Mazo ceļojumu piezīmes

Gribējās sev un ģimenei izveidot vienu īpašu bilžu miksli par to, kā 2019. gada apņemšanos izpildījām (apmeklēt astoņas konkrētas Latvijas pilsētas), bet sapratu, ka šobrīd nav iespējams ātri telefonā atrast septembra bildes, tad kur nu vēl aprīļa! Bet šo ceturtdien Google Maps Timeline piesūta pagājušā gada kopsavilkumu un pirmoreiz tik baudpilni tajā iegrimu. Kilometriem un laikiem, ko esmu pavadījusi ārpus mājām, varu ticēt tik tālu, cik esmu bijusi kopā ar telefonu, jo ne vienmēr izejam kopā. Braucienos parasti gan tas ir līdzi. Tā kā domās ir gribējies pēc dažiem no mazajiem ceļojumiem kaut ko ierakstīt blogā, taču darīts tas maz, tad tagad, aplūkojot pārskatu, jūtu, ka ir dota vēl viena iespēja. Bez tam visi ārpusRīgas galapunkti sasniegti ar sabiedrisko transportu un naktsmītnēs nav izmantota pazīšanās vai radniecība, izņemot vienu no vietām, kā arī braucieni bijuši dienu līdz pusotru gari, jo pagājušā gadā atvaļinājums izpalika. Gribas iedvesmot tos, kuriem šķiet, ka bez mašīnas ceļot nav iespējams. Protams, naudiņa nepieciešama, bet pārsvarā datumi tika plānoti laicīgi, lai nakšņošanas gadījumā atrastu ekonomiski izdevīgākus piedāvājumus, taču ne vienmēr pašus lētākos, jo kaut kādas ambīcijas mums ir. 😊 Tajā pat laikā tikpat kā neplānojām, ko šajās pilsētās apskatīsim.

No valsts pagājušā gadā izbraucu tikai vienreiz un nekur tālu. "Lux express" atlaide mudināja aizdomāties, kad pēdējoreiz būts Tallinā, sēsties autobusā un ripināties Igaunijas galvaspilsētas virzienā. Nu jau neatminos, tie bija septiņi vai deviņi eiro, tātad, iespējams, puscena no parastās biļetes cenas.

Mājupceļam atlaides nebija, tāpēc izmantojām "Ecolines", jo tur bija izdevīgāka biļete nepilngadīgai personai. Datums tika piemeklēts, jo toreiz gribēju aizkļūt līdz Tallinas botāniskajam dārzam uz sanpauliju izstādi. Jau Latvijā izpētīju transportu sarakstu, bet palika neskaidrības par biļešu iegādi. Izkāpjot Tallinas autoostā, uzmeklēju tuvāko kiosku (tas bija viegli), kurā man gandrīz vai pārdeva e-talona "brāli", bet tomēr laikus nonācām pie secinājuma, ka tas man diviem braucieniem nav nepieciešams, jo var biļeti nopirkt pie šofera. Cik tas maksās, no pārdevējas neuzzināju. Sapratu, ka to nav vērts jautāt arī vietējiem, jo viņi taču brauc par brīvu. Tiesa, kad šoferis man pārdeva biļeti, viņš izstāstīja (😏 Kāpēc gan ne pirms pirkuma?), ka, ja man ir pīkstināmā bankas karte, par braucienu varu samaksāt pie pirmā aparāta. Tā izdarīju, kad braucu atpakaļ, tikai sevī domāju, ka sazin kā varu apliecināt, ka esmu apmaksājusi, ja iekāpj kontrole... Starp citu, izmantojot "Tallina Linnatranspordi" pakalpojumus, nespēju nesalīdzināt ar "Rīgas satiksmi". Pietrūka nākamo pieturu uzrakstu, arī paši autobusi gadījās sliktāki par mūsējiem. Botāniskajā dārzā, kaut biļete tobrīd bija par 60 centiem dārgāka kā Rīgā, tiešām ieskrēju tikai uz izstādi, jo Tallinā nakšņošana nebija paredzēta un gribējās vēl izstaigāt vecpilsētu. Starp citu, LU Botāniskajā dārzā lētākā ieejas biļešu cena pieaugušajiem ir 3.40 (oktobris - marts), kamēr Tallinā ziemas sezonā āra teritoriju var izstaigāt bez maksas. 

