kas top uz koronvīrusa un ārkārtas situācijas fona.
Var teikt, tikko bija vienas sajūtas, jo vakar, palaidu lasīšanai to, kas uzrakstījās (beigās gan savācās interneta plašumos), paskatoties uz naktsskapīti, bet tām sekoja pilnīgi citas. Ir jābūt kaut kādam īpašam dvēseles stāvoklim, lai es atkal paņemtu rokās draudzenes dāvanu. Tā jau man ir gadus divus vai trīs, bet, kā jau saku, jānotiek kaut kam, lai es ņemtu rokās zīmuļus. Līdz šim ir izkrāsots tikai viens atvērums (pirms diviem gadiem), kad slimoju. Vakar sāktajam gan jau būs klāt jāpieraksta kaut kas par ārkārtas situāciju... Daudz neizkrāsoju, jo acīm jau sen nepatīk darīt tik smalkas lietas mākslīgajā apgaismojumā (šodien ļoti labi redzu, kur pāri malām aizkrāsots), bet vakar tā īsināju laiku, klausoties interviju ar Gati (par ko nedaudz vēlāk).
Nez, ko teikšu par šo citādo pavasari pēc gadiem, bet vakar es sāku domāt, ka varbūt es mierīgi varētu dzīvot uz neapdzīvotas salas. 😀 Ir pagājis vairāk kā mēnesis un man neviena nepietrūkst. Katru vakaru, ja vien neatnāku no darba nekāda un uzreiz nepalienu zem segas, sazvanos ar savējiem, bet nav tā, ka man kāda pietrūktu. Nav arī nekādu sapņu tai dienai, kad paziņos, ka ierobežojumi atcelti. Vai tas ir normāli?
Īstenībā, zinu atbildi. Manā dzīvē "nospiesta pauze". Un man nemaz nešķiet, ka šādi dzīvojam jau vairāk kā mēnesi.
Vēlreiz pārlasīju savu pirmo ārkārtas situācijas ierakstu, lai saprastu, vai tiešām ir kaut kas mainījies ikdienas paradumos, domās.
Turpinu nekur nebraukt. Parasti ir tikai viena ikdienas taka, kura savieno māju ar darbu.
Aizvien mani "baro" "Barbora", kaut zinu, ka vienubrīd patiešām šis uzņēmums kļuva nepieejams pat ar manām metodēm, bet tas sakrita ar laiku, kad man neko nevajadzēja. Attiecībā uz pārtiku, esmu sākusi darīt tādas lietas, ko agrāk nedarīju un nedarīšu, kad beigsies ārkārtas situācija - nomazgāt visus iepakojumus, pirms likt plauktā vai ledusskapī, kā arī saldēt piena kubiņus, jo bez baltas kafijas nevaru, bet ļoti pietrūka tieši īstā piena garšas.
Toties uzskatos esmu bijusi diezgan naiva 😀 :
"Savā ziņā esmu koronvīrusam pateicīga tik, ka laulātajiem beidzot ir
iespēja būt plecu pie pleca, vecākiem - iepazīt savus bērnus, viņu
izglītības programmas (..)".
Jo... diezgan regulāri dzirdu, cik visi mājinieki "līdz kaklam".
Par atvaļinājuma iespēju gan man prieks. Darba maiņas dēļ tāds izpalika pirms gada, bet, kas trakākais, es grasījos šo soli atkārtot arī šogad, tāpēc brīvās nedēļas bija necerēta laime. Parasts atvaļinājums noteikti būtu ārpus Rīgas, neparastais - tepat. Izsapņojos, ko tik nesadarīšu, bet pazaudēju sevi divos "projektos", no kuriem viens izjauca visu lietu kārtību. Tā dēļ notika mēbeļu iztukšošana, pārstumšana (eh, atkal sasāpināta roka), šķirošana, citas loģistikas radīšana (tā vēl nav līdz galam beigusies, jo ir lietas, kurām vēl neesmu ieraudzījusi īsto vietu). Toties par otro "projektu" noteikti liecina šis naudas koka bēbis ("projektu" attīstu tikai brīvdienās un ienākumi vairāk kā simboliski):
Kopš atgriezos darbā, mājās nāku paēst, izgulēties un sagatavoties nākamajai dienai. No vienas puses, šī situācija man piedāvā iespēju strādāt līdzīgi tam, kā praktizēju pirms dažiem gadiem un kas man patika. Tas ir pluss. Tomēr, jāatzīst, ārkārtas situācijai ir "blaknes", kas mani iztukšo ātrāk. Normālā situācijā man nedēļas vidū būtu brīvdiena, tagad šīs opcijas nav, pavadu darbā pa vienpadsmit ar pus stundām, ar kurām ne vienmēr viss vēl beidzas. Jūtu, cik ļoti tās trešdienas kalpojušas kā uzlādes dienas, bet tagad nespēju ātri mobilizēties, lai atrastu citu enerģijas avotu. Visādi citādi esmu pat pieņēmusi, ka darbs nav slēgts, kaut iespēja dabūt vīrusu ir diezgan liela.
