Mazliet nostaļģijas

Pirms kāda laika biju Kuldīgā. Kopumā kādu ceturto reizi. Parasti "svēta lieta" - rumba, vecais ķieģeļu tilts... pārējais īsti nepamanīts. 

Paziņa teica, ka Kuldīgas "sevišķums" ir daudz par daudz pārspīlēts, nekā tāāāda tur neesot. Noriskēju. Šoreiz paliku nakšņot, pie tam, ļoti nepētot, Liepājas ielā. Daļa no tās paredzēta tikai gājējiem, ar dažādu gadsimtu arhitektūru, bet tas, kas mani vakara pastaigā piesaistīja - izkārtnes. Neatceros, esmu dalījusies vai nē, bet pirms gada uzzināju par kabatai draudzīgiem kaligrāfijas kursiem. Godīgi sakot, nav jau īsti ar ko palepoties, augstskolas laika sabojātais rokraksts grib dzīvoties uz palikšanu (cerību stariņš, ka varbūt padziļināti patrenēšos atvaļinājumā, arī izpalika, jo gluži vienkārši šogad bez atvaļinājuma), zīmēt arī neprotu. Nebija viegli uztaisīt ieskaites darbus, bet - izdarīju. Un Kuldīgā sapratu, ka pie šiem izkārtņu burtiem tagad es "kūstu" tāpat, kā pie jūgendstila un citām arhitektūras pērlēm, uz kurām manas acis savulaik "atvēra" augstskolas pasniedzēja. 😊

Prātā uzreiz bija šo burtu vilcieni, atcerējos, kas ir grūti, kas viegli. Kaut kaligrāfiski glītus ierakstus apsveikuma kartītēs aizvien no manis nesagaidīt, teikšu, tie mēneši bija tā vērti. Jauna pieredze, apvārsnis. Šoruden bija iecere "putnoties" (klausīties ornitologu stāstos, doties līdzi ekspedīcijās), bet laikam jau nesanāks mana darba grafika dēļ...

P. S. Patika man Kuldīga. Tiešām savs šarms, sava "garša", bet varbūt tāpēc, ka, atgriežoties Rīgā un nedaudz pieķeroties dzimtas kokam, atklāju, ka mana vecvecvectēva brāļa dzīves ceļš no Vidzemes (Jumurdas) ir aizvedis viņu uz Kurzemi un viņš bijis Kuldīgas draudzē?

Divas māsiņas pa Rīgu tek

Divas māsiņas blakus skrien, bet nekad nesatiekas.

Sliedes.

Bet pa sliedēm brauc tramvaji. Un kāpēc lai es nerakstītu par tiem, ja ik darbdienu tajos braucu!  Varbūt pat aizrāvos par daudz, jo tramvaju pētīšanas dēļ esmu gājusi gulēt pat 2 naktī, lai gan tas nepalīdzēja šo ātrāk izcelt no melnrakstiem, jo tas reizē ir arī ilgraksts. 

No visiem pilsētas sabiedriskā transporta līdzekļiem tramvaji man tiešām patīk vislabāk, jo, ja vien nepieklājīgi šoferi nenobloķē sliedes, tad sastrēgumstundas ir nemanāmas. Tramvajos man nav nelaba dūša, varu lasīt gan grāmatas, gan telefonziņas. Nu tikai vairs nesaprotu, cik ļoti gaidīt jaunos tramvajus savā maršrutā, jo tie ir feini, silti, e - talonu var uz vietas nopirkt, bet kaut kā šauri tomēr, ja nedabū sēdvietu... Tie ir ļoti skaisti no ārpuses, bet no iekšpuses izskaistinātie logi nemaz tik labi nerāda, kam pabrauc garām. Iespējams, ka mūsdienās tam nav lielas nozīmes, jo lielākā daļa skatās telefonos. 😊

Tā nu sakriksināts tas tramvaju raksts, sākot ar vēsturi, beidzot ar mūsdienu varoņiem. Man likās, es jau nu atšķiru, ka visi nebūt nav vienādi, bet atklāju sev, ka ir vairāk par trim tipāžiem.😃 Un neviļus esmu sākusi numurus pētīt.😏 Galu galā gribējās arī vēl kultūras un dabas kriksi pievienot, tādu druscīti katram tramvajam.