Jauna (man) vieta, kur pabiju februārī, "Getliņi EKO". No Rumbulas stacijas turp aiziet un atrast ir vieglāk par vieglu. Pavadīju pavisam nelielu skolēnu grupiņu. Pilnībā iejutos savā "ēnošanas" misijā (jo ekskursijas sarunāšana, plānošana, biļešu pirkšana, objekta atrašana - tas viss no A - Z bija jauno cilvēku ziņā), bet, kad mūs neviens poligona teritorijā nesagaidīja un pēc vairāku minūšu mīņāšanās kāds izdomāja iet meklēt palīdzību tuvējās ēkās, "pa ausīm" no apsarga, protams, dabūju es 😀. Citādi viss bija jauki un aizbraucu ar domu, ka vajadzētu vēl kādu reizi iegriezties viņu veikaliņā. 

Februāris laikam bijis orientēts uz vēderpriekiem, jo arī "Kairi" kafejnīcā esmu iegriezusies pirmoreiz. 

Toreiz testēju viņu Valentīndienas zefīrus un biezpienmaizi. Kaut neviens no šiem atkarību neradīja, tomēr pašai prieks, ka esmu bijusi tur vēl un nodegustējusi eklērus (par tiem gardākus gan nav gadījies sastapt! 😋 P. S. "Raunas ekleri" man vienaldzīgi, bet patlaban esmu salasījusies par man vēl nezināmu "Arbooz", kur, kā var nojaust, eklēru medībās vērts doties tikai atvaļinājuma laikā 😀, tātad apņemšanās šai vasarai).

Februārī esmu bijusi arī Dubultu pludmalē. Laikam tikko pēc slimošanas. 

Atceros, bija auksts, vējains, bet pirmoreiz redzēju, kā ziemā cilvēks noģērbjas un dodas peldēties.

Martā atkal pie jūras, tik Ragakāpas dabas parkā (būts daudzkārt).

Todien dažas sievas aktīvi urķējās pa izskalotajām jūras zālēm. Vāca dzintaru. Dažus gabaliņus atradu un paņēmu arī es. Lai gan nekas slikts nav noticis, tomēr tā arī manī nav pārliecības, ka tas patiešām ir dzintars, jo padedzinot drīzāk smirdēja pēc plastmasas.

Tomēr īstāks par īstu ir šis sudrabs. Grandiozos Auzera darbus pirmoreiz ieraudzīju, kad muzejs atradās Limbažos, kur tagad iespēja izpausties mākslinieka audzēkņiem. Domāju, ka tūristu iecienītajā Vecrīgā, muzejam veidojas jauns veiksmes stāsts, bet latvieša kabatai muzejs padārgs. Toreiz izmantoju atvēršanas svētku iespēju - muzeja apmeklējumu bez maksas.

Vēju pilsēta Liepāja tika apmeklēta agrā pavasarī. Atceros stresiņu. Ap pusseptiņiem ierados autoostā, kur paziņoja, ka, diemžēl, uz reisu 7.05 biļetes izpārdotas, bet ir vietas autobusā, kurš brauc caur Jelgavu. Tā kā savā ziņā paši vainīgi, ka nenopērk biļetes iepriekš, bet Liepājā tomēr bija jānokļūst dienas pirmajā pusē, tad biju mazās sprukās, jo, kamēr es pēc biļetēm, kompanjons kaut kur pilsētā vēl lēnā garā iepirka brokastis, nenojaušot, ka izbrauksim agrāk. Beigās uz to autobusu salasījāmies tāds neko bariņš, kuriem šoferis uzņurdēja "un tagad jūs visi man te caur Jelgavu brauksiet!".

