Gadumijas meistarklasīte

2018. gada 31. decembrī.

Šogad kaut kā nemanot šo un to atskārtu. Piemēram, kad pārstāju rotāt māju. Un, piemēram, ka svētkos par tradīcijām man vairāk interesē brīvdienas. 
Darbā decembris ir viens no saspringtākajiem mēnešiem, bet līdz šim arī atpūtāmies, sākot no Ziemassvētkiem līdz pat janvāra pirmajai darbdienai. Bet šogad viss citādi. Un ne attapties, pirmā brīvdienu paka tukša, - šoks un skumīgs prāts, ka jāatstāj savējie un jābrauc strādāt... Dažu pēdējo gadu sajūta - nav laika, lai izdarītu to un to, un to. Un ik pa laikam parastajā sestdienā/svētdienā spēju vienīgi uztaisīt ēst. Un paēst. Un pagulēt. Jo organisms kliedz. Jā, tā ir izdegšana, tāpēc, atgriežoties Rīgā bez degsmes, nolēmu uzdāvāt īpašu dāvanu - laiku. Laiku ārpus gadumijas, pārēšanās, dzirkstošiem dzērieniem. Vēl man ļoti gribējās klusumu, tāpēc ārā neiešu, tv neskatīšos, internets telefonā izslēgts - kaut kā tā. Nu jau otrā diena, kopš spiežu, griežu, mēru, plānoju, līmēju, nedaudz rakstu. Un jūtos lieliski, kamēr nedomāju par pēceksplozijas skatu uz grīdas. 😂.
Tā nav nejaušība, ka viss, kas top, ir domās par Ziemassvētkiem. Nākošajiem. Jo viss arhīvs  šogad tika sadāvāts radiem, draugiem, paziņām. Tāds arī bija mans plāna mērķis - nodrošināties svētkiem, kuri pēc gada. Un lieliski iedalītas brīvās dienas: viena, lai palaiskotos, pārējās, lai radītu! Kā jau parasti par sevi, kartītēm klāt ķeroties, saku: bez trim dienām nav jēga sākt.

2019. gada 1. janvārī.

Gads ir sācies ar viegli sāpošu galvu. Ticu, ka varbūt ne man vienai šodien tā 😀, bet nu iemesli noteikti citi, jo jutīga spranda. Sāp rokas arī. Bet saskaitīju - 30 kartītes (tās visas, kas pašā pirmajā bildē)! Ir dažas, kuras nav apzināti pabeigtas, ir dažas, kuras pirms to svinīgā izgājiena varbūt papildināšu, bet šobrīd lieku galdā to, kas ir tapis. Visvairāk radījās vakar, šodien vairs tikai divas, pirms sāku papīru novākšanu.
Pēc pastīvēšanās ar paveco datoru, esmu gatava pirmajai atskaitei. Telefona foto neataino reālos toņus, bet nav arī tā, ka pilnīgi šķērsām. Teikšu uzreiz, kartītes sanākušas tik dažādas - gan mīļā paper cut tehnika, gan bērnu stilā, gan... Bet  šodien par visām tām, kurās kaut kas pārtapis.
1. Te, piemēram, vienā no slāņiem izķidātā albuma zvaigžnotais papīrs:

 2. Vairākās izmantotas veco kalendāru bildes.
Koki miglā. Bilde ačgārna, jo gribējās tā, lai izskatītos kā atspulgs. Galīgi nesanāca kā Ziemassvētku kartīte, beigās pat asociācijas ar kādiem Latvijas svētkiem.

Šeit foto egles pārvērtušās paper cut eglēs:

 Egles formu, protams, var izgriezt no jebkura foto:

3. Ja neko īstajā brīdī nevar atrast kalendāros, tad noder arī tējas kārba. Trīs aveņu sirsniņas:

4. Aplikāciju papīra košais vāks pietika divām kartītēm un vēl palika pāri!

5. Un lietā likts pat rasēšanas papīra vāks. Biezs, savulaik plānots izmantot šablonam (bija izprintēts uz tā), bet vakar es, trakā, uzreiz griezu dubultā (dēļ tā tad arī sāp rokas, jo pārāk biezs). Tiesa, nav pārāk glīti, jo nav piesūcināts ar krāsu. Malas apstrādāju ar tušu. Eglīte uzlīmēta uz tapetes parauga.