• 1882. gada augustā Rīgā parādījās pirmie zirgu tramvaji, kuri nodrošināja darbu 95 zirgiem, to kučieriem un konduktoriem, izmantojot 19 vagonus. Gandrīz 20 gadus līdz šim zirgu tramvaji pārvadāja kravas. Brauciens salonā maksāja 5 kapeikas, ja stāvēja uz platformas, tad - 2 kapeikas. (Mazā Kalna ielas skvērā 2009. gadā uzstādīta vides skulptūra "Omnibuss"). Mjā, 2 to laiku kapeikas pret 2 mūslaiku eiro, kas jāatstāj par biļeti, ja sanāk to iegādāties uz vietas tramvajā.
• 19 gadus vēlāk, par godu pilsētas 700 gadei, tiek iemēģināts elekriskais tramvajs, bet liepājnieki tādos jau sākuši braukt divus gadus agrāk. 1982. gadā pirmās desmitgades tramvaji kļuva var prototipu jaunuzbūvētajam Retro tramvajam, kurš no maija līdz oktobrim kursē no centra līdz Mežaparkam un atpakaļ.
• Reiz tramvajs brauca arī pa Smilšu ielu (galapunkts atradās pie Biržas), un šis skats bija ļoti iecienīts tā laika pastkartēs. Nesen redzēju foto ar luksoforu Doma laukumā vidū, kurš bijis pašsaprotams, kamēr pats laukums bija apbūvēts, tomēr stāvējis vēl ilgi, jo saglabājās iepriekšējā satiksmes regulācija.
• 20. gadsimta 60. gados sāk domāt par bezkonduktoru biļešu pārdošanas sistēmu. Mūsdienu e-talons parādījās vien 2009. gadā.
• 1981. gadā izmēģināja tramvaju, kuram bija trīs vagoni. 
• 1989. gadā gan Zasulaukā, gan Radio ielas lokā, gan arī izbraucienos ir manīts ekskursiju tramvajs - bārs. Mūzika, ēdieni un braucieni. Esot bijušas problēmas ar produktu uzglabāšanu, gatavošanu, tā nu viss beidzies pēc vienas sezonas. 😏
• 2010. gada 1. jūnijā 6. tramvaja maršrutā pirmoreiz izbrauca zemās grīdas tramvajs.
• Ja esi iekāpis nepareizajā tramvajā, pats vainīgs, tomēr pakalpojuma sniedzējs pa laikam cenšas palīdzēt neuzmanīgajiem. Piemēram, "lodziņš", kurā ir tramvaja numurs, dažkārt ir papildināts ar krāsu kodu: 4. (un dažiem 1.) tramvajiem tas ir sarkans, 5. - dzeltens. Tāpat zinātājs pa gabalu atšķirs tramvajus pēc formas, ja viņam vajadzīgajā maršrutā parasti kursē apaļīgais, kantainais vai jaunais... 🚋🚋🚋
• Ja vēlme vai / un  vajadzība ziņot par kādu starpgadījumu, pārkāpumu policijai vai "Rīgas satiksmes" vadībai, tad vissvarīgākā lieta ir vagona numura piefiksēšana:

Vagonu numuru pirmais cipars norāda, vai tā depo ir Fridriķa ielā 2 (3) vai Brīvības ielā 191 (5). Diezgan loģiski, ka mani interesēja, kur izzudis depo numuru secīgums? 1. tramvaju depo tika uzcelts tajā pat gadā, kad Rīgā sāka kursēt elektriskie tramvaji, un tas nekur nav pazudis, vien mainījis numerāciju laikos, kad pat es vēl dzimusi nebiju. Lai tramvaju depo nesajauktu ar tāda paša numura trolejbusu depo, to pārdēvēja par 5. tramvaju depo, kurā mūsdienās tiek apkopti un atpūtināti 1., 4., 6. un 11. maršruta tramvaji. Savukārt 2. tramvaju depo (Ganību dambī) pēc 2. pasaules kara kļuva par trolejbusu parku, kurā sākumā atradās vieta arī autobusiem. 3. tramvaju depo apkalpo 2., 3., 5., 7., 9. un 10. maršruta tramvajus. 4. tramvaju depo ir slēgts kopš 2010. gada rudens, bet tā teritorijā aizvien tiek uzglabāti tramvaji, kuri aktīvajā satiksmē nepiedalās.

Otrais cipars numurā apzīmē tramvaja modeli. Šobrīd Rīgas ikdienā pamanīsim piecu tipu tramvajus: Tatra T3A (0 vai 1), Tatra T6B5 (2), Tatra T6B5R (5), Škoda 15T (7), Škoda 15T1 (8).  

