"Ziemeļblāzmas" peonijas

2018. gadā "Ziemeļblāzmas" parkā iestādīja 317 peoniju šķirnes. Citur Rīgā tik plašu peoniju stādījumu nav. Šis bija otrais gads, kad varēja novērtēt tās smaržojam un ziedam, bet es par to biju piemirsusi. Labi, ka pēc Jāņiem redzēju vienu foto galeriju no turienes, tāpēc iepriekšējā nedēļas nogalē steidzos uz Vecmīlgrāvi.

Kolāžās peoniju skaistuma fināls:

Es un ne-mani kaķi

Kaķis ir mājdzīvnieks, par kuru es ļoti priecātos savā ikdienā. Pagaidām tas nav iespējams. Bet manā fotoalbumā ir vairākas kaķu bildes un atmiņā vairāki stāsti par viņiem. 😺

Mice / Micene

Mammas mājās ir bijušas vairākas šādas kaķenes. Tā kā uz galvas es jau pirmajai ievēroju burtu M, tad vairākumam vārdi sākušies ar šo burtu. 

Jā, noteikti ir jāstāsta par kaķu sākumu. Visu ciltsmāte bija Murce, pēc kuras gāju pie kaimiņu onkulīša. Īstenībā jau deva un audzināju Muri, līdz viņam piedzima pieci kaķēni. 😸 Murce nodzīvoja garu mūžu un vienīgā bija akceptējusi manu cirka skolu. Bieži, kamēr vecāki vēl darbā, virtuvē uz ķebļiem būvēju slotu kātu tiltiņus, pa kuriem viņa skaisti gāja pāri, lai dabūtu kādu kārumu. Cik tas bija liels talants, es sapratu vēlāk, kad mēģināju tā trenēt citus, taču viņi vienmēr lēca uz grīdas un tad uz nākošā ķeblīša...

Par Murces mazmeitu vai mazmazmeitu arī ir savs stāsts. Kad Mices meita ātri zaudēja interesi par mazuli, viņa pieņēma to un baroja. Grūti pateikt, kas bija naida pamatā, bet drīz Mice sāka nelaist meitu mājas teritorijā. Tā nu meita emigrēja uz kaimiņmājām...

Pičs

Runcis, kurš pazuda vairākas reizes. Dzīvojot vietā, kur ir gan ceļš ar adrenalīna izslāpušiem šoferiem un kur pa pļavām staigā lapsas un jenotsuņi, mamma gaidīja, gaidīja pārnākam, bet visam ir laika limits. Tiklīdz viņa skumji noteica, ka, nē, Pičs noteikti vairs nav starp dzīvajiem, runcis pēkšņi uzradās. Bija sajūta, it kā kāds viņu būtu turējis istabas režīmā. Nu jau gan cik gadus nav redzēts un būtu jau arī cienījamos gados...

Pipars

Piča brālis - ļoti medīgs un draudzīgs runcis. Maz uzturējās mājās, bet, kad bija, tad gan gaidīja, lai kāds samīļo. Pagājušajā gadā pārcēlās uz citiem medību laukiem...

Baltmutis

Mices dēls. Atbilst lepno kaķu raksturojumam, kurš ir izvēlējies tikai vienu saimnieku un tam pašam ne vienmēr ļaus sevi paglaudīt. Vienīgais no mammas kaķiem, kurš nekāps uz galda, lai tur vai kādi gardumi. Diezgan nedrošs, tāpēc pēc ziemas pavadīšanas dzīvoklī, starp lauku kaķiem savas pozīcijas ir zaudējis un otrā vasara vairāk notupēta bēniņos.

Raibe

Bildē Raibes pirmās minūtes ārā - zāle jāizsmaržo un jāpagaršo. Nu jau Raibe ir liela kaķene, kura pēc Mices aiziešanas ir mantojusi mātes "pienākumus" dzenāt pusmāsu, kura aizvien nāk no kaimiņmājām paslepus paēst, un iedveš bailes arī lielajam pusbrālim. Raibei nepatīk dzīvot telpās, toties ļoti patīk kāpelēt pa kokiem un jumtiem.