Un, radot vienu kartīti pēc otras, es pat nepamanīju, ka materiālu tandēms atkārtojās arī šajā:

6. Ziemassvētku notis tās noteikti nav, bet "Pinterest" ideja manā izpildījumā gan.

 7. Par sniegpārslām un citām sagatavēm, šķiet, esmu kādreiz rakstījusi. To man pilna kārba. No dažādiem dabas foto. Centos tās šur un tur izmantot arī šajās radošajās dienās:

Domājot par šodienas ierakstu, man bija dažādi tēmu varianti, kā rezumēt šo trijās dienās padarīto. Šodien izvēlējos visu uzlūkot no reciklēšanas puses, tāpēc šīs var dēvēt par mazbudžeta kartītēm.

Iedvesmojies pats un iedvesmo arī citus radošām lietām!

Kā sajutu decembri (no 10.12. līdz 16.12)

Ne velti izdomāju šo plāniņu, jo jau kuro gadu īsti neizdodas sajust decembrī kaut ko citu bez svētku stresa, priekšdarbiem un pašiem svētkiem. Dāvaniņas parasti sagādāju jau novembrī, taču pats gada pēdējais mēnesis it kā pilnīgi pazūd kaut kur nebūtībā: ne es pagūstu uz mīlīgajiem Ziemassvētku tirdziņiem, ne - "Egļu ceļu", ne - Zoo, ne "Jarmarku"...

Iespējams, ka beidzas manas gada baterijas...

Visu šo nedēļu biju nīkule, bet strādāju, kaut divi vīrusi mani mīļoja katrs no savas puses. Un skaitīju dienas, cik vēl uz darbu jāiet... Pēdējos vakarus ļāvos gan pēcpusdienas, gan agrajam miegam, bet vakkarrīt (kur gan vairs rīts!) gulēju ilgi jo ilgi. Un es skaidri apzinos, ka pēdējā nedēļā plāna lietas pildītas pavisam švaki. 😏

👉 apmeklēt vienu ar Ziemassvētkiem nesaistītu pasākumu;
👉 divas, trīs reizes nedēļā risināt krustvārdu mīklas vai pildīt kādus citus prāta uzdevumus. Stingri piedomājot pie šī punkta, svētdien un nedēļas sākumā pagrozījos "Vārdu kaujās";
👉 izgatavot vienu jaunu atklātni. Ir tapušas vairākas. Un vakar izgriezu jaunas detaļas.
👉 apgūt divas jaunas rokdarbu tehnikas;
👉 kaut ko salabot;
👉 izmēģināt jaunu recepti;
👉 izvērtēt un pabeigt vai izdzēst trīs bloga melnrakstus. Izpildīta 1/3, jo publicēts viens no melnrakstiem;
👉 atklāt nedēļas lielāko prieku.Kad tāds nīlulīgs ej uz pieturu un redzi, ka tramvajs aizripo agrāk, neļauj dusmoties, bet sāc intensīvi domāt, ko vari ātri pagūt izdarīt no savām nedēļas vēlmītēm. "Ziedu stāsti"!

Taureņu virpulītis

Kad nedrīkstu griezt, es, protams, varētu kartiņas taisīt tā parasti... Visa vaina vien tur, ka griezt esmu ļoooti noilgojusies, bet visām citām padarīšanām vajag iedvesmu.😏 Tā nenāk. 😒 Bet viendien man piezvana paziņa, nostāda fakta priekšā, ka vajag! Brīdinu, ka šobrīd negriežu, jo tādu parasto kartiņu viņa var arī pati. Tā nu runājam, mētājam vārdus kā tenisa bumbiņu, kura galu galā nokrīt manā pusē... Paiet vairākas dienas, līdz saņemos izvilkt visus peles krājumus, jo esmu apaukstējusies un staigāt pa veikaliem negribas. Un tā no atlikumiem tapa šāda atklātne:

Bet vispār šis ir nr. 3 idejas realizējums, kas man šķita par traku, pieķeroties vienkāršai kartiņai. 😀 Pamatkartons izturēja no paša sākuma. Kompozīcijas fonam vēlējos sniegt otro izgājienu kādam neaprakstītam burtnīcas vākam (ir taču tik skaists! un atklātne skolotājai!), kur līnijās uzrakstīt lielisku vēlējumu. Izmēģinājusies glītrakstīšanā, ķēros pie tīrraksta un... 😔 izbojāju... Nācās izsmadzeņot nākamo variantu. Sāku vizualizēt. Nepatika. Bija jau vēls un ziedu tēmai nācās atmest ar roku. Varbūt egoiste, bet pievērsos saviem mīļajiem taureņiem. 😊 Beigās jau iespraudu mazu rozīti vidiņā (bet tā no seniem krājumiem). 