Daugavpils brauciens atšķīrās no citiem ar to, ka šeit pagājuši studiju gadi. Tā gaišā ēka ar brūno jumtu - kopmītnes, kurās bija liels prieks neuzturēties iestājeksāmenu laikā, bet vēlāk gan tika novērtēts, ka dzīvojam centrā un līdz universitātei dažas minūtes.
Satiksme no Rīgas uz Daugavpili nekādi neatbilda vēlamajam, tāpēc laikus sameklēju un rezervēju naktsmītni. Tas bija kāds neliels viesu nams centrā. Bija bažas par komunikāciju, jo Daugavpils ir ļoti krieviska pilsēta. Pagāja, šķiet, nedēļa, kad zvanīja, jo esot notikusi kļūda, viens un tas pats numurs rezervēts divreiz (es pat nezinu, vai es tam ticu). Bija labi pārzināt pilsētu, jo viņu piedāvātā alternatīva atradās kā Rīgas Maskačkā. Atteicos. Bet naktsmītņu cenas pa to laiku jau bija drusciņ cēlušās. Un, jāsaka, gluži kā toreiz, kad sākumā raucu degunu par vecajām kopmītnēm, tā arī šoreiz līdzīgi atgriezos pie vecu vecās viesnīcas. Savulaik to sauca par "Latviju", bet tagad tā ir Park Hotel "Latgola". Īpašā burvība atklājās brokastojot - gan gardi, gan plaša pilsētas panorāma uz divām dažādām pusēm. Un aizkustinoša pretimnākšana no administrācijas puses, kad, padomājot par vilciena atiešanas laiku, gribējās palikt nedaudz ilgāk viesnīcā.

Uz Rēzekni braucu pirmoreiz. Arī šajā Latgales pilsētā meklēju naktsmītni. Šķita dārgi, salīdzinot ar citām pilsētām. Vairs neatceros, kāpēc izvēlējos tieši "Kolonnu". No stacijas patālu. Lija un, aizejot līdz viesnīcai, kājas bija slapjas, tāpēc tovakar no pilsētas apskates bija jāatsakās. Netālu "Gors", Festivāla parks, Latgales Māra un pilskalns, no kura uzņemtā bilde. Ja vēl kādreiz būs jānakšņo Rēzeknē, nekad neizvēlēšos "Kolonnu". Ārkārtīgi plānas sienas starp numuriem, un tas, kas citur tiek nodrošināts bez maksas, šajā viesnīcā tiek nolikts acu priekšā kārdinājumam, bet ar cenu birkām. Brokastis gan labas. "Ausmeņa kebabs" todien bija pārpildīts, tāpēc izpalika. 

Kamēr nebiju ne reizi bijusi Ventspilī, "barojos" no citu sajūsmas un biju pārliecināta, ka tas ir kaut kas tāds 💥, kur gribēsies atgriezties vēl un vēl, varbūt pat dzīvot! Jā, te netrūkst savas atpazīstamības, sakārtotības, unikalitātes, tomēr tā ir ostas pilsēta, kur promenādi klāj ogļu puteklīši. Mols bija slēgts, kad ieradāmies Ventspilī pirmoreiz, tāpēc pagājušā vasarā nācām uz šo pusi atkal. 

Jelgavā laikam kļūst par tradīciju Mītavas tilta šķērsošana, tomēr pagājušā gada atklājums - skatu tornis Pils salā. 

Nekad nebija ienācis prātā braukt ar kuģīti pa Daugavu. Domāju, ja jau prāmī man palicis slikti, tad šādu viļņi mētās šurpu turpu, bet nekā tāda. 😊 Lielisks brauciens saulainā jūlija dienā līdz Majoriem un atpakaļ. Cik atceros, tobrīd visas kuponlapas bija pilnas ar atlaidēm šādām un citām izklaidēm dabā.

Ņammm! 😋 Kuldīga! Pilsēta, kura man ļoti patīk! Tāds miers un harmonija pārņem, atceroties tās augusta dienas.

Svētā Meinarda sala. Spontāns brauciens. Laikam tā bija pēdējā diena, kad tika garantēta nokļūšana turp sausām kājām. Todien noķērām arī rudens garšu, mielojoties ar āboliem, kuri bija nolikti pie māju vārtiņiem.Varētu teikt, gājām pa ābolu ielu. 😊

Lietaina septembra diena Valmierā. Man ļoti patīk Ievas Rubenes gleznas, tāpēc priecājos tās todien ieraudzīt Valmieras kultūras centrā. 