Pelēce

Māsiņas liktenis pilnīgi atšķirīgs. No veiklas dauzoņas tā pārtapusi invalīdē, iespējams, krītot no liela augstuma. Ļoti alkst cilvēka siltuma un mīlestības, kas izglāba viņu viskritiskākajā dzīves posmā.

Ūsiņš / Pēcis / Jēcis

Tās acis... Kā dziesmā, es nespēju tās aizmirst. Kaut arī tas nerealizējās, esmu pārliecināta, ka viņš juta, ka ir mans kaķis. Mūsu tikšanās vienmēr bija īpašas un mīlīgas, ja par mīlīgu saucam arī asu nagu ielaišanu džinsos un mīcīšanu tā, ka skrapst vien! 😼 Viņam gan nepatika, ja viņu nes, bet visādi citādi viņš lipa cilvēkiem klāt. Abi ar māsu Raibi bieži skraidīja pa veco ābeļdārzu. Ļoti draudzīgs, bet bieži sagaidīja uz ceļa un nevairījās no velosipēdu riepām. Mēs nezinām, kas ar Pēci notika, bet viņš pēkšņi pazuda...

(nezināms) / Friskijs

Kad vēl dzīvojām Vecmīlgrāvī, kādā vakarā pēkšņi pie mūsu durvīm uzradās kaķis. Un likās tik pašsaprotami viņam ļaut ienākt, steigt uz veikalu pēc barības, sagatavot tualeti un ļaut gulēt mūsu gultās. 😽 No rīta šķīrāmies. Pēc kādām dienām viņš atkal skrāpējās pie durvīm. Un tā tas turpinājās kādu brīdi. Viņš noteikti bija mājas kaķis, ko dalījām ar kādu, jo viņš bija labi audzināts un ļoti mīļš...

Atgriešanās, iepazīstināšana un vienkārši jauka svētdiena!

Pilnīgs sentiments atnāca! Pēkšņi tik daudz domu! Par atvaļinājuma plāniem, vasaru, sajūtām... Šogad tā savādāk. Jau šopavasar visi finansiālie līdzekļi un domas tika novirzīti vienam vienīgam mērķim - staigāšanai pa medicīnas iestādēm. Galu galā gan esmu tajā pat punktā, kur atrados pirms visa tā. 😏 Tik vien tās starpības, ka tagad ir aizķērušies parādi, jo, kā par spīti, šogad vēl jūnija rēķinā bija jāapmaksā apkure, veikalos viss centu pa centam kļuvis dārgāks un bez maz visi mobilo sakaru operatori paaugstināja abonēšanas cenas. 😀 Un tik vien tās starpības, ka jau trīs mēnešus dzīvoju ar vienu plānu atvaļinājumam: taupīt! Ne nu pilnībā vispār neko, bet apdomīgi izvēlēties. Kad nevar atļauties ceļojumu uz Spāniju, tad mēdz sacīt, tepat Latvijā ir daudz ko redzēt. Un kad nevar atļauties ceļot pa Latviju, tad es saku, pilnīgi pietiek ar Rīgu un Pierīgu. 😉

Nu ja jau atgriežos pie tā, kā viss sākās, tad sākās viss šovasar šitā!

(atvainojos fotogrāfam, jo neatceros, kurš no diviem šo bildi atsūtīja😊 Tā "zaļā" esmu es, bet kā jau pieminēts agrāk, kājas otrā dienā bija rožu sarkanas un vietām āda vēl šobrīd lobās... Pieminu tikai tāpēc, ka nesen redzēju aicinājumu pārgājienam pa akmeņaino jūrmalu basām kājām.)

Nav jau bijusi nemitīga apkārt skriešana vien. Pirmās atvaļinājuma dienas pagāja gultā, ziežot pēcsaules losjonu un vērojot izmaiņas pampumā. Vēl paguvu tiešsaistē noklausīties astoņu lekciju kursu par gramatiku (sertifikāts ir un arī melnraksts iesākts par šo tēmu). Un lasīju, lasu. Gan grāmatas bērniem, gan grāmatas pusaudžiem, gan jauno, dārgo grāmatžurnālu. 

