Pagrabiņš ar porcelānu

Vakar apmeklēju divus līdz šim neiepazītus muzejus. Viens no tiem atrodas Vecrīgā - netālu no Sv. Pētera baznīcas un netālu arī no "Galerija Centrs", paslēpies Konventa sētā. Pievilcīga biļetes cena, taču lejup ved ļoti stāvas kāpnes, kas liecina, ka gluži kuram katram porcelāna pagrabiņš pieejams nebūs gan. 😏

Ekspozīcijas telpas nav ne daudz, ne ļoti plašas, bet man patika šī trauku un mūru saspēle. Te var nākt meklēt savas bērnības servīzi un te var nākt veidot savu porcelāna brīnumu (man mājās ir savs veidojums no Vecpiebalgas darbnīcas, bet tagad esmu neziņā, vai es par to braucienu blogoju vai tomēr ne...). Un te var vienkārši skatīties un priecāties, cik smuki mums tie trauki! Oktobra nogalē Rīgas Porcelāna muzejam jau 16 gadi. Līdz 6. augustam te skatāma izstāde "Jaunieguvumi"- pēdējos piecos gados sadāvinātā un iepirktā izlase.

 

 

Šobrīd dzīvoju netālu no vietas, kur 19. gadsimtā tapa vācu rūpnieka Jesena porcelāna fabrika. 

 

Bet vēl senāka par Jesena fabriku bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika.

 

1963. gadā abas fabrikas tika apvienotas. Tai bija savs muzejs. Pēc fabrikas likvidēšanas aktualizējās nepieciešamība rast risinākumu, kā saglabāt šo trauslo skaistumu. Tagad fabrikas nav un nav arī sasolītās "Akropoles", pagaidām...
Es te tiešām nespētu strādāt, jo labāk jūtos pa krietnu gabaliņu, īpaši no tām milzu vāzēm. 😀

Muzejā visvairāk trauku ir no 20. gadsimta 50. līdz 90. gadiem.

Figūriņas, nieciņi:

 

"Sarkanais stūrītis":

Kaut arī kopumā man patīk porcelāna darbi, bija šis tas, kas man ne visai...

 

 

Simpātiskais vēzītis un siltās desiņas vēsam šīsvasaras vakaram! . 😉

Par vēžiem, tikai "citā kulītē", būs arī nākamajā stāstā.