• 1. tramvajs: Imanta - Jugla. Maršruts izveidots 2005. gadā, slēgts pēc dažiem gadiem, bet pērn atjaunots. Vispopulārākais no visiem "Rīgas satiksmes" transporta līdzekļiem. Maršruta garums nedaudz vairāk kā 18 km, brauciens no viena galapunkta līdz otram ilgst vairāk kā stundu. Tramvajam jāpiestāj 36 - 37 pieturās. Ērti aizbraukt līdz Nacionālajai bibliotēkai. 😉
• 2. tramvajs: Centrāltirgus - Tapešu iela. Sākotnēji šis maršruts bija citāds, taču tāds, kā šobrīd, pazīstams kopš 1978. gada, pēc gada pagarināts līdz Ropažu ielai, taču 1992. gadā atkal saīsināts. Ikdienā te kursē daži, visbiežāk - vienvagona, tramvaji. Maršruta garums vairāk kā 7 km, pusstundas laikā var aizbraukt no viena galapunkta līdz otram. Tramvajam jāpiestāj 16 - 17 pieturās. Ērti aizbraukt līdz Eduarda Smiļģa muzejam. 😉
• 3. tramvajs: Jugla - Ķengarags. Pirmsākumi jau 1954. gadā, pēc 30 gadiem maršrutu slēdz un kā abos virzienos pagarinātu atklāj 2002. gadā. Darbdienās 3. maršrutā brauc mazāk tramvaju nekā 2., brīvdienās nekursē vispār. Attālums starp galapunktiem vienā virzienā ir ap 17 km, brauciens ilgst stundu. Tramvajam jāpiestāj 37 - 38 pieturās. Ērti aizbraukt līdz "Lido". 😉
• 4. tramvajs: Centrāltirgus - Imanta. Maršruts (līdz Čiekurkalnam) izveidots 1984. gadā, 1992. gadā saīsināts. Kopš 1. tramvaja atgriešanās kursē reti un apkalpošanai pietiek ar tikpat tramvajiem, cik 3. maršrutā. Attālums starp galapunktiem vienā virzienā ir nepilni 9 km, ko var veikt pusstundā. Tramvajam jāpiestāj 16 - 17 pieturās. Ērti aizbraukt līdz Botāniskajam dārzam. 😉
• 5. tramvajs: Iļģuciems - Mīlgrāvis. Kad 1951. gadā izveidoja maršrutu, Pārdaugavas puses galapunkts atradās Torņakalnā, uz Iļģuciemu 5. tramvaju novirzīja 1987. gadā. Vienīgais maršruts, kurā tramvaja sliedes krustojas ar dzelzceļa sliedēm. Attālums starp galapunktiem vienā virzienā vairāk kā 15 km, brauciens ilgst stundu. Tramvajam jāpiestāj 36 pieturās. Nezinu, vai stāsts ar par 5. vai 9. tramvaju, bet 90. gados reiz jaunieši nozaguši tramvaju, nesavaldījuši, nobraukuši no sliedēm un ietriekušies vienā no Sarkandaugavas koka mājām. Ērti aizbraukt līdz Dzegužkalnam. 😉
• 6. tramvajs: Ausekļa iela - Jugla. Zīmīgs ar to, ka te sākās gan Rīgas elektrisko tramvaju vēsture, gan izbrauca pirmie jaunie tramvaji, bet tāds maršruts, kāds ir šobrīd, tika izveidots 1970. gadā. 22 gadus vēlāk maršrutu saīsināja, bet 2013. gadā atkal pagarināja līdz Ausekļa ielai. Attālums starp galapunktiem vienā virzienā ap 11 km, kurš veicams nedaudz vairāk kā 40 minūtēs. Tramvajam jāpiestāj 24 pieturās. Līdz ar 1. tramvaja atgriešanos maršrutu dienā apkalpo vien daži tramvaji. Ērti aizbraukt līdz Nacionālajam teātrim. 😉
• 7. tramvajs: Ausekļa iela - Ķengarags. Maršruta garums nedaudz vairāk kā 9 km. No viena galapunkta otrā nonāc pēc 35 minūtēm. Tramvajam jāpiestāj 21 - 22 pieturās. Ērti aizbraukt līdz Nacionālajai operai. 😉
• 8. tramvajs: Tapešu iela - Mežaparks. Maršruts tika slēgts 2009. gadā.
• 9. tramvajs: Aldaris - Ķengarags. Pirmssākumi 1947. gadā, tad uz laiku slēgts un atjaunots 1966. gadā. Visretākais Rīgas tramvajs, jo dienā veic vien dažus reisus no rīta un dažus pēcpusdienā, bet brīvdienās nekursē. Attālums starp galapunktiem vienā virzienā vairāk kā 15 km, ko var veikt nepilnā stundā. Tramvajam jāpiestāj 36 pieturās. Ērti aizbraukt līdz "Dauderiem". 😉
• 10. tramvajs: Centrāltirgus - Bišumuiža. Līnijas pirmsākumi jau 1910. gadā, taču 1. Pasaules kara laikā sliedes tika demontētas. Maršruts tika atjaunots 1926. gadā un ir vairāk nekā 8 km garš. Brauciens no viena līdz otram galapunktam ilgst nedaudz vairāk kā pusstundu. Tramvajam jāpiestāj 17 pieturās. Visbiežāk šo maršrutu apkalpo vienvagona tramvaji. Un tomēr - tikai par 10. tramvaju ir dziesma! 😆 Ērti aizbraukt līdz Arkādijas parkam. 😉
• 11. tramvajs: Ausekļa iela - Mežaparks. Šī maršruta pirmssākumi meklējami 1930. gadā. 11. tramvajam vienmēr viens no galapunktiem ir bijis Zoodārzs, otrs laika gaitā ir mainījies, bet kopš pagājušā gada tas kursē līdz Ausekļa ielai (attālums ap 10 km), līdz kurai var aizbraukt 40 minūtēs. Tramvajam jāpiestāj 23 pieturās. Ērti aizbraukt līdz Zoodārzam. 😉

Pēdējos gados īpaša mediju uzmanība tikusi "Skanstes / kapu tramvajam" (melnais humors jau pieminēts šī ieraksta beigās), kura nepieciešamība ir ļoti apšaubāma, jo Skanstes apkaimes jaunajos namos dzīvokļus, visticamāk, iegādāsies cilvēki ar auto, taču skaisti izplānotie uzlabojumi, protams, ļauj sadārdzināt tuvumā esošo īpašumu cenu. Jaunās tramvaja līnijas izbūve plānota jau 2020. gadā, bet pagaidām vienīgie ieguvēji būtu "Arēna Rīga" apmeklētāji.

