Rudens Mežaparkā

Nekur jau nepazudīs - vismaz tik ātri ne. Gan paspēs. Gan... un tā klāt jau rudens, kad izbraucu pa Mežaparka 3D taku. 😀

Un, jā, rudens - ar dzeltenām lapām, smalku lietutiņu, peļķēm, sēnēm, vēja piepūstām ausīm un nosalušām plaukstām.

Dabas stunda Mežaparkā

Kopš nejūtos droša par lielu attālumu iešanu, piesakos tikai uz tuvīnajiem pārgājieniem, no kuriem nepieciešamības gadījumā varētu aizlaisties. Un ir sakritis, ka pēdējie ir bijuši "Zaļo pārgājienu" organizēti. Bez viņiem esmu iepazinusi dažādus vadī- un vadā-tājus, bet Aivars no visiem ir visuzmanīgākais pret vecākiem ar bērniem, par tempu, cenšas paturēt acīs visus gājējus, pagaidīt atpalicējus. 

"Meklēsim Mežaparka orhidejas!" man sanāca visspontānākais pārgājiena lēmums no visiem, kādi jebkad bijuši jāpieņem. Necerēju ne uz orhidejām, ne uz nezināmiem augiem, vienīgais mērķis bija "izvēdināt galvu". Rīgas mežu nemaģistrālajās taciņās tāpat nekad nedošos viena. Vienā brīdī pat pieķēru sevi pie domas, ka ejam un ejam, un ejam, bet sajūta, ka esam parastā mežā, jo asfaltēto celiņu un citu cilvēku nav (kaut zināms, ka brīvdienās šurp cilvēki brauc no malu malām).

Purva gandrene.

Pirmais augs, uz kuru tika vērsta klātesošo uzmanība. Es vēl biju diezgan neieinteresēta, jo pie vecvecākiem bez maz vai gandrenēs uzaugu. Protams, toreiz nezināju, kā tās sauc, bet regulāri liku dadžu vainagos, glabājot peles, kurmjus, cālēnus... Protams, aizvien nezināju, kāpēc gandrene ir gandrene, ne, piemēram, purva pelargonija. Ar stāstu par to gids dabūja manu 100% uzmanību. 😀

Klinšu kaulenes.

Vispār jau ātri pārgājiens pārvērtās par "meklēsim Mežaparka kaulenes!", jo vairums klātesošo bija patiesi izbrīnīti par šo ogu ēdamību, tāpēc zināšanas tika nostiprinātas vienmēr, kad takas malā parādījās šie augi (un tas bija diezgan bieži). 

Mazais mārsils.

Nesastapām bieži, bet, kur bija, tur bija vairākos pudurīšos. Ja arī kādreiz tādu biju redzējusi, tad uzmanību nepievērsu. Bildes sanāca ne pārāk veiksmīgas, jo telefonu šī krāsa neuzrunāja. Kā jau kaut kas timiānīgs (Thymus serpyllum), paberzējot atklāj savu aromātu.

Vārpu veronika.

Šādu sastapām tik vienu. Un redzēju tādu pirmoreiz.

Čemuru palēks.

Visiem Mežaparka palēkiem kameru izdevies piebāzt par tuvu, bet augs kļuva par manu šodienas favorītu, tāpēc aizņēmos bildi no https://newfoundland-labradorflora.ca/flora/dview/?id=459. Es to uzskatītu par kādu dzērveni vai brūkleni, bet šo nosaukumu pat paguvu aizmirst, bija jāmeklē "PlantNetā". Zaļojot arī ziemā un šī esot pirmā reize, kad "Zaļo pārgājienu" laikā varot aplūkot tos ziedam. 

Mazā ziemciete.

Arī augs, ko nezināju, aizmirsu, bet veiksmīgi atradu aplikācijā. 

 Dižzirdzene.

Likās iespaidīgs augs, bet tomēr ne tuvu tik milzīgs kā latvānis. Izrādās, nemaz tik bieži sastopams, bet Aivaram krājumā bija īpašie stāsti par šī auga brīnumspējām.

Īstā madara.

Man laukos dzeltenās reti kur var pamanīt, bet Mežaparkā to netrūkst.

Platlapu dzeguzene?