Ehh, ir man aizvien tā vēlme rušināties pa dobēm, zemi, bet šogad (un kas zina, kā arī nākotnē) es pamatoti baidos ņemt rokās kapli un kur nu vēl lāpstu! Vasara vismaz manā pusē - daudz kas nesadīga, daudz kas iznīka, daudz kas "stāv uz vietas". Nu bet tā vietā man ir izmaiņas palodzēs: aug, zied, pavairoju, mainos, kaut ko arī pērku... Mjā, ar Salaspils pirkumiem man īsti nepaveicās. Trīs puķes un ar katru kaut kas: pildītā balzamīne

mani pēc nedēļas prombūtnes sagaidīja plika (kaitēkļu uzbrukums), viena no pelargonijām sāka pūt stumbrā (tagad glābšanas misija pārpalikumiem), toties otrā, modernākā ir tik trausla, ka cilājot esmu nolauzusi jau trešo zariņu (bet arī cenšos tos ieaudzēt). 

Dobes, papīrgriešana un saņemšanās pateikt citam, atteikt: piedod, es to nevaru izdarīt, jo man sāp... - grūtākais... Mācos pieņemt sadzīvot ar to. 😏 Lielākoties visi atvaļinājumi ir bijuši tādi, ka, pārfrazējot tautasdziesmu, "visu gadu darbus krāju, atvaļ'nājum' gaidīdama" esmu centusies sevi sadalīt pa trim mājām. Šogad man ir pagarinātais atvaļinājums (👌), pieķeros tikai pie fiziski viegliem darbiņiem un es beidzot jūtu, ka ir brīvs laiks. Man nevajag gulēt pludmalē, man nevajag Spāniju ar tās 45 grādiem, es jūtos lieliski šeit un tagad! Starp citu, dzimšanas dienā man uzdāvāja dāvanu karti "Spice Home" ar konkrētu ieteikumu iztērēt to šajā veikaliņā. Nenoliegšu, baidījos turp iet, jo negriežu tak šobrīd, bez tam esmu ļoti uzticīga savam "HobbySet" , jo, lai arī līdzīga sortimenta veikalu netrūkst, citos esmu iepirkusies nekvalitatīvās precēs. Taču jauniepazītais izskatījās gana labs, kaut absolūti ne pa ceļam manā ikdienā, tā teikt, ekskursija uz "Spici"!

Gada pirmā puse bija ļoti neaktīva: nekādi pasākumi, teātri, muzeji, taču šobrīd tiek strauji atgūts iekavētais, vien drusku skudriņas pārskrien pār muguru, jo...

...jo, lūk, starp visu, ko apmeklēju, parādās kāda sasaiste! Tā kā TV mēdz prasmīgi pāriet no viena sižeta pie nākamā. 😀 Jūgendstila un Porcelāna muzejā tie bija trauki ar sarkanajiem vēžiem. Braucot uz Vecmīlgrāvi, man jau somā bija šis tas, kas iederētos kā laipiņa, bet, sākot aplūkot fotoizstādi, man aizrāvās elpa! Es tiešām apstulbu! 

Kāpnes! Jā, tās tiešām iztrūkst manā ierakstā par Jūgendstila muzeju 😀, taču te tās ir! Starp citu, Ziemeļblāzmas pils arī pati ir jūgendstila ēka.

Par "Ziemeļblāzmu" tiešām esmu ne reizi vien rakstījusi. Tas man kā no sirds izrauts gabaliņš. Es zināju, pat plānoju, ka, lūk, jā, šovasar būšu atkal klāt! 💗 Tas nekas, ka pēdējoreiz te biju 2. aprīlī, bet jau kādu labu laiku ne tornī, no kura tas īstais skats uz pils dārza ģeometriskajām līnijām. Man ļoti patīk uz savām mīļvietām aizvilkt līdzi tādus, kuri tur nav vēl bijuši. Protams, ir nedaudz bail, ka nesapratīs, neiemīlēs tā, kā es 😀, bet kas neriskē, tas nedzer... kafiju "Ziemeļblāzmas" parkā! 😉

Nekad te neesmu manījusi piknikotājus, bet mēs ieplānojām, un vēl ar neplastmasas traukiem, jo pēc Porcelāna muzeja apskates citādāk nav iespējams! 