Un vēl viena lietaina diena Siguldā. Šis ir mans "baisulis". 😀 Kaut kā grūti pieņemt, ka mūsdienās var tā bez kārtīgas piesprādzēšanas u. tml. celties gaisā. Atceros, ka šis rats Siguldā ir ilgi, ilgi. Kāpēc tad Mežaparkā sen jau nav, bet te no tiem pašiem laikiem... Kamēr es viņā lūkojos, saņēmu piedāvājumu izbraukt par velti.

Decembra izskaņā, gaidot Peles gadu, aizbraucu paskatīties uz lidojošajām pelēm. 😊

Tie 100

Starp burtu slejām, starp transporta un logu ugunīm, jā, tur tie sarkanie 100... bija... Latvijas simtgades svinības nu svaigi aiz muguras. Es teikšu, drosmīgie visi tie, kuri pabija vakar Rīgas centrā - starojošajā, skanīgajā, burzmīgajā un brīžam necaurejamajā.

Kā vakardiena pagāja mums? Ļāvāmies svinībām bez plāna. Parāde sen klātienē neskatīta, laiks ne auksts, tāpēc, lai ir! Tramvajs uz mūsu pusi gan lielāko dienas daļu nekursē, bet nekas, desmit minūšu attālumā ir arī cits sabiedriskais transports. Sāk līt. "Rīgas satiksme" iztiek ar brīvdienām ierasto mazo trolejbusu un kaut kur pa ceļam vēl vadītājs spiests aizkavēt reisu, lai palūgtu velosipēdistus izkāpt, jo salonā ir pāris māmiņas ar ratiņiem, bet pieturās stāvošie reti kurais vairs cenšas iespiesties trolejbusā. Bet galu galā, nav lielas starpības, kurš atbrauc, kurš paliek, jo krastmala ir cilvēku pārpildīta, redzu vien muguras, pakaušus un "otrā stāva" dupšus. Pārceļamies uz Vanšu tiltu. 

Vārdu sakot, tiem lidojošajiem tuvāk!

Kad parāde bez maz beigusies, aiz prezidenta pils parādās varavīksnes fragments.

Ejam meklēt vietu, kur paēst. Cauri Vecrīgai, Vērmaņdārzam... rindu rindas... Beigās nokļūstam Ģertrūdes ielā.

Pēc tam, vienkārši tāpat, ieejam "Galerijā Rīga", uzbraucam pašā augšā. Hmm... arī no šejienes varētu vērot salūtu.

Ir jau satumsis un bezmēŗķīgi dodamies centra virzienā, ik pa laikam piestājot pie kāda "Staro Rīga" objekta. Un tad atceros par Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kurā ir "Latvijas gadsimts" un kurš kā Lāčplēša dienā, tā arī 18. novembrī dāvāja bezmaksas ieeju. Redzu, ka iekšā ir apmeklētāji, tātad cerība, ka vēl atvērts. Pagūstam. Prieks, ka te izpaliek Muzeju nakts blīvums. Iekrita acīs šis un tas, bet laikam visvairāk šī vēstule:

Tās ir divas vēstules vienā - ar tinti rakstītā daļa domāta tiem, kuri okšķerēja, kas tiek sūtīts uz ārzemēm, bet gaišā daļa ir slepenā, rakstīta ar pienu vai citrona sulu, kas iezīmējas vien tad, ja vēstuli patur virs sveces.

Pēc tam izpētes gājiens līdz krastmalai. Gribu tikt pretī Gaismas pilij.

Sanāk laušanās, flīžu pulēšana un kājas pamežģīšana uz ratu braucamās sliedes. Ir pienācis viens vai vairāki autobusi, citi pārnākuši pār Akmens tiltu, un visi kā upe ar spēcīgu straumi plūst caur tuneli Vecrīgas virzienā. Prātam neaptverams skats, bet vispār jau tas izrādīsies nieks, ja būtu jau zināms, kas notiks pēc pusotras stundas.

Bet Gaismas pils ir patiešām gaismas pils - mirgo un laiž garus staru kūļus debesīs. 

Izejam pa Akmens tilta apakšu uz otru pusi. Čaklākie jau ieņēmuši vietu pie margām. Līdz salūtam vēl pusotra stunda vismaz. 