Aizmirsu vissvarīgo nosaukumu, un aplikācijai arī grūti, ja augs vēl nezied😀 (kaut arī augu noteikšana paredzēta kā pēc lapām, tā pēc ziediem, tomēr ar otro tai sokas vieglāk). Kaut Mežaparks šoreiz savas orhidejas slēpa, tomēr šo un dažas naktsvijoles Aivars uzgāja gan. 

Apmēram pa tām pašām takām ir iespēja iziet arī trešdienas rītā 😉 - https://www.zaliepargajieni.lv/pargajiens-mezaparka/

Vēl Aivaram patīk vilkaču priedes,

dižās priedes, no kurām dažas kāds pārslavinājis apkārtmēros.

Kamēr gaidīju brīvu un vēsu rītu izbraucienam pie jaunajiem 3D, šodien es pie tiem nokļuvu pavisam nejauši... Visus jau neredzēju, jo nogriezāmies pa meža taku.

Bet dzirdēju atpūtniekus runājam, ka vardes patikušas vislabāk.

Medībās

VisLatvijas vīruss glūnēja no visām pusēm, tāpēc pirms nedēļas, ieraugot "Mežaparka durvju medību" pieteikumu, sākumā nesapratu, kā vispareizāk rīkoties, tomēr svētdien ģērbos un āvos, un raitā solī pēc pusstundas jau biju nokļuvusi pie Rīgas Zoo. Rindas uz zvēru dārzu nemitējās, tāpat kā pozētāji pie koka lāča, toties man jau sāka kļūt skumīgi, jo plānotajā laikā itin nekas neliecināja, ka tepat notiek pulcēšanās durvju medībām... Tā negribējās uzreiz mērot ceļu atpakaļ. Vēl dažas minūtes un dzinks! jauna ziņa pasākuma lapā: tūlīt, tūlīt būsim! Un tad jau arī redzams skūterotāju bariņš, kas spiedz, cenšoties izvairīties no gājējiem. Ātra iepazīšanās un priecīgi satraucošā ziņa, ja reiz esam tik maz, katrs tiksim uz medību laiku pie elektriskā skrejriteņa. Tāpēc ievads nav par durvīm, bet par jaunu braukšanas pieredzi, un balti skaudīgiem skatieniem no ceļā sastaptajiem bērniem. Protams, ievēroja mūs ne tikai viņi. Godīgi sakot, aizmirsu, kāpēc esmu ieradusies. 😀
Pēc testa braucieniem sadalījāmies divās grupās un cerīgi uzsākām ekspedīciju, tomēr mūs panāca lietus. Slēpāmies zem koka un manas pirmās bildes sanāca ļoti krāsainas, bet bez durvīm.

 Diemžēl, lietus mūs piespieda braukt uz Mežaparka kafejnīcu. Lai arī galamērķi sasniedzām ātri, visi bijām izmirkuši. Pēc karsta dzēriena lēnas malkošanas, lietus mitējās, negribīgi vilku atpakaļ mitro jaku, un dubls nr.2 - devāmies meklēt interesantas durvis. Kaut kāds vadātājs mūs gan veda atkal un atkal tajās pat ielās. Bildēju ar telefonu, jāsaka, šoreiz attālumi par lielu, lai bildes uzskatītu par veiksmīgām, tāpēc visu saliku vienā kolāžā.

Man patīk arhitektūra, jo īpaši jūgendstila ēkas, tāpēc manos arhīvos netrūkst bilžu ar mājām, tomēr man nekad nav bijis mērķis bildēt tieši durvis (jā, ir rokturi bijuši gan, bet bieži bildēti bez kopskata) Mājās, caurskatot agrākos bildējumus, tomēr atklāju, ka varu dot arī savu pienesumu šim projektam, jo kaut kas kadros iekļuvis gan. Oktobrī esot plānota izstāde. 

Fināla kopbilde (fotogrāfe Olga)

Lai arī bildē, kā 99% no foto, kur jāpozē, esmu nopietnāka par nopietnu, patiesībā man vēderā taureņi dejoja. 🦋 🦋 🦋 Biju pozitīvi uzlādēta, priecīga par iespējām, kopīgajiem mērķiem un Mežaparkā nobrauktajām stundām. Gāju mājās, bet ilgi nepazuda tā sajūta, ka esmu uz skrejriteņa. Un vakarā mana balss bija ciet... Mans biežākais šīsnedēļas saldums ir bijis medus ar kurkumu, citreiz plus ķiploku vai sīpolu.