Bet tas viss jau bija pēc izkāpelēšanas pa Ziemeļblāzmas pils stāviem...

... pēc pastaigas pa parku...

... ar īpašu pagozēšanos pie rozēm...

(izpalicis šovasar brauciens uz kādu no rozārijiem, tad nu kompensēju to šeit un ne jau pirmoreiz!)

... pēc uzbraukšanas skatu tornī, kur meitenēm jāatceras, ka vējam tīk rotaļas ar kleitām un svārkiem. 😉

Pirmā tikšanās ar šo pili bija pavisam citāda, jo ēka bija noplukusi, spokaini noslēpumaina, ar tekošu jumtu, ziemās auksta... No iekšpuses man nav nevienas bildes, bet parkā gan vienruden pabildējāmies. Nākamajā kolāžā ir jaunais skatu tornis un kāpnes uz veco:

Rakstot atcerējos, ka man ir grāmata. Pirku dāvināšanai, bet tomēr to bez ilgas domāšanas paturēju. Te rakstīts, ka, projektējot jauno torni, ar ceļamkrānu mērīja augstumu, no kura var redzēt Daugavas ieteku Rīgas jūras līcī. 

Arī rotondas kolonnas tolaik (augšējā stūrī pa labi) bija pelēkas, jumts šaubīgs:

Izrādījās, ka mani var samulsināt jautājums: kas ir rotonda? 😀  Šī nav vienīgā Latvijā, ko dēvē tieši šādi (arī "Dauderos" ir rotonda) un nesaka "lapene" vai "paviljons", lai būtu skaidrs ikvienam... Es neticēju, ka internetā neatradīšu kādu jēdzīgu skaidrojumu, uz kuru atsaukties, taču nebūt nav tā, ka "iegooglējot" atslēgas jautājumu, uzreiz pirmie piedāvājumi sniegtu atbildi (latviski). Nedaudz pacietības un tad te nu ir atbilde, pie tam ar visu Ziemeļblāzmas rotondu!

Augusts Dombrovskis bija īpašs Vecmīlgrāvja cilvēks, kura vārdā nosaukta galvenā iela, jo viņš te uzcēla ne tikai pili atturībniekiem, bet arī bērnudārzu, proģimnāziju un "Burtnieku namu" - pansiju tā laika slavenībām:

2013. gada 27. oktobrī esmu ieblogusi pēdējoreiz no Vecmīlgrāvja apartamentiem. Vakar aizstaigāju līdz kādreizējiem logiem. 😀 Uz palodzes ziedošas orhidejas. Protams, ka baltā skaudība izlīda! 😀 Jo jaunajā mājvietā man aug visas puķes, izņemot orhidejas.

Mani pieci aprīļa pilieni :)

 

(attēls no Pinterest)

Man jau pirms gadiem diviem bija skaista ideja, ko es varētu pagatavot saviem sekotājiem bloga 5. dzimšanas dienā. :D Bet šodien atrādos jūsu priekšā kā tukšiniece, jo kopš decembra nekādi tādi rokdarbi vairs netiek darīti roku problēmu dēļ... Toties man ir jubilejas brīvdienas. :D Un man šī ir netipiska darbdienas stunda, kad varu uzrunāt blogdraugus un blogpaziņas. :)

Nedaudz faktu:
Uz doto sekundi blogs apmeklēts 187218 reizes. Esmu nopublicējusi 460 ziņas, diemžēl aizvien netieku galā ar visu melnrakstu pārvēršanu tīrrakstos. :) Vispopulārākie ir šablonu ieraksti un tiem līdzi cenšas tikt dārza lietas. Jau gandrīz gadu (tā klusi, klusi un lēnām, lēnām) pastāv manu papīrdarbiņu lapa Facebook(ā). No papīrdarbu izpalikšanas brīža biežāk ļaujos eksperimentiem virtuvē, doma dalīties ar atziņām, receptēm, protams, ir, tikai nedaudz par maz ar tām 24 h diennaktī. :)