Tā nu es jaunas papīrpuķes taisīt neiemācījos. 😏 Priecājos vien par īstajām, uz palodzēm. 😊

Te nu manas sanpaulijas. Šogad nezied visas un nezied reizē, jo bija pamats apvainoties par gaismas trūkumu tomātu labā pagājušajā vasarā. Šodien, kad ir pirmā diena, kad ne tikai guļu, bet nedaudz kustos (ak, no vienas apslimšanas pārgāju pie citas un reizē arī mājas dienām...), paņēmu slinkās un paretināju lapas. Esmu lasījusi, ka sanpaulijas ir regulāri jāatjauno, papildmēslojumu tām nevajag... Labi, māku atjaunot, tomēr roka neceļas izmest tās, kas čakli zied. 😗 Un šogad es viņas baroju ar tiem speciālajiem stienīšiem. Ir vērts! Protams, arī lapas izlaužu biežāk un katru reizi apsveru domu, vai šitās atkritumos vai ieaudzēt maiņai, jo man ir iepatikusies tā mainīšanās sērga, kas notiek sociālajos tīklos. 😉 Ja dzīvo Rīgā vai Jelgavā, azartā iekrist ir vieglāk par vieglu. 😀 Nu es tiešām vairs neuztraucos par falenopšiem, kuri šajā dzīvoklī nīkst ārā, bet pavairoju gan sanpauliju saimi, gan atgriežos vai ieviešu augus, kuru man šeit nebija. 😊

Beidzot tas pavasaris atnācis arī pilsētā ar ceriņu krūmiem zem loga un narcisēm, tulpēm vietā, kur ne tik sen cīnījos kā dons Kihots ar vējdzirnavām. Bija jau mēģinājumi arī šogad nu tik rakt un nu tik būt, bet... bet...

... jāpieņem tā, kā viss šobrīd notiek (un reizē arī nenotiek), jāmācās atteikt sev un citiem, un dārziem, un sportam, un... jāvēro daba. 😏 Starp citu, šogad izsalkušu odu un maijvaboļu gads. Pēdējām izlidošanas cikls ik pa četriem gadiem. Tiešām? Tiešām! Neesmu to apšaubījusi, bet šoreiz liku bloga meklētājā, kurā tad gadā pie jūras tās maijvaboles puva? Apstiprinājumu guvu!

Astītes...

Domas ir, bildes ir, laika nav... :) Mēģināšu saķert aiz astītēm bildes, jo citādi tās novecos par daudz. :)

Garākās aprīļa brīvdienas pavadīju laukos. Pa ceļam, ak, aizsapņojos, cik jauki būtu aizstaigāt līdz mežam, palūkot zilo vizbulīšu klājienus... Piemēram, sestdien... Piektdienas vakarā pietuvojos dabai un sapratu, ka viss vēl pusmiegā te un sestdienas rītā vairs ne vien pusmiegā, bet sniegā! Svētdien atļāvos pamatīgi nosaldēt rokas, lai paķertu bildes aizmirstos dārzos...

Vizbulīšu klājiena vietā zilsniedzītes. :) Un tomēr te nav tā biezuma, kas redzēts citur. Šogad uzzināju, ka arī šīm puķītēm ir savas prasības, māls viņām ne pārāk. Un māla te ļoti daudz.

Riktīgā aizvējā uzplaukušas par baltās vizbulītes.