7. sērijas 2. daļa: Vecrīgas jūgendstils

1. daļa šeit.

Smilšu 3 (1910., arh. Arturs Mēdlingers, Hermanis Zeiberlihs)

Ciļņu autors - Augusts Folcs

Celta kā bankas ēka. Šobrīd te atrodas gan dažādu SIA biroji, gan Krievijas vēstniecības Konsulārā daļa.

 Smilšu 10 (1910., arh. Ernests Pole)

Biroju un dzīvokļu nams, kura fasādes ciļņus rotā medaljoni un pašā ēkas augšā saskatāmi Ēģiptes motīvi.

Smilšu 8 (1902., arh. Heinrihs Šēls, Fridrihs Šefels, restaurēts 1999. - 2000. gadā, tad piedalījās arh. Arnis Kleinbergs, Jānis Zvejnieks)

Fasādes rotājumu autori - Sigismunds Oto un Osvalds Vasils

Bagātīgi rotātajā namā šobrīd atrodas Slovākijas vēstniecība.

Smilšu 2 (1902., arh. Konstantīns Pēkšēns)

Ēka tiek dēvēta par vienu no labākajiem šī stila paraugiem, bet kariadīte - par skaistāko Rīgas jūgendstila arhitektūrā.

Smilšu 6 (1912., arh. Vilhelms Bokslafs)

Vēl viena bankas ēka. Fasādi rotā zeltītas mozaīkas.

Smilšu 1/3 (1906., arh. Nikolajs Proskurņins, ēka restaurēta 1999. gadā)

Zem tornīša atrodas tēlniecības darbs, kura autors Osvalds Vasils.

Ēka atrodas cieši blakus Latvijas Radio mītnei, kura arī ir piederīga jūgendstilam. Kādreiz te atradās Krievijas apdrošināšanas sabiedrība "Rossija". Šajā un netālu esošajās ēkās atradās tik nozīmīgas iestādes, ka pirmā elektriskā tramvaja galapunkts atradās Smilšu ielā pie Biržas.

Doma laukums 8 (1913., Pauls Mandelštams)

Arī celta kā banka. Tēli ēkas zelminī simbolizē pārticību un labklājību. Starp tēliem Rīgas ģerbonis. Latvijas Radio uz šo ēku sāka pārcelties 1946. gadā, bet raidīt no šejienes sāka tikai pēc trim gadiem.

Jauniela 25/29 (1903., Vilhelms Bokslafs)

Ludviga Neiburga nams. Lai arī Vecrīga ir neliela, parasti es tajā apmaldos kā trijās priedēs. Es nezināju, kur ir Jauniela, bet beigās man bija liels pārsteigums, ka tieši šo namu esmu nobildējusi pirms dienas no muzeja loga. 😀

Palasta 4

Noslēgumā tiekam aicināti uz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju Palasta ielā 4.

7. sērijas 1. daļa: Vecrīgas jūgendstils

Pēc Jūgendstila muzeja apmeklējuma cieši apņēmos šovasar (jā, tas vēl viens no vasaras projektiem) kliedēt klusumu Ielās. Izprintēju interaktīvo karti un devos uzmeklēt šos 18 objektus. 😉 Stāsta pirmā daļa par deviņiem no tiem.

Teātra 9 (1903. - 1904., arh. Heinrihs Šēls, Fridrihs Šefels)

3 Atlantus ar krāsaina stikla zemeslodi veidojis tēlnieks Augusts Folcs 

Īpašnieks Kārlis Jēkabs Zihmanis šo ēku iecerēja kā pirmo speciāli grāmatnīcai pielāgoto ēku Rīgā. Šobrīd te atrodas Itālijas vēstniecība. 

Kalēju 23 (1903., arh. Pauls Mandelštams)

Šo ēku esmu bildējusi pat vairākkārt. Žēl, ka pēdējā restaurācija bijusi 1983. gadā, jo fasāde ir manāmi noplukusi... Atradu šo ēku arī kādā gleznojumā.

Audēju 7 (1899., arh. Alfrēds Ašenkampfs, Maksis Šervinskis)

Viena no pirmajām jūgenstila ēkām Rīgā. Fasādi rotā dažādu augu motīvi.

Peitavas 6/8 (1902. - 1904., arh. Hermanis Zeiberlihs, Vilhelms Neimanis)

Sinagoga "Peitav šul". Izmantoti jūgendstila dekoratīvie elementi ar Ēģiptes arhitektūras formu elementiem. Galveno fasādi rotā palmu zari un Dāvida zvaigzne. Vienīgā Rīgas sinagoga, kuru neiznīcināja kara laikā, jo atradās pārāk tuvu Reformātu baznīcai. Viena no divām (otrā Daugavpilī) strādājošajām sinagogām Latvijā. Sinagoga atvērta arī tūristiem, sīkāk te. 