Šis gads man ir diezgan smags, bet aprīlis ir sācies ļoti, ļoti labi. :)
1. aprīlis. Pilnīgi neatkarīgi no joku un bloga dzimšanas dienas, vairākas stundas pavadīju kursos par bērnu, vecāku un pedagogu tiesībām. Tā kā nesen biju uz vieniem "pilnīgi garām" kursiem, tad šos baudīju. Nu nevar cilvēks stāstīt par problēmas vienu pusi, nepārzinot otro. Ir jāpārzina gan teorija, gan realitāte. Un sestdienas gadījumā mums bija ideāls cilvēks, kas paralēli strādā kā pedagogs un jurists.
No sestdienas esmu uzsākusi jaunu eksperimentu - tējas sēnes audzēšanu. Jau šobrīd ir pamatota baža, ka manam kuņģim dzēriens nederēs, bet ir jau vēl alternatīva lietot šķidrumu matu mazgāšanai un sejas kopšanai. Tā kā viss sākumprocesā, viedokļa par šī organisma lietderību mūsmājās, vēl nav. :)
Tā bija arī diena, kad Rīgā vēl ap 2 dienā bija ne pārāk tīkams vējš, bet jau 4-os riktīga sutoņa! Braucu tramvajā un, skat, muša gurdeni "mazgājas" - it kā pamodusies, it kā ne. :D

2. aprīlis. Vēl viena saulaina diena, tāpēc svētdien devos uz Vecmīlgrāvi pastaigāties (un pie reizes ieiet "2. stāvā", kur sapirkos arī visādas lietas puķēm. Šodien paredzēta pārstādīšanas tūre). Vējelis nerimās visu dienu, bet, gaidot Viestura prospektā autobusu, aizvējā tāda pati sutoņa kā sestdien. Laiks ir darījis savu: zāle nu zaļo un pumpuri plīst!
Kad biju pēdējoreiz Vecmīlgrāvī? Rudenī? Neatceros, taču nebija Mangaļu jaunceltne vēl ar tik krāsainiem akcentiem. Projekts "Liepziedi". Tā jau nu gribētos par 32500 (sākot no...) baudīt to smaržu vismaz jūlijā, bet realitātē, ja vien nebūs pretvējš, šeit nevarēs pat logu atvērt, jo gaiss šajā rajonā pastāvīgi smird pēc gāzes un benzīna. :( Arī svētdien to jutu, braucot garām...
"Ziemeļblāzmā" bija kaut kāds pasākums, tāpēc iztiku bez Rožu istabas, bet izgāju loku pa parku:

Pēc tam aizgāju arī pāri ielai līdz "Burtnieku namam". Viena no skaistākajām koka ēkām Vecmīlgrāvī. Esmu tur bijusi, jo, kad dzīvojām šajā rajonā, bērns apmeklēja mūzikas skolu:

Iepretim, vietējās kāpās, notika pareizticīgo krusta iesvētīšana vai kaut kāds cits rituāls:

3. un 4. aprīlis. Pirmdien ārā drūma diena un es uz to pusi... Migla. Smidzina. Un es ar lielo somu devos lēnā garā uz netālo slimnīcu:

Brīnos pati par sevi, cik netipiska mierīga esmu bijusi pēdējās nedēļās, kaut atskaites punktu jau ieslēdzu, braucot uz Viļņu. :) Ja jau tā ņem, par ko tiešām uztraukties? Viss sen ieplānots. Slimnīcas ārsts pats veica korekcijas ārstes ieteikumā. Viņš šo jomu ir pētījis padziļināti, rakstījis disertāciju, tad nu kas? Vienīgi mans slimnīcu pieredzes trūkums. Un arī bailes no pēcnarkozes, jo atmiņa jau tā ne pati labākā... Ļoti gribējās mieru, klusumu, vienatni... Un, izņemot pirmās palātā pavadītās stundas, es to arī saņēmu, jo paliku 4-vietīgajā palātā viena! :) 

