svētdiena, 2019. gada 30. jūnijs

Dabas stunda Mežaparkā

Kopš nejūtos droša par lielu attālumu iešanu, piesakos tikai uz tuvīnajiem pārgājieniem, no kuriem nepieciešamības gadījumā varētu aizlaisties. Un ir sakritis, ka pēdējie ir bijuši "Zaļo pārgājienu" organizēti. Bez viņiem esmu iepazinusi dažādus vadī- un vadā-tājus, bet Aivars no visiem ir visuzmanīgākais pret vecākiem ar bērniem, par tempu, cenšas paturēt acīs visus gājējus, pagaidīt atpalicējus. 
"Meklēsim Mežaparka orhidejas!" man sanāca visspontānākais pārgājiena lēmums no visiem, kādi jebkad bijuši jāpieņem. Necerēju ne uz orhidejām, ne uz nezināmiem augiem, vienīgais mērķis bija "izvēdināt galvu". Rīgas mežu nemaģistrālajās taciņās tāpat nekad nedošos viena. Vienā brīdī pat pieķēru sevi pie domas, ka ejam un ejam, un ejam, bet sajūta, ka esam parastā mežā, jo asfaltēto celiņu un citu cilvēku nav (kaut zināms, ka brīvdienās šurp cilvēki brauc no malu malām).
Purva gandrene.
Pirmais augs, uz kuru tika vērsta klātesošo uzmanība. Es vēl biju diezgan neieinteresēta, jo pie vecvecākiem bez maz vai gandrenēs uzaugu. Protams, toreiz nezināju, kā tās sauc, bet regulāri liku dadžu vainagos, glabājot peles, kurmjus, cālēnus... Protams, aizvien nezināju, kāpēc gandrene ir gandrene, ne, piemēram, purva pelargonija. Ar stāstu par to gids dabūja manu 100% uzmanību. 😀
Klinšu kaulenes.
Vispār jau ātri pārgājiens pārvērtās par "meklēsim Mežaparka kaulenes!", jo vairums klātesošo bija patiesi izbrīnīti par šo ogu ēdamību, tāpēc zināšanas tika nostiprinātas vienmēr, kad takas malā parādījās šie augi (un tas bija diezgan bieži). 
Mazais mārsils.
Nesastapām bieži, bet, kur bija, tur bija vairākos pudurīšos. Ja arī kādreiz tādu biju redzējusi, tad uzmanību nepievērsu. Bildes sanāca ne pārāk veiksmīgas, jo telefonu šī krāsa neuzrunāja. Kā jau kaut kas timiānīgs (Thymus serpyllum), paberzējot atklāj savu aromātu.
Vārpu veronika.
Šādu sastapām tik vienu. Un redzēju tādu pirmoreiz.
Attēlu rezultāti vaicājumam “Chimaphila umbellata (L.) W.P.C.Barton”
Čemuru palēks.
Visiem Mežaparka palēkiem kameru izdevies piebāzt par tuvu, bet augs kļuva par manu šodienas favorītu, tāpēc aizņēmos bildi no https://newfoundland-labradorflora.ca/flora/dview/?id=459. Es to uzskatītu par kādu dzērveni vai brūkleni, bet šo nosaukumu pat paguvu aizmirst, bija jāmeklē "PlantNetā". Zaļojot arī ziemā un šī esot pirmā reize, kad "Zaļo pārgājienu" laikā varot aplūkot tos ziedam. 
Mazā ziemciete.
Arī augs, ko nezināju, aizmirsu, bet veiksmīgi atradu aplikācijā. 
 Dižzirdzene.
Likās iespaidīgs augs, bet tomēr ne tuvu tik milzīgs kā latvānis. Izrādās, nemaz tik bieži sastopams, bet Aivaram krājumā bija īpašie stāsti par šī auga brīnumspējām.
Īstā madara.
Man laukos dzeltenās reti kur var pamanīt, bet Mežaparkā to netrūkst.
Platlapu dzeguzene?
Aizmirsu vissvarīgo nosaukumu, un aplikācijai arī grūti, ja augs vēl nezied😀 (kaut arī augu noteikšana paredzēta kā pēc lapām, tā pēc ziediem, tomēr ar otro tai sokas vieglāk). Kaut Mežaparks šoreiz savas orhidejas slēpa, tomēr šo un dažas naktsvijoles Aivars uzgāja gan. 

Apmēram pa tām pašām takām ir iespēja iziet arī trešdienas rītā 😉 - https://www.zaliepargajieni.lv/pargajiens-mezaparka/

Vēl Aivaram patīk vilkaču priedes,
dižās priedes, no kurām dažas kāds pārslavinājis apkārtmēros.
Kamēr gaidīju brīvu un vēsu rītu izbraucienam pie jaunajiem 3D, šodien es pie tiem nokļuvu pavisam nejauši... Visus jau neredzēju, jo nogriezāmies pa meža taku.
Bet dzirdēju atpūtniekus runājam, ka vardes patikušas vislabāk.