Atvaļinājumā iekaisīju kastītēs, podiņos senas un ne tik senas sēklas, kā, piemēram, šīs, ko saņēmu dāvanā un kuras ar visu papīru bija jāieliek zemē un no kurām nošpikoju virsrakstu:
Vīrusa un ārkārtas esība mani aizvien panikā nedzen. Vienīgais, ko esmu pamanījusi, ka kļūst mazāk paziņu un draugu, kas spēj saglabāt mieru. Sākam nesazināties, jo, vai nu viņi paši noslēdzas sevī vai arī man ir smagi lasīt, dzirdēt to, ko pauž viņi. Es lieliski saprotu, ja tas no tā, ka draugu vidū kāds saslimis vai cilvēks palicis bez ienākumiem, bet nespēju (tomēr pareizāk teikt, ka negribu) būt atbalstoša, ja tā ir čīkstēšana #paliecmājās dēļ. Ieguvēji ir visi tie, kam ir kāds vaļasprieks. Mājās izdarāms vaļasprieks (jo dzīvoklī ceļot vai makšķerēt var tikai "pa jokam"). Un šis laiks ir ļoti piemērots, lai apgūtu ko jaunu, bet... ne visi tam emocionāli gatavi.
Pēdējā rindkopā uzrakstītais ir mērķis šim ierakstam, jo gribu padalīties ar dažiem klausāmgabaliem.
Viens no tiem - intervija ar Gati Caunīti. Viņš ir mans lauku novadnieks, tāpēc toreiz, kad bija noticis negadījums, mūs sauca uz ārpuskārtas sarunām par drošību, lai gan, iespējams, tā tas bija visās skolās. Pēc tam viss noklusa un par to, kā puisim iet, uzzināju tikai pirms gadiem sešiem, kad nejauši izlasīju interviju, ko šajās dienās "Staburags" publicējis atkārtoti.
Otrs ir "Uguns Skola" (lapa iekš "Facebook"). Man to rekomendēja draudzene un vakar, nespējot iemigt, noklausījos vairākus ierakstus. Lauras balss tembrs un arī sarunu tematika man ļoti atgādināja nodarbības, kuras manā iepriekšējā darbā vadīja mediatore Ilze.
Kamēr visi ieraksti iestrēguši melnrakstos, lai ir bildes, bildes, bildes, kurās vēl zied tās puķes, kuras šobrīd varbūt jau pārziedējušas, kurās bez maz kaķa selfijs un kurās pīļu un zvirbuļu mīlas pārīši.
Kad nedrīkstu griezt, es, protams, varētu kartiņas taisīt tā parasti... Visa vaina vien tur, ka griezt esmu ļoooti noilgojusies, bet visām citām padarīšanām vajag iedvesmu.😏 Tā nenāk. 😒 Bet viendien man piezvana paziņa, nostāda fakta priekšā, ka vajag! Brīdinu, ka šobrīd negriežu, jo tādu parasto kartiņu viņa var arī pati. Tā nu runājam, mētājam vārdus kā tenisa bumbiņu, kura galu galā nokrīt manā pusē... Paiet vairākas dienas, līdz saņemos izvilkt visus peles krājumus, jo esmu apaukstējusies un staigāt pa veikaliem negribas. Un tā no atlikumiem tapa šāda atklātne:
Bet vispār šis ir nr. 3 idejas realizējums, kas man šķita par traku, pieķeroties vienkāršai kartiņai. 😀 Pamatkartons izturēja no paša sākuma. Kompozīcijas fonam vēlējos sniegt otro izgājienu kādam neaprakstītam burtnīcas vākam (ir taču tik skaists! un atklātne skolotājai!), kur līnijās uzrakstīt lielisku vēlējumu. Izmēģinājusies glītrakstīšanā, ķēros pie tīrraksta un... 😔 izbojāju... Nācās izsmadzeņot nākamo variantu. Sāku vizualizēt. Nepatika. Bija jau vēls un ziedu tēmai nācās atmest ar roku. Varbūt egoiste, bet pievērsos saviem mīļajiem taureņiem. 😊 Beigās jau iespraudu mazu rozīti vidiņā (bet tā no seniem krājumiem).