Un, re, kāds košums zem aličas! Agrene! Latvijas.daba.lv lapā interesanti ieteikumi. :) 

Pirksti vairs nejūt, bet cenšos vēl skatīt vakara ainavu caur leduslodziņu. :D 

Bet tie centrālie notikumi - Lieldienas! Ne nu centrālie manā svētku listē, bet aprīlī. :) Es pat neatceros, kad pēdējoreiz olas biju krāsojusi! Skaidri atceros, ka savos pamatskolas gados gan biju aizrāvusies ar eksperimentiem, kad domāju, kā no alkšņa pagales mizu dabūt nost... kā turēju degunu ciet, siena gružus vārot... kā zelmeņa novārījumā izpūstu čaumaliņu turēju... Laikam šie visi eksperimenti iekrita pat vienā Lieldienu laikā, kad mamma bija slimnīcā... Ar tām lapām un ar tiem ziediem laikam īsti nesanāca smukas olas un ne arī katru gadu daba sniedz šo iespēju, bet šogad viss sakrita un saplūcos i sniegpulkstenīšus, i zilsniedzītes, i gārsiņas, i pienenītes... Un bija kāds, kas vēlāk gribēja iepozēt. :) 

 

Rīgā arī zied! Spatifīla, kuras stādiņu man pērn uzdāvināja, bet izrādījās, ka mājās tikpat kā zemes nav. Bija sākumā tāda sabēdājusies, ka visa viņas iedzīve balstīta uz pārpalikumiem, taču ziedus uztveru kā piedošanu par ievadu mūsmājās... Un sanpaulijas uzsāk savu ziedēšanas maratonu, kaut arī tās bija apbižojušās, jo visu pagājušo vasaru atradās patālu prom no palodzes tomātu dēļ... Zied arī gurķis, kuru negribu rādīt, jo lapas ir šausmīgas. Sabiedēja mani ar tīklērci. Es jau saķēru galvu. Nupat aktīvi papildinu palodzes ar jauniem telpaugiem un, skat, kaut kāds briesmonis! Tīklērce tomēr nav, ieraudzīju baltblusiņas. Vai tas ir labāk? Nezinu vēl. Visam virsū vēl nemetas. Viens ieteikums bija sērs (saspraust sērkociņus zemē), izdarīju. Gurķim liek mieru. Uzmetās prīmulai. Sērkociņi tur. Tad šūpojās dillēs. Dilles nodušoju. Katru rītu un vakaru nu nervozā apgaita gar palodzēm...

Un aug arī zaļumi. Sasēju vienas no pēdējām bordīgo lapu redīsu sēklām (gadi 3 jau viņām, bet dīgst!). Kaut kā šogad īsti neiet ar zirņu dīgstu ēšanu, bet iesēju vēl reizi. :) Zaļas lapas zaļā podā!

Bet kressalātiņi nopirkās dēļ idejas. Reciklēju aši, aši plastmasas pudeli un bišķītis zaļuma izaug bez jebkādas pieskatīšanas!

 

Ir skaisti un tomēr ļoti gribu siltumu ārā. :) Kaut mājas ir pilnas ar mūžam neapdarāmajiem darbiem un darbiņiem. Drēbju šķirošana, par kuru nesen rakstīju, vēl priekšā, un, no vienas puses pat labi, jo pat grāmatām neatliek laiks. Piektdien, tepat blogpasaulē uzzinot aktualitātes, nespēju pabraukt garām "Abakhanam", jo tur jubilejas atlaides. :) Ir viena pārāk traka ideja, kas lika izņemt no "H&M" atliktā maisiņa veco blūzi... Tad jau manīs, vai saņemšos pati vai taisīšu barteri ar šuvēju. :) 

Bet, garāmejot grāmatām, pēdējā bilde būs no "Otrās elpas". Īpašam cilvēkam no īpaša cilvēka:

Viņu vairs nav... Un es tikko iegāju vēlreiz paskatīties "Googlē", viņu aiziešanas laiks ir tik sakrītošs, vien 17 gadi pa vidu... Cilvēki aiziet, grāmatas paliek... Nu šī grāmata jau nonākusi skolas bibliotēkā. :) "Brīnumpuķē" šodien publicēju ierakstu par kādu senu bērniem rakstītu stāstu, kurš, izrādās šobrīd ir izcelts "saulītē" arī Leļļu teātrī. :)

Kur ir? un kur paliek? lietas... 2. daļa

Solījos turpināt par apģērbu "pensijas" gadiem, bet pirms vēl daži teikumi par to pārcilāšanu. Gadā ir divas reizes, kad drēbes mūsmājās pārceļo no vienas vietas uz otru, tā teikt, no gaismas uz tumsu un otrādi. :) Tātad - ir laiks, kad eksponējas uz statīva un laiks, ko pavada tumšos plauktos.

