Es tev dāvinu laiku...

Ne puķes, 

ne mantas -

es tev dāvinu laiku. (O. Vācietis) 

Pirms dažiem gadu desmitiem  provinces skolas klases audzinātāja vēlējās savējiem parādīt Kārļa Ulmaņa rezidenci. No "Dauderu" apmeklējuma īsti neko neatceros, jo spilgtāk atmiņā palikušas minūtes, kad, izkāpjot no tramvaja, nevienam nav skaidrs, uz kuru pusi jādodas. Mēs ar draudzeni paejamies gar tramvaja sliedēm uz priekšu. Ja teleportējamies atpakaļ uz mūsdienām, tad tuvākajā nākotnē aptuveni tajā vietā plānota jauna dzelzceļa stacija. Pēdējās ziņas vēsta, ka jaunā stacija būs atklāta nākamā gada sākumā, bet šobrīd tai jāizvēlas viens no trim nosaukumiem: "Dauderi", "Aldaris" vai "Aldara parks".

Skolas laiku brauciens, visticamāk, būtu pavisam aizmirsts, ja, mainot dzīvesvietu, es nenokļūtu atkal šajā apkaimē un minētā pietura man nebūtu vistuvāk mājām un "Dauderi" - dažu minūšu gājiena attālumā. Esmu tur bijusi ne reizi vien, bet pagājušā rudenī iegriezos ik mēnesi, jo atklāju, ka brīvsestdienās tiek rīkoti interesanti pasākumi. Man vislabāk patika orientēšanās muzeja telpās.

Un nu nedaudz par laikrāžiem. No rudens muzejā skatāma tā mecenāta un kolekcionāra Gaida Graudiņa pulksteņu izstāde. Nekas vēl nokavēts, jo pulksteņi te atradīsies līdz pat aprīļa sākumam.

Iesaku arī jums pasekot līdzi brīvsestdienu piedāvājumiem. Tagad jāskatās tuvāk 25. februārim (turpmāk tuvāk mēneša pēdējām sestdienām), jo muzejs parasti iepazīstina ar todien plānoto tikai attiecīgās nedēļas sākumā. Muzejs nav pilsētas centrā, tāpēc pat brīvsestdienās te iztiksim bez burzmas (es jau teiktu, ka reklāmas nav tās pamanāmākās, tāpēc daudzi pat nezina, ka šeit rīko dažādas interesantas aktivitātes). Lai arī kas būtu plānots, parasti gides laipni izvadā arī pa visu muzeju. Muzeja ekspozīcija izvietota divos stāvos (tikai nesen uzzināju un pievērsu uzmanību, ka ir arī 3. stāvs. Tur atrodas administrācijas telpas).

Nedēļas sākumā - pirmdienās un otrdienās - muzeja darbinieki atpūšas. Ja nav sava auto, tad vistuvāk muzejam ir 5. tramvaja pietura "Aldaris", bet Sarkandaugavā var nokļūt arī ar 3. trolejbusu, vilcienu vai 2., 11., 24., 48., 49. (nekursē brīvdienās) un 58. autobusu. Ieejas maksa 1 pieaugušajam - 3 eiro. Brīvsestdienās, protams, bez maksas.

Roze no (Ķīnas) Sēlijas

Hibiscus rosa sinensis. Ķīnieši šo dēvē par laimes puķi.

Savējo izloloju pati no maza zariņa. Pa ceļam bija dažādi šķēršļi, tāpat kā "mammai", kuru savulaik ieaudzēja mana mīļā vecmāmiņa.

Tur, Sēlijā, Ķīnas rozei klājās labi. Arī tad, kad vecmammas vairs nebija. Likstas sākās pārceļoties un pēc tam. Vectēvs līdz pat gandrīz deviņdesmit gadu vecumam turpināja ne tikai dzīvot viens, bet arī aprūpēt puķes un lopus, apstrādāt zemi ar zirgu, bet vienā rudenī pēkšņi viss sašķobījās un "ģimenes konsīlijs" izlēma, ka vectēvam ar visu iedzīvi jāpārceļas.