Šķūņu 4 (1911., arh. Pauls Mandelštams)

Agrāk - universālveikala ēka. Tagad tur atrodas LU Atomfizikas un spektroskopijas institūts, kā arī biroji.

Šķūņu 10/12 (1902., arh. Heinrihs Šēls, Fridrihs Šefels)

Fasādi rotā dažādi floras elementi un arī pirmā īpašnieka Heinriha Detmaņa iniciāļi. Virs erkera esošā suņa figūra simbolizē nama sargātāju.

Tirgoņu 4 (1900., arh. Heinrihs Šēls, Fridrihs Šefels)

Vēl viens Heinriha Detmaņa nams. Fasādi rotā dažādu veidu un krāsu apdares materiāli.

Meistaru 10 (1909., arh. Fridrihs Šefels)

Kaķu pirmais autors ir kalējs Bormanis, bet 1982. gadā no jauna tos izkala Ināra Gulbe un Vilnis Zibenis.

"Kaķu nams". Šīs mājas īpašnieks bija bagāts latviešu tirgotājs Blumers, kuru neuzņēma Lielajā ģildē, tāpēc licis runčus uzstādīt ar astēm pret rātsnamu, lai tie "apspricē" to. Šī nekaunība tika risināta tiesā, pēc kuras kaķi bija jāpagriež uz otru pusi. 

 

Vaļņu 2 (1911., arh. Edgars Voldemārs Eduards Frīzendorfs)

1999. gadā arh. Jura Skalberga vadībā pārbūvēti nama bēniņi

Ēka, kurā šobrīd atrodas Izglītības un zinātnes ministrija. Pie ieejas vara kalumā veidoti sengrieķu mitoloģiskie tēli.

Alberta ielas dziļumos

Esmu klāt ar solīto "vēžu kulīti"😉

Traukus ar vēžiem trešdien atradām kā Porcelāna, tā arī Jūgendstila muzejā. Tā kā Alberta ielā esmu iegriezusies vairākkārt, tad, izrādās, teorētiski zināju, ka ir te arī muzejs (kopš 2009. gada Jurģiem), tomēr tieši šogad mani turp aizvilināja... ceriņi. 💜

Ceriņus muzejā meklēt var vēl vairāk kā mēnesi - līdz pat 10. septembrim (izņemot pirmdienas)! Ehh, vēl visu jūniju šo burvību varēja baudīt bez maz par velti, bet kas nokavēts, tas nokavēts! Drusku "blonds gājiens", tāpēc šoks, ka maksā viss tik, cik maksā, tāpēc varu tikai ieteikt taupīgajam latvietim neiet turp tūristu sezonā, jo no maija sākuma līdz oktobra beigām te pavisam citas cenas! 😀 Bet ja taupīgais latvietis jūlijā, augustā bez ceriņiem nekādi, tad nav ko skopoties! Un trauki, izšuvumi, atklātnītes, gleznas, foto tik dabīgi iekļauti interjerā, ka, ak! - to nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt! Starp citu, izstādes tapšanā viens no Jūgendstila muzeja sadarbības partneriem ir arī Porcelāna muzejs.
Jūgendstila muzejs tiešām skaists, sākot no grīdām, sienām, līdz pat griestiem! 

Viesistabas bildes parasti tiek uzņemtas ar skatu uz erkeri, ko no pārējās telpas atdala interesants koka dekors. Man gadījās kaut kā otrādi - erkeris kaut kur fonā...

Guļamistabā tapa "Klusā daba ar naktspodu":

 

Virtuvē uzkavējāmies visilgāk. Kamēr noskaidrojām, kam tā "ķivere" paredzēta, pavirinājām vafeļpannu un ievērtējām šokolādes zaķu formas, kafijas automātu, mākslinieciski burvīgos zivju traukus... (pēkšņi tās siļķes, siļķes šomēnes uzbrūk... es zinu, kāpēc... ir viens garšīgs melnraksts nenopulēts).

Kamīna istabā:

Ēdamistabas skapis:

 

Mana muzejkompanjone jūsmoja par šo pakaramo:

 

Es toties, tāpat kā reiz Durbes pilī, instinktīvi aizķēros pie papīrgriezumiem (mans, mans lauciņš!):

Pagrabstāvā var noskatīties video par Rīgas jūgendstila namiem, arhitektiem. Lejā ir arī šādi tādi moderno tehnoloģiju pārsteigumi un līdz 27. augustam plakātu izstāde "Reklāma un bērni". Bet tā kā "viss sākas no mazmājiņas", priecājāmies, ka aizstaigājām arī līdz tām, jo ieraudzījām savdabīgas norādes:

Izejot no muzeja, pretējā ielas pusē pamanījām bodīti, kuras nosaukums aicināja uz turpinājumu. Tur var iegādāties arī šādas flīzes.