Vienkārši - atvaļinājums

Atvaļinājumus var pavadīt dažādi. Katram galvā savas ilūzijas par to, kādam tam būt. Bet dažkārt ir tā, ka sapņi ir sapņi un dzīve ir dzīve.

Šogad ieguvu pilnīgi jaunu pieredzi, piedaloties grāmatu lasīšanas stafetē, par ko liecina iepriekšējie ieraksti blogā. Pierastāk par literatūru līdz šim bijusi traukšanās prom no Rīgas uz dziļiem laukiem, pilnībā atslābinot redzi no ekrāniem un papīriem. Šogad tās pārmaiņas, pateicoties daudzajām puķēm, karstumam un unikālajai iespējai (dalībnieku vecākus iesaistīja pirmo gadu un nākamgad mēs vairs nevaram piedalīties). Man patīk lasīt un man patīk rakstīt, tomēr šis bija kā darbs. Sajutos kā skolniece, kurai šķiet, ka laika vēl gana, bet pēdējā nedēļā termiņi spiež lasīt dienām un naktīm. Modos, taisīju kafiju un "piekodu" klāt grāmatu. Stafetei pieslēdzos mēnesi pēc starta, un izredzes dabūt kādu no nedaudzajām balvām ir diezgan nekādas, jo manā kontā tikai vienpadsmit grāmatas (zinu, ka ir vismaz viena mamma, kurai ir 7 - 8 reizes vairāk 😏). Tomēr pats svarīgākais, ka beidzot piereģistrējos tuvākajā bibliotēkā un ceru tur puslīdz čakli piestaigāt līdz septembrim. Centos vairāk lasīt bērniem, pusaudžiem paredzēto literatūru, jo tas ir svētīgi manam darbam. Mans rajons šovasar ļoti lasošs (kāda kundze pagalmā ik dienu izstiepjas uz soliņa ar grāmatu; kāds velotūrists bija iekārtojies pret tuneļa sienu; cits, tā diezgan tradicionāli, uz deķīša parkā...), tāpēc man iepatikās šī Facebook bilde: 

Savā ziņā gaidīju Dziesmu svētku beigas, jo Mežaparks aicināt aicināja. 9. jūlijā tur bija lielā notikuma pēcgarša, kaut vai vainadziņos, kuri rotāja zarus un koka skulptūras.

Garšīgs bija arī Laimas muzeja apciemojums Šokolādes dienā:

Kas attiecas uz puķēm, es ar tām nerunājos, bet mums ir domu apmaiņa. 

Jā, bet sākumā tā bija tikai ar sanpaulijām. Katrs podiņš tiek paņemts, pagrozīts, aplūkots, vai kāds pumpurs nespraucas caur lapām, ielikts ūdens traukā padzerties... Sākumā grāmatas bieži izkonkurēja dažnedažādas grupas un blogi, un... - kur rakstīts par šīm, jo no janvāra mums ir sava grupa arī Facebookā. Rezultātā ziedēja sanpaulijas vien, ne kaktusi, ne pelargonija, ne kalanhojas... Sapratu savu kļūdu un sāku domāt par pelargoniju arī. Uzziedēja!

Manas kāpņu telpas puķes ir tik smuki saaugušas (lieliskā rīta saule tur spīd) un kolekciju papildina arī kaimiņi. Piemēram, vakar bija izlikts milzīgs naudas koks, svaigi pārstādīts jaunā podā, bet šorīt pazudis. 😢 

Šogad izdevās izaudzēt gurķi. Uz palodzes. Pilnīgs brīnums, ka baltblusiņas nebija klāt jau uz pirmajām lapām. Pariecājos un viss, jo pēc pirmās ražas viņas uzradās.

Druscītis lauku man arī tika, kurā viens īpaši agrais rīts pie ūdens, rasas pērles ķerot (un ne tikai tās, jo līdzpaņemtā grāmata palika uz akmens, bet es iekritu makšķerēšanas azartā, jo kādas divas stundas zivis bija gatavas ķerties pat uz plika āķa).

