Rīgas lauči un vardes

Zinu daudzus putnus. Un daudzus nezinu. Laucis (Fulica atra) kā reiz bija viens no tiem, kuru ilgu laiku uzskatīju par citu putnu, bet, šķiet, tieši šeit, blogā, man iemācīja tā pareizo vārdu.

Šonedēļ, dodoties tepat Rīgā pilnīgi citā uzdevumā, es atkal viņu sastopu. Un ne jau vienu, bet veselu saimi! Gandrīz uzskrienot virsū vienam no putniem, sabijos, vai pieaugušie putni nebūs agresīvi, iztēlojoties, ka mazuļiem draud briesmas, bet viņiem bija pilnīgi vienalga, ka es tur esmu. Viens no vecākiem vairākkārt kāpa krastā pēc gardiem kukaiņiem.

Parasti viņus nebiju redzējusi pastaigā vai peldoties tik tuvu, tāpēc pirmoreiz ievēroju, kā dzīvē izskatās daļējās peldpleznas.  

Ja redzētu mazos vienus pašus, neuzminētu, kam pieder, jo viņiem nav baltu knābju un pieres. Es viņos saskatīju mazus, kustīgus rudgalvjus, nerātņus, kuri būtu spēlējušies ar krāsām un kuri vērīgi raudzījās, vai vecākiem nav gadījies kāds kārums. Esmu lasījusi, ka pieaugušie mēdz būt pat neaprēķināmi agresīvi pret mazuļiem, kas diedelē barību, bet te nu viss notika saskanīgi. Nekur tuvumā torīt nemanīju arī kaijas, kas nopietni apdraud laucēnu dzīvību. 

Netālu no laučiem, kuri bija pilnīgi klusi, "gāja vaļā" riktīgs koncerts. Tik paguvu skaļi dalīties secinājumā, ka nekad nav izdevies redzēt dabā vardi ar pūšļiem pie galvas, ko gudri sauc par ārējiem rezonatoriem, kad te nu tos ieraudzīju. Kurkstēšana atgādināja smieklus. Īsajā laika sprīdī nobildēt gan man neizdevās, jo, atšķirībā no laučiem, vardes mans tuvums ietekmēja.

Rezonatorus atļāvās piepūst tikai kāds tālu esošs varžu tēviņš. Nu pilnīgi kā burbuļi, ko jaunieši izpūš no košļājamajām gumijām! 

Attēls no https://lv.wikipedia.org/wiki/D%C4%AB%C4%B7a_varde#/media/File:RanaLessonaeCroacking.JPG

 

Aizvien biežāk atļaujos apstāties un pavērot, kas notiek dabā, kaut laika nav.

Divi stāsti un divas neizdevušās bildes

Trešdiena - 16. maijs.

Starp darbu un lekciju radās stunda un vēl bišķiņ, ko nolēmu pavadīt Vecrīgā, turpinot meklēt dažādību durvju rokturos un priecējot acis ar visu, ko šajā pilsētas daļā var ieraudzīt. 

Šķiet, biju apstājusies pie interesantām durvīm, nofotografēju divas bildes un tikai tad attapos, ka tuvumā nav neviena cilvēka, bet čaboņa ir. Uz galdiņa ieraudzīju vārnu, kura sparīgi uz visām pusēm izmētāja trauciņa (bildē gan labi redzams, ka viens trauks bija iztukšots jau pirms tam) saturu. Pēkšņi biju tipisks Dvīnis, jo viena mana iekšējā balss teica, ka jādzen šis nekaunīgais putns prom, bet otra - uzjautrinājās un centās iekadrēt vārnu. Bet ikviena no manām balsīm bija par vēlu, jo iekštelpās jau atskanēja brēciens un putns "laidās lapās", nedzirdot kāda krievu lamu vārdu straume tika viņam atskaņota.

Sestdiena - 19. maijs.

Aizbraucu pēc maratona numura. Iesildīšanās skrējiens līdz pieturai, lai pagūtu uz ne pārāk biežu autobusu. Atkal vārna. Klusa. Cītīgi pētīja autobusa bildi. No viena stūra un tad no otra, un no vidus arī. Eh, pilnīgi nelaikā jāatbild uz ziņu telefonā! Uzelpoju, jo filmēšanas cienīgā vārna tepat, tomēr uz  telefona aci reaģēja šādi... 😏

P.S. Beigās gan atgriežos pie sen zināmās patiesības, ka vārnas ir ļoti gudri putni - viņas ir jau gatavas Vispārīgajai datu aizsardzības regulai Latvijā 😉.

Gandrīz bez vārdiem

Kamēr visi ieraksti iestrēguši melnrakstos, lai ir bildes, bildes, bildes, kurās vēl zied tās puķes, kuras šobrīd varbūt jau pārziedējušas, kurās bez maz kaķa selfijs un kurās pīļu un zvirbuļu mīlas pārīši.