Jūgendstila muzeja ideja ir parādīt 20. gs. sākuma rīdzinieka dzīvokli.

Telpu uzraudzes tērpušās tā laika apģērbā un ir gatavas gan pozēt, gan atbildēt uz interesentu jautājumiem. Rīgai šāds muzejs ļoti piestāv, jo nevienā citā pilsētā neatrast tik daudz šī arhitektūras stila ēku. Nu kaut vai, cik jūgendstila namu ir Alberta ielā vien?

Jocīgie

Kad paziņo kādam, ka brauksi uz kapiem, uzrunātajam visbiežāk nav ko piebilst, bet tiklīdz paturpini, ka ekskursijā, tad mainās gan mīmika, gan parādās šaubas par dzirdēto. 😀 Nupat šorīt netīšām dzirdēju vienas solīdas kundzītes "baltos melus" citai solīdai kundzītei, bet beigās abas naski soļojām vienā virzienā.
Varu justies laimīga, jo esmu atradusi vēl vienu jocīgo, kam patīk staigāt pa kapiem (te es ne par minēto kundzīti 😉), bet mūs šķir attālums un katra jauna kapu ekskursija briest kaut kādu laika periodu. Nupat maijā realizējāmies Raiņa kapos un pēc dažām dienām (es pat apsmējos!) "Facebookā" ieraugu ziņu, ka 3. jūnijā Čiekurkalna filiālbibliotēka rīko ekskursiju uz Lielajiem kapiem. Šitādu laimi! Cik tad man te tālu līdz Brasai? Daudz gan netrūka, ka būtu jālaiž šis viss garām, jo tikpat kā visu nedēļu pavadīju gultas režīmā. Tāpēc šorīts, kad beidzot pamodos un sapratu, ka šī nakts pēc pasmagas vakardienas ir beidzot saldi nočučēta, bija tāds, kuru gribas izstiept garu kā gumiju. 😊 Smadzenes vēl sapnī, tāpēc mans braukšanas plāns bija pilnīgi šķērsām, tāpat kā laika aprēķini.

Nokavējusies (un nedaudz laikam sabiedējusi to solīdo kundzīti, jo es viņai sekoju jau no autobusa un viņa daudzkārt bažīgi uz mani atskatījās 😏) laimīgi pievienojos (pievienojāmies, jo kundzīte ar'!) ekskursantu grupai, kurai gide Silva nupat beigusi stāstījumu pie Andreja Pumpura pieminekļa. Arī organizatori nav cerējuši, ka mūsu, tādu jocīgo, varētu sanākt tik daudz! 😀 Pārstāvētas visas paaudzes, visvairāk laikam bija tādu ap 30, bet tiešām lielu uzmanību sejām nepievērsu, tāpēc pašās, pašās ekskursijas beigās pamanīju Kristīni Želvi (vai dubultnieci) un nodomāju: bija visu laiku vai pienāca nupat? Tajā pat laikā es tomēr pamanīju, cik dažādi mēs ģērbjamies Latvijas jūnijā? Bija visu gadalaiku modeļi! Jā, pat kažoks! Cimdi bija vairākiem. Lasīju, ka Skultē vakar sniegs pieredzēts... jābūt gataviem uz visu.
Mildas Laiks radītais Brasas ģerbonis attēlo 4 zīmīgas vietas šajā rajonā. Protams, arī kapus.

Norādes, kur to meklēt, saņēmām beigās. Lai esot jautrāk pēc skumjās ekskursijas. 😌 Bet kā līdzās dzirdēju, mums, jocīgajiem, šāda tipa ekskursijas skumt neliek. 😉 Vienīgais, kur var skumt, ka šie kapi iet zudībā... Pat gide teica, ka jāsteidz bildēt, kamēr ir, jo rīt var jau nebūt... 😕 Nezināju, ka 13. janvāra ielā metāla sēta, kurai vai katru dienu ar tramvaju garām braucu, aizceļojusi turp no Lielajiem kapiem.

Te dusot Anna Vērmane, kura ziedoja mums Vērmanes dārzu

Finālā mazs melnā humora gabaliņš. Pie tam dienā, kad ievēl jaunu pašvaldību. Armitseda laikā Rīgā parādījās pirmie elektriskie tramvaji. Tagad smej, ka nu gandrīz pie viņa paša kapa plānos "Skanstes tramvajs"...

6. sērija: Elizabetes iela

Iela nosaukta Krievijas imperatora Aleksandra I sievas vārdā. Atsevišķos laika posmos saukta arī par Kirova un Pletenberga ielu. 

Diena, kurā pārgājiena gods tika šai ielai, bija savā ziņā ačgārna, jo elektriķi kaut ko plānoja labot vairākas stundas, tāpēc dienas puse pagāja ārpusmājas aktivitātēs, materiālus darbam gatavoju naktī. Un ielu izstaigāt arī sāku no tālākā gala, lai nonāktu pie ērtākas iesēšanās tramvajā.