Esmu jau saņēmusi un izbaudījusi vārda dienas dāvanu no mammas (dažas bildes no tās pieturzīmēm):

Bruknas dārzs - tas ir kaut kas unikāls!

Bruknas muižas dārzs ir mākslas darbs. Tas ir veidots, lai neizskatītos pēc nevainojama, pārāk perfekta mākslas darba. Dārzs ir dzīvs un elpojošs. Tikai Bruknā var redzēt Eiropas dārzu pirmsākuma versiju – Renesanses dārzu. Tajā nav puķu un ziedošu krūmu, jo ar zemu dzīvžogu norobežotajos bosketos aug kāposti, bietes, burkāni un garšaugi. (avots)

Bet atvaļinājuma noslēgums atkal Rīgā. Ir sākušās tropiskās naktis. Logi nepārtraukti vaļā. Iekšā nāk putekļi, dūmi un sodrēji... Spēj tik pucēt. Esmu mājsaimniece. 😉

Čiekurkalna un Mežaparka Māras

Kopš atsāku čaklāk lasīt, mana pirmrindnieču grāmatu kaudzīte gan aug, gan plok. Pašas pirktas, ņemtas "Otrajā elpā", atrastas vecāku grāmatplauktā, sarunātas no ārā metējiem, aizlienētas... Rakstītas mūsdienās, pirms gadiem divdesmit, četrdesmit un vēl senāk... Daiļliteratūra, biogrāfijas un vēl šis tas... 

Padomju laika grāmatās valoda ir citādāka, tās lasu lēnāk, tāpēc tagad ņemu pamīšus: vienu jaunu, vienu vecu. Šoreiz man sanāca skaists pāris - Mirdzas Kļavas "Māra Rīgā" un Māras Celles "Meitene no Mežaparka". Bet abas pie manis nokļuvušas diezgan nepārliecinoši.

Neatceros kur, bet Mirdzas Kļavas grāmatu šķirstīju kādu laiku, tā arī nesaprotot, kam adresēts šis romāns. Autore man zināma un mīļa no bērnības un skolas gadiem. Varbūt pat labi, ka neuzšķīru īso anotāciju grāmatas beigās, tomēr necilais noformējums ļāva šim romānam kaudzītē nostāvēt vēl labu laiku.
Toties "Meiteni no Mežaparka" nopirku pagājušā gada grāmatu izstādē. Cīnījos starp "jā" un "nē". Appētīju, noliku, aizgāju pie citiem stendiem un tomēr atgriezos. Galu galā nopirku tikai tuvējā Mežaparka dēļ.

Pirmo izlasīju "Māra Rīgā" (1979). Lai arī esmu lasījusi gluži vai visas šīs rakstnieces bērnu grāmatas, šodien atļaujos būt pārsteigta, ka Kļava ir autores pseidonīms.

" Pa Džutas ielu no Čiekurkalna uz Vidzemes šosejas pusi gāja slaika
meitene. Virs zēniski stūrainiem ceļgaliem vējš brīvi plandīja kuplus, zilrūtainus
svārkus, toties dzeltenīgi baltajam, no lauku dzijas adītajam džemperim tas neko
nevarēja padarīt; adījums pieguloši aptvēra augumu, nevarēdams noslēpt
nelielas, apaļas krūtis. Tievie, brūni iedegušie stilbi mēroja garus, mazliet
lamzīgus soļus. Pa pelēko asfaltu zibsnīja manāmi apvalkātas teniskurpes."

Tā Mirdza Kļava sāk romānu un iepazīstina ar galveno varoni Māru. Arī pati autore savulaik dzīvojusi Čiekurkalnā un šajā darbā izmanto autobiogrāfiskus materiālus. Romāns ir par vienkāršu ģimeņu ikdienu, jauniešu izklaidēm, pārdzīvojumiem, pirmo mīlestību, vēlmi izglītoties, ko aptur 2. Pasaules karš. 