Praksē parasti sanāk tā, ka rudenī tas notiek pēkšņi. :) Kļūst tik auksts, ka vienā dienā nav citas izejas, kā ķerties klāt drēbju maiņai. Pavasarī tādas steigas nav. Varbūt pareizāk, es to ignorēju. Tā pilnīgi droši to varu ieplānot pēc ievu ziedēšanas, lai gan reizēm arī uz Jāņiem kažoku savajagas. :)

Kas man piederas pie drēbju pārkravāšanas? Mitra lupatiņa, ar ko iztīru visus plauktus un atvilktnes. Jūtos drošāk, ja plauktu sienas nopūšu ar pretkožu līdzekli. Neesmu es šos taurenīšus manījusi te lidināmies, bet, kā jau saka, lidinās tikai tēviņi, mātītes klusām dēj olas un kāpuri grauž... Un nesen atklāju viņu nedarbus. Eh, lavandu smarža nav patraucējusi, tagad izlēmu pārbaudīt citu metodi - ziepju likšanu plauktos. Džemperiem, jakām un vilnas zeķēm parasti arī uzpūšu līdzekli, pirms ieziemoju. Papilddrošībai šīs riska grupas apģērbus uzglabāju speciālajos vai parastajos maisos (lai gan parastie kodēm nav nekāds milzu šķērslis...). Varbūt man ir kožu fobija, bet, sadzīvojot ar paklājiem un vecām mēbelēm, esmu aizdomu pilna. :D

Jāpiebilst, ka man ne vienmēr tās ir tikai divas reizes gadā, kad drēbes dabū trūkties. Varbūt tieši rudenī man atliek mazāk laika analīzei, bet pienāk, piemēram, auksta ziemas brīvdiena, kad ārā īsti iet negribas, velku visu ārā un vērtēju. Apģērbu pārkravāšanai un šķirošanai parasti veltu visu dienu. Tāds liels pasākums. :) Es tagad domāju, ja ģimenē nav augošu bērnu un ir mazi ienākumi, varbūt tam nav jānotiek katru gadu? Pārkravāt, protams, gan vajag, kaut vai mošķīšu dēļ, bet citādi varbūt nav aktuāli...

