Atvaļinājumus var pavadīt dažādi. Katram galvā savas ilūzijas par to, kādam tam būt. Bet dažkārt ir tā, ka sapņi ir sapņi un dzīve ir dzīve.
Šogad ieguvu pilnīgi jaunu pieredzi, piedaloties grāmatu lasīšanas stafetē, par ko liecina iepriekšējie ieraksti blogā. Pierastāk par literatūru līdz šim bijusi traukšanās prom no Rīgas uz dziļiem laukiem, pilnībā atslābinot redzi no ekrāniem un papīriem. Šogad tās pārmaiņas, pateicoties daudzajām puķēm, karstumam un unikālajai iespējai (dalībnieku vecākus iesaistīja pirmo gadu un nākamgad mēs vairs nevaram piedalīties). Man patīk lasīt un man patīk rakstīt, tomēr šis bija kā darbs. Sajutos kā skolniece, kurai šķiet, ka laika vēl gana, bet pēdējā nedēļā termiņi spiež lasīt dienām un naktīm. Modos, taisīju kafiju un "piekodu" klāt grāmatu. Stafetei pieslēdzos mēnesi pēc starta, un izredzes dabūt kādu no nedaudzajām balvām ir diezgan nekādas, jo manā kontā tikai vienpadsmit grāmatas (zinu, ka ir vismaz viena mamma, kurai ir 7 - 8 reizes vairāk 😏). Tomēr pats svarīgākais, ka beidzot piereģistrējos tuvākajā bibliotēkā un ceru tur puslīdz čakli piestaigāt līdz septembrim. Centos vairāk lasīt bērniem, pusaudžiem paredzēto literatūru, jo tas ir svētīgi manam darbam. Mans rajons šovasar ļoti lasošs (kāda kundze pagalmā ik dienu izstiepjas uz soliņa ar grāmatu; kāds velotūrists bija iekārtojies pret tuneļa sienu; cits, tā diezgan tradicionāli, uz deķīša parkā...), tāpēc man iepatikās šī Facebook bilde:
Savā ziņā gaidīju Dziesmu svētku beigas, jo Mežaparks aicināt aicināja. 9. jūlijā tur bija lielā notikuma pēcgarša, kaut vai vainadziņos, kuri rotāja zarus un koka skulptūras.
Garšīgs bija arī Laimas muzeja apciemojums Šokolādes dienā:
Kas attiecas uz puķēm, es ar tām nerunājos, bet mums ir domu apmaiņa.
Jā, bet sākumā tā bija tikai ar sanpaulijām. Katrs podiņš tiek paņemts, pagrozīts, aplūkots, vai kāds pumpurs nespraucas caur lapām, ielikts ūdens traukā padzerties... Sākumā grāmatas bieži izkonkurēja dažnedažādas grupas un blogi, un... - kur rakstīts par šīm, jo no janvāra mums ir sava grupa arī Facebookā. Rezultātā ziedēja sanpaulijas vien, ne kaktusi, ne pelargonija, ne kalanhojas... Sapratu savu kļūdu un sāku domāt par pelargoniju arī. Uzziedēja!
Manas kāpņu telpas puķes ir tik smuki saaugušas (lieliskā rīta saule tur spīd) un kolekciju papildina arī kaimiņi. Piemēram, vakar bija izlikts milzīgs naudas koks, svaigi pārstādīts jaunā podā, bet šorīt pazudis. 😢
Šogad izdevās izaudzēt gurķi. Uz palodzes. Pilnīgs brīnums, ka baltblusiņas nebija klāt jau uz pirmajām lapām. Pariecājos un viss, jo pēc pirmās ražas viņas uzradās.
Druscītis lauku man arī tika, kurā viens īpaši agrais rīts pie ūdens, rasas pērles ķerot (un ne tikai tās, jo līdzpaņemtā grāmata palika uz akmens, bet es iekritu makšķerēšanas azartā, jo kādas divas stundas zivis bija gatavas ķerties pat uz plika āķa).
Esmu jau saņēmusi un izbaudījusi vārda dienas dāvanu no mammas (dažas bildes no tās pieturzīmēm):
Bruknas dārzs - tas ir kaut kas unikāls!
Bruknas muižas dārzs ir mākslas darbs. Tas ir veidots, lai neizskatītos pēc nevainojama, pārāk perfekta mākslas darba. Dārzs ir dzīvs un elpojošs. Tikai Bruknā var redzēt Eiropas dārzu pirmsākuma versiju – Renesanses dārzu. Tajā nav puķu un ziedošu krūmu, jo ar zemu dzīvžogu norobežotajos bosketos aug kāposti, bietes, burkāni un garšaugi. (avots)
Bet atvaļinājuma noslēgums atkal Rīgā. Ir sākušās tropiskās naktis. Logi nepārtraukti vaļā. Iekšā nāk putekļi, dūmi un sodrēji... Spēj tik pucēt. Esmu mājsaimniece. 😉
.JPG)