Par šo pašu laika posmu ir arī Māras Celles atmiņu grāmatā (2014). Autore ir dzejnieces Rūtas Skujiņas un žurnālista Jūlija Lāča jaunākā meita. Savu tēvu viņa atceras tikai no fotogrāfijām, bet kopā ar māti un māsu Lalitu devās bēgļu gaitās. Autore domā, ka izteikties rakstiski viņa iemācījusies Beļģijā, no kurienes rakstīja mammai un māsai vēstules, pusgadu uzturoties audžuģimenē. Grāmatā ir atmiņas par viņas mūža pirmajiem gadiem, kad viņa dzīvoja Stokholmas ielā un bēgļu gaitām Vācijā. Māra Celle lieto "ŗ", "ch" un garumzīmes vietās, kur mūsdienu rakstībā to vairs nav.

"Tā, kā smaržo Rīga, nesmaržo neviena cita."

"Kad es šai pagrabā nokāpu 1970. gada vasarā, šī īpatnā smarža, kādu nebiju 26 gadus
saodusi, man iesita kā ar āmuru pa pieri. Tur smaržoja pēc saknēm - kartupeļiem,
burkāniem un melnas zemes. Tādas smaržas nebija nekur citur pasaulē. "Ļaujiet
man šeit mazliet pasēdēt un aizvērt acis," es teicu, un radi uz mani savādi noskatījās.
Apsēdos, aizvēru acis un tikai elpoju. Es laikam ieelpoju savu bērnību."

"Reiz mums ar Lalitu bija dota atļauja iet uz zvērudārzu vienām pašām. (..) Nezinājām,
cik pulkstens, varbūt arī nezinājām, cikos zvērudārzu slēdz. Kad nonācām pie vārtiem,
tie bija aizslēgti. (..) Divi Lāču bērni palikuši aiz restēm, pakļauti tam pašam liktenim,
kā pārējie lāči."

"Beļģu sievietes un meitenes ir lielas rokdarbnieces. (..) Man no Vācijas līdzi bija
prievīšu aušanas piederumi (..). Beļģu meitenes ar aušanu nekad nebija nodarbojušās,
bet nu viņām tā lieta sāka interesēt un iepatikās. Dažu mēnešu laikā visas manas
draudzenītes pašas auda gan grāmatzīmes, gan prievītes ar latviskiem rakstiem."

"Mana audžumāte, audžutēvs un Žils gan gultas neklāj - viņi no rīta atstāj visu kā ir,
un vakarā lien tādā pašā iekšā. (..) Galvu esmu mazgājusi divas reizes (trīs mēnešu laikā)
un visu rumpi arī divreiz. Beļģi nav pārāk tīrīgi, bet lielīgi gan."

"Kad viņa gāja, tad uz katriem pāris soļiem nopirdās (..). Bet vāciešiem šāda
nopiršanās pēc ēšanas, pat telpās un pat vēl pie galda, nebija nekas neparasts."

Pēdējo citātu ierakstīju tikai tāpēc, ka ne tik sen man arī ko līdzīgu stāstīja, bet toreiz nenoticēju.

Čiekurkalna Māra ir jauniete, kura ir čakla, kurai patīk rokdarbi, kurai ir savi nākotnes sapņi un kuru varētu nosaukt par "pelēko peli", jo viņa mierīgi noskatās simpātisko vienaudžu izgājienos. Ikdienā satiekas ar citu strādnieku bērniem. Māruks no Lāču ģimenes ir vēl bērns (Vācijas laikā jaunāko klašu skolniece) , taču patstāvīga jau no agras bērnības, dažādām idejām pilna, tieša, ar līderes iezīmēm. Mārukam draugos ir daudzi aktieru, mākslinieku un literātu bērni (atkal saskāros ar uzvārdu "Jekste", kurš pieminēts kādā vēl nepublicētā ierakstā).
Abas Māras prot skaisti zīmēt. Viņām patīk lasīt grāmatas. Meitenes aizdomājas par zēniem, parādās savas simpātijas, analīze.
Gan Čiekurkalns, gan Mežaparks ir Rīgas apkaimes, kuras aizvien atrodas kaimiņos, bet savulaik tās bija pilsētas nomales, kurās pie mājām vai netālu bija savi sakņu dārziņi un pa kādam mājdzīvniekam. Abās grāmatās atrodami līdzīgi apraksti pat slēpšanos pagrabos uzlidojumu laikā.
Šoreiz "vecā" grāmata bija lasāma kaut kā vieglāk, toties "Meitenei no Mežaparka" par labu nāca mana saslimšana, kad izklaides iespējas bija vien tādas, ka spēju tikai lasīt.