Ķīnas roze, mērojusi ap 70 km atklātā kravas kastē, bija bēdīgi apdriskātām lapām. Pavasarī vairs nebija gluži kailiem zariem, bet tā vieta, kaut arī pie dienvidu puses loga, bija augļu koku aizēnota. Šķiet, ka pa tiem gadiem Ķīnas roze neuzziedēja ne reizi, toties vienā ziemā piedzīvoja peles (vai peļu) uzbrukumu, kas atkal atstāja bez lapām. Kad aizsaulē bija aizgājis arī vectēvs, pēc dažiem gadiem aizsākās pārvākšanās no vecās mājas uz dzīvokli. Tēvs bija uzmeistarojis koka podu, jo īstenībā lielā puķe jau sen ilgojās pēc pārstādīšanas. Tā vienlaicīgi tika gan pie svaigas zemes, gan jauniem apartamentiem. Protams, atspirga un vasarās priecē ar nemitīgu ziedēšanu.

Pie manis spraudenis it kā ieaugās, bet it kā sastinga, beigās sāka dzeltēt un krist apakšējās lapas. Tobrīd daudz rakstīja par banānmizu uzlējumu puķu piebarošanai. Es to sataisīju, lai pirmām kārtām paeksperimentētu, kā tas patiks manām sanpaulijām, bet tās nenovērtēja, toties Ķīnas rozes un epifītkaktusa spraudeņi ieguva "otro elpu". Lai arī Ķīnas roze čakli stiepās garumā, galotņot neuzdrošinājos. Šopavasar uzliku uz vissaulainākās palodzes. Pēc nedēļas sāka dzeltēt apakšējās lapas. Pirmā doma bija par kaitēkļiem, tāpēc aiznesu uz dušu, tomēr pēc tās noliku uz grīdas. Laikam gan vaina bijusi saulē. Kad lapkritis apstājās, biju gatava apgriezt, bet... pamanīju pumpuru. Nācās atlikt. Pēc tam pamanīju vēl vienu pumpuru, bet tas aizvien ir niecība, jo puķe visus spēkus veltīja pirmajam. Pumpurs brieda, brieda, pavērās un gandrīz nedēļu tā. Man bija tik svarīgi, lai uzzied. Vakar laistot vēlreiz appētīju, likās, ka laikam pietrūkst kādu vitamīnu, ka ziediņš izveidojies kropls, nepilnīgs, tāpēc līdz galam neatvērsies, bet...skat, šodien pārsteigums ir klāt! Ķīnas rozes zieds tik smuks būs vien pāris dienas, bet esmu tik priecīga, ka "projekts" izdevies! Tas man nav vienkārši zieds. Tās ir atmiņas par bērnības vasarām Sēlijā.

Kā žagata uz spīguļiem

Ziemas varētu nebūt manā gadalaiku listē, bet tās dienas, kas mani izmāna ārā no siltas istabas, tās ir maģiskas. Tā arī vakar iekārdinājos kā žagata uz sniega spīguļiem un izgāju bilžu medībās pa Sarkandaugavu:

Daiņa Rudens jeb Rudens Stencil darbs. Aiz sētas - "Dauderi".

5. tramvajs tuvojas pieturai Gaujienas iela. Te paralēli arī vilciena līnija Rīga-Skulte.

Manā foto galerijā ir daudz Vecrīgas durvju, bet izrādās, poliklīnikas ēkā atrodamas šādas. 

"Dauderu" sētā laikam arī nekad ziemā neesmu bijusi...

Te fonā gan Alus muzeja tornītis, gan pilsdrupas. 

Ziemā muzejā kāds iegriežas reti, tāpēc iztīrīts vien celiņš līdz ieejai un tālāk burvīgs ziemas skats uz "Dauderu" dārzu. 

"Dauderu" parādes durvis. Nez' kur pazudusi plāksnīte par Kārli Ulmani.

Tālāk pavisam neliels loks, piestājot pie jau iemīļotajiem Sarkandaugavas tornīšiem:

Šis kāravercu tornītis man ir visvisvismīļākais. 

Te arī stabs ticis pie sava īslaicīgā "tornīša", tomēr jāatzīst, mūžīgs nav nekas, jo brūnais tornis pirms gadiem jau spici pazaudēja. Neviena no šīm tornīšmājām nav piedzīvojusi pilnīgu restaurāciju. 

Bet kaut kas jau rajonā atjaunots tiek, piemēram, pretējā mājās. Nofotografēju dēļ augšmalas rotājuma. 

Un šo māju - tikai dēļ zaļuma.

Svētdiena atnāca sarmota un pelēka - skaista, bet bez maģiskām spējām.