pirmdiena, 2018. gada 19. novembris

Tie 100

Starp burtu slejām, starp transporta un logu ugunīm, jā, tur tie sarkanie 100... bija... Latvijas simtgades svinības nu svaigi aiz muguras. Es teikšu, drosmīgie visi tie, kuri pabija vakar Rīgas centrā - starojošajā, skanīgajā, burzmīgajā un brīžam necaurejamajā.

Kā vakardiena pagāja mums? Ļāvāmies svinībām bez plāna. Parāde sen klātienē neskatīta, laiks ne auksts, tāpēc, lai ir! Tramvajs uz mūsu pusi gan lielāko dienas daļu nekursē, bet nekas, desmit minūšu attālumā ir arī cits sabiedriskais transports. Sāk līt. "Rīgas satiksme" iztiek ar brīvdienām ierasto mazo trolejbusu un kaut kur pa ceļam vēl vadītājs spiests aizkavēt reisu, lai palūgtu velosipēdistus izkāpt, jo salonā ir pāris māmiņas ar ratiņiem, bet pieturās stāvošie reti kurais vairs cenšas iespiesties trolejbusā. Bet galu galā, nav lielas starpības, kurš atbrauc, kurš paliek, jo krastmala ir cilvēku pārpildīta, redzu vien muguras, pakaušus un "otrā stāva" dupšus. Pārceļamies uz Vanšu tiltu. 
Vārdu sakot, tiem lidojošajiem tuvāk!
Kad parāde bez maz beigusies, aiz prezidenta pils parādās varavīksnes fragments.
Ejam meklēt vietu, kur paēst. Cauri Vecrīgai, Vērmaņdārzam... rindu rindas... Beigās nokļūstam Ģertrūdes ielā.
Pēc tam, vienkārši tāpat, ieejam "Galerijā Rīga", uzbraucam pašā augšā. Hmm... arī no šejienes varētu vērot salūtu.
Ir jau satumsis un bezmēŗķīgi dodamies centra virzienā, ik pa laikam piestājot pie kāda "Staro Rīga" objekta. Un tad atceros par Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kurā ir "Latvijas gadsimts" un kurš kā Lāčplēša dienā, tā arī 18. novembrī dāvāja bezmaksas ieeju. Redzu, ka iekšā ir apmeklētāji, tātad cerība, ka vēl atvērts. Pagūstam. Prieks, ka te izpaliek Muzeju nakts blīvums. Iekrita acīs šis un tas, bet laikam visvairāk šī vēstule:
Tās ir divas vēstules vienā - ar tinti rakstītā daļa domāta tiem, kuri okšķerēja, kas tiek sūtīts uz ārzemēm, bet gaišā daļa ir slepenā, rakstīta ar pienu vai citrona sulu, kas iezīmējas vien tad, ja vēstuli patur virs sveces.
Pēc tam izpētes gājiens līdz krastmalai. Gribu tikt pretī Gaismas pilij.
Sanāk laušanās, flīžu pulēšana un kājas pamežģīšana uz ratu braucamās sliedes. Ir pienācis viens vai vairāki autobusi, citi pārnākuši pār Akmens tiltu, un visi kā upe ar spēcīgu straumi plūst caur tuneli Vecrīgas virzienā. Prātam neaptverams skats, bet vispār jau tas izrādīsies nieks, ja būtu jau zināms, kas notiks pēc pusotras stundas.
Bet Gaismas pils ir patiešām gaismas pils - mirgo un laiž garus staru kūļus debesīs. 
Izejam pa Akmens tilta apakšu uz otru pusi. Čaklākie jau ieņēmuši vietu pie margām. Līdz salūtam vēl pusotra stunda vismaz. 
Iesim meklēt karstu kafiju un atgriezīsimies malkot to te. Kafejnīcās un Narvesenos rindu rindas. "Double coffe" izceļas ar darbiniekiem - ziņotājiem, kuri laipni informē, ka šobrīd nespēj uzņemt vairāk apmeklētāju. 
Beigu beigās kafija ir, bet ar karsto krūzi ir jau jālaipo caur ļaužu virtenēm, kuras vijas dažādos virzienos. Pārsteidz, ka Brēmenes muzikanti ir absolūtā tumsā, tur pulcējas ekskursantu grupa un gids runā mikrofoniņā. 
Krastmalas margas nu jau paslēpušās aiz vismaz divām, trim gaidītāju rindām, bet salūts nav parāde, nav nozīmes, kurā rindā stāvēšu es. Un domājot uz priekšu, jo tuvāk krastmalai, jo tālāk no "izejas".
Mans gaidīšanas limits izrādās diezgan precīzi notaimerēts, pēc stundas man ir apnicis gaidīt, jo es neesmu šo laiku pavadījusi viedierīcē, kā daudzi, es neesmu dzērusi ne vīnu, ne balzāmu, kā netālā kompānija, es vienkārši esmu stāvējusi, dzērusi kafiju un brīžam sarunājusies. Izslēdzas gaismas. Atskan himna. 
Salūtu vēroju, bildēt necenšos. Sākums garlaiko, bet pēc tam ir skaisti fragmenti.
Tālāko gribētos izslēgt - tas ir kas tāds, ko vēlreiz piedzīvot negribētu. Bet arī tā ir daļa no Latvijas simtgades svinībām. Pēcsalūta haoss. Dezorganizācija. Paiet ļoti ilgs laiks, lai sajustos atkal es pati, ne daļa no milzu pūļa, kura virzība nav saprotama. Bieži atduramies pret policijas mašīnām un ik pa laikam kāds saka, tālāk ceļš ir bloķēts. Un nav ne jausmas, kā ir vai nav, tikai jūti, kā citi min uz kājām un kā jau kurā bērneļa apavi noslaukās gar manu plecu vai muguru... Un vēl pavīd ļoti daudz atkritumu...