svētdiena, 2018. gada 12. augusts

Augusta karuselis


 
Man vienmēr ir grūti atgriezties darba ritmā pēc brīvdienām, kuras ir vairāk par divām. Varbūt šogad pēc atvaļinājuma tas izdevās pat labāk, jo lielākoties klāt biju astoņos (es - "pūce" 😀, kura gulēt dodas ap pusdiviem...), kaut pirmajā nedēļā varēju brīvi izvēlēties, no cikiem. Bez tam vienpersoniski varēju izdomāt, kam nedēļu veltīt. Pēc tādas iesildīšanās ir vieglāk pieņemt, ka tomēr strādā augošā kolektīvā, esi izpildītājs, nevis brīvdomātājs. Šo nedēļu tak laikam ietekmēja Saules aptumsums - gan kolektīvā, gan virtuālajā vidē pilns ar satraukumiem par sīkumiem. Arī man pašai. It kā esmu iemācījusies nedzirdēt, ko citi runā, kad jākoncentrējas darbam, bet šonedēļ jutos kā bišu stropā. Un tikai piektdien tam atradu risinājumu: paņēmu no mājām austiņas un visu dienu klausījos office relaxing musik, jo šobrīd datordarbi. Man ir grūti te, Latvijā, kādam izskaidrot, kas esmu, jo mans amats (papīros) rada absolūti citu priekšstatu, bet praktiski iekļaujos dažnedažādajās ikdienas situācijās mūsu vidē: motivēju jauno paaudzi lasīt, eju pārgājienos, uztraucos par telpaugiem, slauku putekļus, datorā taisu dažādas uzdevumu lapeles pilnīgi patstāvīgām nodarbēm, pieskatu veļasmašīnu... 😊 Esam gandrīz puse no simta, bet mācāmies sadzīvot, būt atbildīgi, iegūt jaunas zināšanas un atziņas. Tepat zemāk ir video par četriem cilvēkiem, kuriem nodarbošanās ir kā piedzīvojums. Savu darbu es tā neraksturoju, jo reizēm ir izteikta mājas sajūta, reizēm ir lieli izaicinājumi, reizēm - kaut kas no tā, kā to uztver valstiskajā līmenī. 

Video, ar ko ļoti gribēju padalīties, ar mani ir saistīts tik vien, ka divus no šiem cilvēkiem esmu satikusi (Lasi un Auzeru) un apbrīnojusi. Dita, starp citu, šodien sastopama Vegānfestivālā. Tas notiek LU Botāniskajā dārzā no plkst. 12 līdz 21 (bezmaksas ieeja). Neesmu vegāne, bet Dita prot gatavot tik garšīgi! Ja viņa vēl taisa meistarklases, iesaku. Auzera rokrakstu toties tagad atpazīstu uzreiz arī ārpus Limbažiem. Bet visuzmanīgāk un ieinteresētāk noklausījos trešo stāstu - par Aneti.
Kopš pēdējā ieraksta blogu nebiju atvērusi. Pat e-pastā neviena ziņojuma par to, ka ir man vērīgi lasītāji 😊. Pēdējās dienās pārsteigumi seko viens otram. Nēsāju nedēļu sevī domas par vēlmi dalīties ar šo video, jo pēc tiešraides biju tik emociju pilna... Ir arī viena grāmata, par ko vajadzētu uzrakstīt... Un vēl gribu pastāstīt par savu aizraušanos, kura epizodiski, bet dziļi un nopietni pārņem manas domas un rīcību... Tikai es neesmu datorcilvēks. Un pēc astoņām (mīnus pusdienu pauzes) stundām pie ekrāna darbā, saprotu, ka nepieciešamības gadījumā vēl varu klusi lūkoties uz to, taču ne rakstīt. Bet gan - gan viss taps. Arī par Stokholmu (Rita sapratīs). 😉