Iesim meklēt karstu kafiju un atgriezīsimies malkot to te. Kafejnīcās un Narvesenos rindu rindas. "Double coffe" izceļas ar darbiniekiem - ziņotājiem, kuri laipni informē, ka šobrīd nespēj uzņemt vairāk apmeklētāju. 

Beigu beigās kafija ir, bet ar karsto krūzi ir jau jālaipo caur ļaužu virtenēm, kuras vijas dažādos virzienos. Pārsteidz, ka Brēmenes muzikanti ir absolūtā tumsā, tur pulcējas ekskursantu grupa un gids runā mikrofoniņā. 

Krastmalas margas nu jau paslēpušās aiz vismaz divām, trim gaidītāju rindām, bet salūts nav parāde, nav nozīmes, kurā rindā stāvēšu es. Un domājot uz priekšu, jo tuvāk krastmalai, jo tālāk no "izejas".

Mans gaidīšanas limits izrādās diezgan precīzi notaimerēts, pēc stundas man ir apnicis gaidīt, jo es neesmu šo laiku pavadījusi viedierīcē, kā daudzi, es neesmu dzērusi ne vīnu, ne balzāmu, kā netālā kompānija, es vienkārši esmu stāvējusi, dzērusi kafiju un brīžam sarunājusies. Izslēdzas gaismas. Atskan himna. 

Salūtu vēroju, bildēt necenšos. Sākums garlaiko, bet pēc tam ir skaisti fragmenti.

Tālāko gribētos izslēgt - tas ir kas tāds, ko vēlreiz piedzīvot negribētu. Bet arī tā ir daļa no Latvijas simtgades svinībām. Pēcsalūta haoss. Dezorganizācija. Paiet ļoti ilgs laiks, lai sajustos atkal es pati, ne daļa no milzu pūļa, kura virzība nav saprotama. Bieži atduramies pret policijas mašīnām un ik pa laikam kāds saka, tālāk ceļš ir bloķēts. Un nav ne jausmas, kā ir vai nav, tikai jūti, kā citi min uz kājām un kā jau kurā bērneļa apavi noslaukās gar manu plecu vai muguru... Un vēl pavīd ļoti daudz atkritumu...

Desmit Vecrīgas durvju rokturi. 3. daļa

Desmit Vecrīgas durvju rokturi. 2. daļa

Divi stāsti un divas neizdevušās bildes

Trešdiena - 16. maijs.

Starp darbu un lekciju radās stunda un vēl bišķiņ, ko nolēmu pavadīt Vecrīgā, turpinot meklēt dažādību durvju rokturos un priecējot acis ar visu, ko šajā pilsētas daļā var ieraudzīt. 

Šķiet, biju apstājusies pie interesantām durvīm, nofotografēju divas bildes un tikai tad attapos, ka tuvumā nav neviena cilvēka, bet čaboņa ir. Uz galdiņa ieraudzīju vārnu, kura sparīgi uz visām pusēm izmētāja trauciņa (bildē gan labi redzams, ka viens trauks bija iztukšots jau pirms tam) saturu. Pēkšņi biju tipisks Dvīnis, jo viena mana iekšējā balss teica, ka jādzen šis nekaunīgais putns prom, bet otra - uzjautrinājās un centās iekadrēt vārnu. Bet ikviena no manām balsīm bija par vēlu, jo iekštelpās jau atskanēja brēciens un putns "laidās lapās", nedzirdot kāda krievu lamu vārdu straume tika viņam atskaņota.

Sestdiena - 19. maijs.

Aizbraucu pēc maratona numura. Iesildīšanās skrējiens līdz pieturai, lai pagūtu uz ne pārāk biežu autobusu. Atkal vārna. Klusa. Cītīgi pētīja autobusa bildi. No viena stūra un tad no otra, un no vidus arī. Eh, pilnīgi nelaikā jāatbild uz ziņu telefonā! Uzelpoju, jo filmēšanas cienīgā vārna tepat, tomēr uz  telefona aci reaģēja šādi... 😏

P.S. Beigās gan atgriežos pie sen zināmās patiesības, ka vārnas ir ļoti gudri putni - viņas ir jau gatavas Vispārīgajai datu aizsardzības regulai Latvijā 😉.

Desmit Vecrīgas durvju rokturi. 1. daļa