      

 

Par tēju ar tēju:) - 4

Te krūze, kuru nelietoju kā termokrūzi, bet tajā visas zāļu tējiņas tiek aplietas vispirms :) Arī lietainajā šodienā :) Kad nedaudz izmirkusi pārnācu mājās... Un apkure no vakardienas rīta ir atslēgta pavisam :(
Ak, kožu pirkstos tagad :) Gribas padalīties pozitīvajās emocijās, bet šī atkal bija tā reize, kad gāju, priecājos un bildēju tikai ar acīm :) Pēc lietus daba ir gatava startam :) Ceriņu pumpuri knapi turas lapas vēl kļaudami apskāvienā... Kastaņas... ak! - tāds dabas mākslas darbs! Košumkrūmiņi jau padevušies - lapiņas zaļo, tāpat arī zālīte, kur to apspīd saule un nenobradā cilvēki. Un kamēr "Bez tabu" stāsta par kārtējo biznesa centra projektu, kura dēļ būtu jāizcērt piecpadsmit koki, mūsmājas aplīmētas ar paziņojumiem par automašīnu nenovietošanu zaļajā zonā, kas bijis vienaldzīgi citus gadus.
Tējoju un priecājos arī par savu zaļo palodzi. Šlumbergera, laikam dēļ vēsuma, jau labu laiku vēl tikai pumpurā:

Jaunās sanpaulijas ilgi lika gaidīt, bet nu tas ziedēšanas brīdis ir teju, teju klāt :)

 

Toties vecā, no kuras gribu atvadīties pavisam, čaklāka par čaklu - zied no rudens! Un tad man roka neceļas :)

 

Un, skat, kāds aiz loga rosās!

Top jauna ligzda. Nu jā, agrāk bija kokā, kurš bija pa pusei nokaltis un to šoziem nozāģēja... 

Vārna - it kā necils putns, ja salīdzina ar vairākiem citiem Latvijā, taču gudra gan :) Un pirms četriem gadiem, kad šis blogs bija tikko dzimis, arī rakstīju par vārnām :)

Logskati

Kad piespiedu mājas režīms, tad pasauli nākas uztvert caur stikliem:) Pēdējās dienas Rīgā katra citādāka:)
Aizvakar lēnām pārsloja sniegs... Vienā mirklī aiztraucās tramvajs, citā (turpat pa sliedēm) - piņķerīga pastaiga ar 4 suņiem vienlaicīgi! :)

 

Vakar - saule, saule, saule. Putni, putni, putni:

Un mana palodze ārpusē katru gadu izskatās tā:

Sākumā tiešām domāju, ka augšējie kaimiņi man tādi nekārtīgi, bet, protams, nē - šie ierīkojuši putnu restorānu ar plašu sortimentu:)

Šodiena atnākusi ar vieglu sarmu:

Putni, jāpiebilst, te rosās ne tikai saulainā laikā:) Zīlītes un zilzīlītes, zvirbuļi un meža strazdi(?), un vēl kādi, par kuriem neesmu pārliecināti - zaļžubītes? ķivuļi? vai pavisam kas cits:)

Šonedēļ strādāju pie materiāla par putniem un atklāju, ka Rīga un Pierīga reizēm ir priviliģēta putnu ziņā. Piemēram, pupuķi sastopami reti, bet visvairāk viņi koncentrējas vietās no Jūrmalas līdz Zvejniekciemam. Arī zaļās vārnas tikpat kā izzudušas, vien sastopamas Pierīgas mežos. Garkalnes meži esot lielākā un nozīmīgākā zaļo vārnu ligzdošanas vieta Baltijas valstīs. Rīgā, šķiet, katrā parkā ieraudzīsim pa kādam putnu būrītim, bet man acu priekšā vēl rudenī redzētais skats - gāju cauri kādu desmit bērzu audzei Pārdaugavā un tur katrā kokā pa būrītim:)

Zīlīšu stāsts

Vecmīlgrāvja laikos bērns diezgan bieži no skolas pārnesa zīmējumus, divas virtuves sienas bija atvēlētas darbiem... Mūsu ģimenē "mākslinieku" nav, tāpēc, skatoties atkal šīs bildes, radās siltas, jaukas atmiņas:) Tolaik es vēl negriezu (bildēm jau pirmā piecgade tikpat kā klāt!), mājās nebija internets... un kādas ziemas dienas skati pat mani bija rosinājuši ņemt rokās ne tikai fotoaparātu, bet arī krītiņus un akvareļkrāsas:) 2015-ais sācies ar citu zīlītēm - kāda paziņas fotogrāfijām sociālajos tīklos un kāda interesanta šablona uzlūkošanu:)

  

http://media-cache-ec0.pinimg.com/736x/43/ac/97/43ac97a206b9b498f9d8c13fa92a367a.jpg

Jā, tā atcerējos, ka arī man ir:) Un priecājos, ka bildes, kuras datorā man vairs normālā formātā never vaļā, blogā ielādējās bez problēmām, citādi jau biju tās "norakstījusi"...

 

Ja ne sniegs toreiz bija baltāks un zīlītes smukākas, tad vismaz bija citāds brīvā laika izlietojums:D Zināju, ko nozīmē "interneta paralīze", tāpēc mūsmājās tas ienāca vēlu, kad jau vairs nekādi citādi nevarējām ne skolas, ne darba dēļ :D Kaut man pašai tas ir nepieciešams un brīžam neatsverams informācijas, darījumu kārtošanas līdzeklis, ikdienā mēdzu aizvien mazāk to izmantot, ir dienas, kad pie datora apsēžos vien uz minūtēm desmit... Toties ik pēcpusdienu, ik brīvdienu man ir ar ko diskutēt un cīnīties par citādu brīvā laika pavadīšanu ārpus interneta:) Un tādos brīžos, jā, tādos brīžos es būtu gatava upurēt tās ekstras, ko man sniedz tīmeklis:)