Elizabetes ielu dēvē arī par kinoteātru ielu. :)

Elizabetes 101 (1901, arh. Konstantīns Pēkšēns). Kopš 2014. gada šeit ir 4-zvaigžņu viesnīca "Mercure Riga Centre Hotel", agrāk - īres nams, celts eklektisma stilā.

Skats pāri Satekles ielai uz Elizabetes ielas turpinājumu. Mikroautobusu pašsaprotama iekļūšana kadrā, jo tepat jau viņu galvenā pulcēšanās vieta.

 Elizabetes 24 (2010, arh. Uldis Mazais) - vēl viena 4-zvaigžņu viesnīca - "Tallink Hotel Riga".

 

Marijas 9 (1899, arh. Konstantīns Pēkšēns). Īres nams. Eklektisms. Reiz šī nama kāpņu telpas rotājuši skaisti gleznojumi. Jo dzīvelīgāka satiksme, jo netīrāki dekoratīvie elementi. Ar stūra ēkām nekad nevar īsti saprast, kurai ielai pieder. Te Marijai un Elizabetei katrai sava daļa. :) Nopirkt dzīvokli "Elizabetes rezidencē" kurš katrs nespēs, taču ielūkoties virtuāli aicināts ikviens. :) 

Otrpus ielai - skats uz Berga bazāru:

(Ēkas celtas 19. un 20. gadsimta mijā, arh. Konstantīns Pēkšēns) Šis Rīgā bija viens no pirmajiem mēģinājumiem ēku sabiedrisko funkciju iebīdīt dziļāk kvartālā. No 1894. gada - 1908. gadam izdots "Berga bazāra kalendārs". Padomju laikos nolaists, taču atmodas gados atjaunots. Bazārā ir arī viesnīca ar 4,5 zvaigznēm. Un "Jāņa sēta" vēl aizvien, tik jaunās telpās...

Elizabetes 83/85. Šobrīd apjozta ar sētu. Kad decembrī gāju garām, neizprotamu iemeslu dēļ nenobildēju, kaut zināju, ka smukums pazudīs. Ēka, kurā vēl nesen atradās "Jāņa sētas" veikals, Berga bazārā tika veiksmīgi atjaunota viena no pirmajām. Es parasti "kūstu", ieraugot ēkas ar kolonnām, bet, izrādās, šeit portiki ir bijuši pilnīgi neiederīgi tā laika pilsētas namiem. Jāgaida, kas šeit atklāsies pēc pārbūves. :) 

Tāda pati adrese ir arī kinoteātrim "K. Suns". Bildes nav. Pabiju tikai vienu reizi, pagājušajā rudenī. Un esmu ieintriģēta aiziet vēlreiz uz kādu no šīm izrādēm. Ne nākamtrešdien, bet nākamajā iznācienā noteikti! :) Pārsmiešanās garantēta. Un divas vienādas izrādes nav iespējamas! :)

Barona 14 (1910, arh. Ernests Pole). Bankas ēka. Neoklasicisms. No 1956. gada līdz 2014. gadam šajā namā atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

 

(divi apakšējie attēli no redzet.lv)

Barona 3 (1911, Jānis Alksnis). Bankas ēka. Neoklasicisms. Šobrīd ar ēkas fasādi kontrastē kazino uzraksti, bet ēkas 4. stāvā - muzejs ar Dainu skapja dubultnieku.  

Skaistie Elizabetes nami pretī Vērmaņdārzam. Vienā no šiem strādā mana friziere nr. 1. :) 

Elizabetes 77 (1902, arh. Konstantīns Pēkšēns). Īres nams ar veikaliem. Eklektisms. Šobrīd pieder Bergu dzimtas mantiniekam, vienam no Latvijas miljonāriem.

Elizabetes 69 (1910, arh. Edmunds fon Trompovskis). Īres nams. Eklektisms. 

 

 

(apakšējie attēli no redzet.lv)

Elizabetes 67 (1881, arh. Viktors de Grabe). Īres nams. Eklektisms. 

Elizabetes 61 (1923, arh. Frīdrihs Kārlis Skujiņš) "Splendid Palace". Tas bija pirmais kinoteātris Baltijas valstīs, kurā 1923. gada nogalē sāka demonstrēt skaņu filmas.
 Elizabetes 59 (1889, arh. Kārlis Johans Felsko). Celta kā villa eklektisma stilā. 53 gadus te atradās radiotranslācijas mezgls, šobrīd - Francijas institūts Latvijā.

(attēls no redzet.lv)

Elizabetes 55 (1976; 21. gadsimtā piedzīvojusi divas rekonstrukcijas kārtas). 27 stāvi. Viesnīca visos laikos. Šobrīd to dēvē par "Radisson Blu Hotel Latvija". Nebiju nofotografējusi, taču sapratu, ka Elizabetes ielas sērijā nevar iztikt bez šīs augstceltnes, kurai bija īpaša loma manā bērnībā. Braucu tikties ar savu radinieku, tapa daudzas "ātrās" bildes "Latvijas" puķudobēs... Netālu bija Ļeņina piemineklis...