Biju sadomājusies angļu valodu viedajā ceļā pamācīties, bet laiks skrēja arī slimnīcā. :D Visu nepaguvu. Pirmajā dienā lasīju grāmatu, nākamajā nodevos gulšņāšanai, jo nenormāli sāpēja galva (nebiju laikus informēta par ēdināšanas kārtību, tāpēc pirmā diena pagāja ar ūdeni vien, bet otrajā vairs nedrīkstēju ne ēst, ne dzert... Ak, vakar pēcpusdienā biju sajūsmā par ēdienu, ko ikdienā izbrāķētu! :D ) Bet citādi par slimnīcu (izrādās gan, ka vairāk funkcionē kā dienas stacionārs) nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Visi jauki un laipni. :) 

5. aprīlis. Kaut nakšņoju atkal savā gultā, vakar nomocījos ar bezmiegu ilgi, ilgi. Un šodien nespēju vien iekustēties kaut kā padarīšanai. Jūtos labi, bet ārstam noteikti taisnība, ka nedaudz jāatgūst spēki. :) Esmu priecīga par neplānotajām brīvdienām. Mīlu aprīli! :) 

Veca mīlestība nerūs:)

Pirms nedēļas biju "Ziemeļblāzmā" uz opereti "Jautrā atraitne", pirms tam iedalot īpašu laiku pastaigai pa parku:) Cik reiz te nākts un būts, bet nu jau gadu otro? trešo? dzīve prom no Vecmīlgrāvja:(

Un pirmdien vēl viena traukšanās cauri galvaspilsētas sastrēgumiem, lai paspētu uz "Mīlestības dārzu". Nezinu, kā būtu skatīties filmu, ja es neko nezinātu, bet man Vecmīlgrāvis bija tik dziļi sirdī ielaists... Tā kā blogam seko arī mani ārzemju radi, kuriem reiz bija unikāla iespēja izstaigāt šo rajonu "gida" - mana sākumskolēna (tolaik) pavadībā, man neesot klāt, tad gribu pateikt, ka aizvien atceros viņu atsauksmes par bērna zināšanām. Ja pareizi sapratu, tad filmēšanai daži bērni tika apmācīti sniegt pareizās atbildes, bet nejauši līdzās bija gadījies arī kāds zēns, kurš šos faktus zinājis pats:) Mūsu ģimenes gadījumā pati vieta bija tā, kas motivēja uzzināt vairāk. Un tāpēc nespēju laist garām iespēju redzēt pirmizrādi, režisoru, aktierus savā mīļajā Ziemeļblāzmas pilī :)
"Mīlestības dārza" režisors ir Ansis Bērziņš, kurš vairāk zināms kā multfilmu radītājs. Šī filma viņam viņa 75-os lika atgriezties pagātnē divējādi: gan kā vecmīlgrāvietim, gan kā aktierfilmas radītājam. Režisora tēvs vairākus gadus bijis Ziemeļblāzmas pils direktors. Filmas tapšanā palīdzējis dēls Uģis un sieva Roze Stiebra, kas paši par sevi ir personības :) Vai maz pirmizrādei varēja būt piemērotāka vieta par vietu, kurā tas viss filmēts?: ) Noteikti nē! Jo filma ir par Augustu Dombrovski un Martu Rinku, bez kuriem nebūtu Ziemeļblāzmas un atmiņu par Zaļo skolu... Ir paredzams, ka 2006. gadā ļaunprātīgi nodedzinātā skola taps atjaunota, pirmizrādes dienā tika vākti paraksti, tikai žēl, kas? kam? kāpēc? - to uzzināju tikai beidzoties filmai, kad režisors aicināja parakstīties, bet nebija vairs kur... Un ne es vienīgā, pirms došanās prom, būtu to izdarījusi...
Ko vēl teikt par filmu? Visas nejauši sadzirdētās sarunas, kāpjot pa kāpnēm, garderobē, autobusa pieturā pēc filmas bija pozitīvas :) Romantisks dokumentālisms aktierspēlē, arhīvu materiāli, pērnie Bērnu svētki ar visreālākajiem to apmeklētājiem... :) Man kā nevēsturniecei fakti likās tik vienkārši pasniegti, iegaumējami... Piemēram, 1906. gadā A. Dombrovski pils parkā piesēja pie koka un lika noskatīties kā nodeg viņa izlolotā celtne...