Tā nu es jaunas papīrpuķes taisīt neiemācījos. 😏 Priecājos vien par īstajām, uz palodzēm. 😊
Te nu manas sanpaulijas. Šogad nezied visas un nezied reizē, jo bija pamats apvainoties par gaismas trūkumu tomātu labā pagājušajā vasarā. Šodien, kad ir pirmā diena, kad ne tikai guļu, bet nedaudz kustos (ak, no vienas apslimšanas pārgāju pie citas un reizē arī mājas dienām...), paņēmu slinkās un paretināju lapas. Esmu lasījusi, ka sanpaulijas ir regulāri jāatjauno, papildmēslojumu tām nevajag... Labi, māku atjaunot, tomēr roka neceļas izmest tās, kas čakli zied. 😗 Un šogad es viņas baroju ar tiem speciālajiem stienīšiem. Ir vērts! Protams, arī lapas izlaužu biežāk un katru reizi apsveru domu, vai šitās atkritumos vai ieaudzēt maiņai, jo man ir iepatikusies tā mainīšanās sērga, kas notiek sociālajos tīklos. 😉 Ja dzīvo Rīgā vai Jelgavā, azartā iekrist ir vieglāk par vieglu. 😀 Nu es tiešām vairs neuztraucos par falenopšiem, kuri šajā dzīvoklī nīkst ārā, bet pavairoju gan sanpauliju saimi, gan atgriežos vai ieviešu augus, kuru man šeit nebija. 😊
Beidzot tas pavasaris atnācis arī pilsētā ar ceriņu krūmiem zem loga un narcisēm, tulpēm vietā, kur ne tik sen cīnījos kā dons Kihots ar vējdzirnavām. Bija jau mēģinājumi arī šogad nu tik rakt un nu tik būt, bet... bet...
... jāpieņem tā, kā viss šobrīd notiek (un reizē arī nenotiek), jāmācās atteikt sev un citiem, un dārziem, un sportam, un... jāvēro daba. 😏 Starp citu, šogad izsalkušu odu un maijvaboļu gads. Pēdējām izlidošanas cikls ik pa četriem gadiem. Tiešām? Tiešām! Neesmu to apšaubījusi, bet šoreiz liku bloga meklētājā, kurā tad gadā pie jūras tās maijvaboles puva? Apstiprinājumu guvu!
Šoreiz par dārza tēmu. Tāds auksts pavasaris iegadījies. Tieši pirms 90 gadiem esot Latvijā kas līdzīgs pieredzēts.
Es neticu visam, ko raksta speciālajos dārzkopju kalendāros. Kaut vai tāpēc, ka informācija tajos var būt pat pretēja. Toties ticu, ka ir liela nozīme tam reālajam Mēnesim, ko var redzēt nakts skaidrajās debesīs. Un es biju sajūsmā par dabas mācības stundu pirms n-tajiem gadiem, kurā uzzināju, kā prātā piezīmējot vertikālu svītriņu, varu uzzināt, kad mēness dilst, kad briest. :)
Jauns Mēness debesīs nav redzams, bet tas ir brīdis, kad pilnais ir izdilis līdz galam un augošais vēl nav sācis briest. Kamēr Mēness nav redzams, jāpaņem brīvdienas dārzā, jo šajā laikā nav ieteicams neko ne sēt, ne novākt. Tiklīdz viegli iezīmējas Mēness labais sāns, tā līdz pat pilnmēnesim ir īstais laiks sēt tos dārzeņus, kuri ražo virs zemes:
Tāpat šis ir labvēlīgs laiks bezsīpolu puķu sēšanai un stādīšanai. Atceramies, ka daudzas no puķēm ir labas kaimiņienes dārzeņiem. ;)
Šajā Mēness fāzē ir izpiķējami dēsti, stādāmi ogu un dekoratīvie krūmi. Arī telpaugi pārstādāmi augošā Mēnesī, bet piemērotākie mēneši šim darbiņam ir februāris un marts, kad tie "mostas" no ziemas miera.
Pilnmēness laikā ievāktā augļu raža ir tūlītējai apēšanai. Augļi ir sulīgi un vitamīniem visbagātākie. Šajā Mēness fāzē ievācami ārstniecības augi. Tātad nākamnedēļ būs tas visīstākais laiks, lai ievāktu, piemēram, bērzu lapas, māllēpes, brūklenes, gaiļbiksītes, nātres, raspodiņus...
Pēc pilnmēness ir vispiemērotākais laiks tiem dārzeņiem, kuri veido ēdamās saknes un bumbuļus:
Melnos rutkus ziemas patēriņam sēj ne pavasarī, bet tikai vasarā - no Jāņiem līdz jūlija sākumam. Šogad, ieskatoties publicētajos datos, tas nozīmē, ka vai nu jāpasteidzas un jāiesēj īsi pirms Jāņiem vai arī jāatliek līdz kādam 10. jūlijam...
Šajā Mēness fāzē stāda un pārstāda sīpolpuķes: amariļļus, gladiolas, narcises, sniegpulkstenītes, tulpes...
Piemērotākais laiks cīņai ar nezālēm, mēslošanai, zaru izgriešanai.
Visi augu attēli tie paši, kuri tika izmantoti šajā ierakstā.