Elizabetes 49 (1870, arh. Johans Daniels Felsko). Tas bija paša arhitekta nams eklektisma stilā, kurai piemīt ārpilsētas villas raksturs. Gadu laikā te nomainījušies daudzi īpašnieki, no kuriem vairāki vēlējušies to paplašināt, tomēr kopumā mājai izdevies saglabāt savu sākotnējo izskatu un tā patīkami atšķiras no citiem Elizabetes ielas namiem. 

Kā jau Rīgā - ja grib skaistumu ieraudzīt, jāceļ acis uz augšu! 

Elizabetes 45/47 (1913, arh. Artūrs Mēdlingers). Īres nams. Te Andrejam Upītim sanāca "Zaļās zemes" pirmā izdevuma korektūras lasīt.

Elizabetes 10b (1903, arh. Mihails Eizenšteins). Jūgendstila daudzdzīvokļu māja, kura tika restaurēta 2000. gadā. Hmm... nu nav tā, ka šī man patiktu kaut kā vairāk par citām Elizabetes ielas ēkām, taču ir te kaut kas tik ļoti īpašs. Varbūt sajūta, ka tevi novēro? Izrādās, atliek vien "iegūglēt" ielas nosaukumu, lai piedāvājumi sāktos ar šo! Un es tiešām biju agrāk redzējusi daudz bilžu, bet īsti pat nezināju, kur atrodas.

Pirms Elizabetes ielas 31, neskatoties uz gadalaiku, ieraudzīsim vardes. :) 

Elizabetes 33 (1901, arh. Mihails Eizenšteins). Mūra īres nams. Jūgendstils. Par ēku un tās mantinieci atradu interesantu 2013. gada ierakstu.
 Elizabetes 8 (1881, arh. Jānis Fridrihs Baumanis). Īres nams. Eklektisms.

Priežu čiekuriņu spēles ar gaismu. Elizabetes 23. Katrā ielā puses pa uzrakstam frontonā. Šaipus: "Labor omnia vincit" ("Darbs uzvar visu").

Elizabetes 6 (1901, arh. Hermanis Oto Hilbigs). Eklektisms. Frontonā rakstīts: "Laborem in victoria nemo sentit" ("Darba pūles uzvarā nejūt"). 

Elizabetes 21a - te gan labāko vīnu veikals, gan interesanti veidotas durvis.

Strēlnieku 1 (1910, arh. Ernests Pole). 

 

Elizabetes 21 (1884, arh. Edmunds fon Trompovskis). Eklektisms. Senāk īres nams, tagad 4-zvaigžņu viesnīca "Monika". Noteikti var atrast ne vienu vien kopīgu pazīmi ar Bīriņu pili. Senāku bildi atradu te. Pie ēkas piestiprināta plāksne, kas apliecina ka šajā namā dzīvojusi Māte Marija, kura Francijā daudz palīdzēja sagūstītajiem ebrejiem.

Elizabetes 19 (ap 1900). Daudzdzīvokļu māja. Eklektisms.

Elizabetes 17 (1899, arh. Heinrihs Kārlis Šēls). Daudzdzīvokļu īres nams. Eklektisms. Zeltītas kastaņas lapas, kastaņi, vīnogas, niknas zivis, statujas, tornīši... 2. stāvā Valda Zatlera dzīvoklis, kurš pirms tam piederēja Irēnai Pulkinenai. 

Elizabetes 15 (1896, arh. Rūdolfs Heinrihs fon Cirkvics). Daudzdzīvokļu īres nams. Eklektisms. Pēdējās sērijās sanāk izsekot Austrijas vēstnieka gaitas Latvijā. Šajā ēkā viņš strādāja, bet Balasta dambī dzīvoja. 

Elizabetes 13 (1904, arh. Konstantīns Pēkšēns). Daudzdzīvokļu māja. Jūgendstils. Dekoratīvie elementi pievērš uzmanību jau no tālienes. Kā jūgenstila torte!

Vīlandes 1 (1899, arh. Rūdolfs Heinrihs fon Cirkvics). Īres nams. Eklektisms.

Elizabetes 7 (1898, arh. Hermanis Oto Hilbigs). Īres nams. Eklektisms.

Un šajā ielas galā ne tik sen mācījos makarūnus taisīt pie Annas Pannas, kas slēpjas aiz pseidonīma, bet ir tik līdzīga savam tēvam. :) 

Sava pārgājiena noslēgumā apstājos tukšajā pieturā, jo nupat bija aizbraukuši kā 6., tā arī 7. tramvajs. Elizabetes ielas pirmo numuru namus sabildēju vairākās variācijās, bet mājās secināju, ka nepatīk man neviens no šiem foto, izdzēsu. Tomēr negribu būt netaisnīga pret 3. namu,jo tam esmu tik daudzreiz garām braukusi, redzējusi, kā to atjauno... un atkal atjauno... Virtuāli iesaku aplūkot gan nama fasādi, gan kāpņu telpu.

Pa Elizabetes ielu sanāca nostaigāt nedaudz vairāk kā 2 kilometrus.