 

http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/25297/

Palikušās kolonnas vēlāk tika izmantotas terases balstiem, jo neatlaidīgais vīrs drīz radīja jauno Ziemeļblāzmas pili, ne tik viegli nopostāmu. Padomju gados un vēlāk viss lietojās un lietojās, un nolietojās...

 

http://www.leta.lv/home/important/92513BC2-64C9-47D8-82AF-47F9151C5063 

Prieks par renovāciju, vien nezinu, kā tur ar to pils misijas turpinājumu? Dombrovskis bija pret alkoholu un Ziemeļblāzmas pils un parks bija slēgti šīs atkarības cienītājiem. Kā ir tagad? Vai tiešām tajās greznajās ballēs, ko rīko uzņēmumi, nedzer šampanieti? Kafejnīcā vismaz var nopirkt šo to stiprāku par sulu vai kafiju :) 

Lai gan Dombrovskim bija sieva un četri bērni, filmā garāmejot tiek minēts vien dēls, jo te galvenās ir viņa attiecības ar mūzu - Rinkas jaunkundzi. 1900. gadā Marta pierunā Dombrovski atvērt pirmo bērnudārzu, jo vīrieši daudz dzer, sievietes strādā, bet bērni savā vaļā... Šī sieviete, ar kuru Dombrovskim bija liela gadu starpība, bija viņa domubiedre, pēc Dombrovska nāves stājās viņa vietā pilī... Starp citu, Martas atveidotāju Ingu Tropu vakar satiku vēl vienā pasākumā:)

Zīlīšu stāsts

Vecmīlgrāvja laikos bērns diezgan bieži no skolas pārnesa zīmējumus, divas virtuves sienas bija atvēlētas darbiem... Mūsu ģimenē "mākslinieku" nav, tāpēc, skatoties atkal šīs bildes, radās siltas, jaukas atmiņas:) Tolaik es vēl negriezu (bildēm jau pirmā piecgade tikpat kā klāt!), mājās nebija internets... un kādas ziemas dienas skati pat mani bija rosinājuši ņemt rokās ne tikai fotoaparātu, bet arī krītiņus un akvareļkrāsas:) 2015-ais sācies ar citu zīlītēm - kāda paziņas fotogrāfijām sociālajos tīklos un kāda interesanta šablona uzlūkošanu:)

  

http://media-cache-ec0.pinimg.com/736x/43/ac/97/43ac97a206b9b498f9d8c13fa92a367a.jpg

Jā, tā atcerējos, ka arī man ir:) Un priecājos, ka bildes, kuras datorā man vairs normālā formātā never vaļā, blogā ielādējās bez problēmām, citādi jau biju tās "norakstījusi"...

 

Ja ne sniegs toreiz bija baltāks un zīlītes smukākas, tad vismaz bija citāds brīvā laika izlietojums:D Zināju, ko nozīmē "interneta paralīze", tāpēc mūsmājās tas ienāca vēlu, kad jau vairs nekādi citādi nevarējām ne skolas, ne darba dēļ :D Kaut man pašai tas ir nepieciešams un brīžam neatsverams informācijas, darījumu kārtošanas līdzeklis, ikdienā mēdzu aizvien mazāk to izmantot, ir dienas, kad pie datora apsēžos vien uz minūtēm desmit... Toties ik pēcpusdienu, ik brīvdienu man ir ar ko diskutēt un cīnīties par citādu brīvā laika pavadīšanu ārpus interneta:) Un tādos brīžos, jā, tādos brīžos es būtu gatava upurēt tās ekstras, ko man sniedz tīmeklis:)