Domāju, skat, kā mainījusies attieksme pret lietoto apģērbu. Piemēram, kad vērās vaļā pirmie "humpalu" veikali. Bija, kas skrēja turp un bija, kam izglītība neļāva... Tagad tās bodes ir saradušās nospiedoši daudz. Tikai Rīgā var pastāvēt zīmolu veikali, citās pilsētās un laukos būs lietoto preču veikaliņu īpatsvars... :( Varbūt ne visi skaļi klaigā, ka iet uz šādiem veikaliem, tomēr gandrīz visi zina, ka tur mēdz būt gan jaunas, gan ļoti kvalitatīvas preces. Protams, nezinām, kas tās nēsājis pirms mums un varbūt bail, ka tā var pārmantot tā cilvēka dzīves gājumu, slimības un sazin ko vēl, tajā pat laikā nav viegli arī uzvilkt draudzenes atdoto kleitu... Toties ļoti mainījusies attieksme pret bērnu drēbēm. Zinu vairākas ļoti pārtikušas ģimenes, kas neatbalsta bērnu apģērbu biznesu, bet labprāt pārņem lietošanā draugu, radu, paziņu atvašu drēbītes. Reti kurā bērnu drēbju skapī mūsdienās stāvēs neaktuālā vecuma apģērbs. Neesmu iedziļinājusies, pēc kā ir tāds pieprasījums, ka pircēji garantēti, jo vairāk redzu, ka atdod par velti vai atsaucas aicinājumiem palīdzēt. Ir jau ne reizi vien dzirdēts par krāpniekiem, kuri parazitē uz atdevēju līdzjūtību izdomātam stāstam, lai vēlāk tās drēbes tirgotu, tāpēc mierīgu sirdi bērnu apģērbu, apavus, spēles atdodu radu un paziņu bērniem. Tāpat dzirdu, ka pārdošanas sludinājumi sāk aiziet beztēmā, jo interesenti zina labāk, pa cik drīksti pārdot. :D Vairāku gadu laikā esmu pārdevusi kādas divas bērnu lietas. Labu ziemas jaku, lai būtu sākumkapitāls tikpat labai vietā. :) Un nupat, šopavasar, skrituļslidas, kas arī paredzēts kā ieguldījums aktīvai atpūtai. Man tā netīk piņķerēties ar sludinājumiem, zvanus arī darba laikā nevaru pieņemt, ka piestrādāju pie tā, lai viss notiktu brīvdienās un maksimāli ātri (izpētu, kā citi pārdod līdzīgas preces un palaižu par piecīti lētāk ;) ). Jāsaka, ka pirmā tirgošanās bērnam deva papildstimulu saudzēt apģērbu, lai gan nekad arī nav tīšuprāt bojājis. :) Mums gan bija diezgan daudz džinsu ar izdilušiem ceļgaliem, kuri sākumā tika atlikti kā materiāls ielāpiem. Kaut ko izmantoju, bet vēl vairāk neizmantoju, tāpēc beigās priecājos, ka vienkārši neizmetu, bet aiznesu uz "H&M", jo viņiem interesē tikai audums, ne apģērba kvalitāte. Tas gan, atzīšos, nenotika uzreiz, jo sākumā nebija skaidrs, kur īsti jānes, internetā bija neatjaunota informācija, kas norādīja, ka pieņem tikai "Alfā" (un tā man itin nemaz nebija pa ceļam, tāpat kā "Spices" palīdzības siena). Pa to laiku izpētīju alternatīvās iespējas savā rajonā. Būt jau ir, bet pieņem dažas reizes nedēļā un tādā laikā, kad strādāju arī es, ne tikai viņi. :) Tā arī nezinot, kā īsti bija tajā mirklī, kad sāku domāt par "H&M", bet vēlāk jau gluži droši zināju, ka vairs nav tikai "Alfa". Man visērtāk nodot "Galerijā Centrs" un tur zinu, ka tiešām pie kases ir speciālās kastes visos trīs stāvos. :) Esmu pārliecināta, ka identiski tā ir visos pārējos viņu veikalos. :) Lai arī gluži savās interesēs jābūt gatavam īsai komunikācijai ar veikala pārdevēju, neviens maisa saturu nepētīs (zinu, ka ir cilvēki, kuriem nepatīk, ka viņu pienesumu apskata). Atkarībā no maisa lieluma, "H&M" dāvina atlaidi pirkumam savā veikalā. Kad sāku savu sadarbību ar šo veikalu, tas bija ļoti aktuāli, jo tobrīd bērns gribēja vai visus viņu T-kreklus! :) Kaut arī pašai nēsāšanā ir bijis gan džemperis, gan džinsi no pārstrādātā tekstila, par to, kā tas notiek izlasīju vien tad, kad pētīju informāciju par atkritumu šķirošanu. Nezinu, mammai pienāca sava atskārsme vai arī manu runu rezultāts, taču "H&M" virzienā tukšojas arī viņas skapis. :) Tāpat nesen mūsu (publiskā sarakstē iesaistītu personu) iespaidā viena uzņēmēja arī ļoti ieinteresējās par šo iespēju un solījās turp doties ar saviem maisiem. Man tiešām prieks, ka cilvēki domā līdzi un neizmet drēbes, kas nederēs labdarībai, parastā atkritumu konteinerī vai nesadedzina.

Un tomēr man ir žēl pārstrādei atdot ļoti labu apģērbu, tāpēc šķirojot ieviešas maisiņi ar zīmītēm: "H&M", "Otrā elpa" + kādam konkrētam bērnam. :) "Otrā elpa", kad gāju dejot, bija riktīgi pa ceļam. Ja atgriežos pie tā, ka varētu būt nepatīkami, ka Tava maisa saturu izpēta, tad šeit ir tā, nezinu kā. :) Kaut arī grozs nav cieši blakus kasei, katrs solis tiek uzmanīts un tiklīdz noliksi maisu un neviens nestāvēs pie kases, tā pārdevēja steigsies pēc tā un ienesīs iekštelpās. :) Tā kā blogā esmu vairākkārt jūsmojusi par viņu bezmaksas grāmatu plauktiem, bet pēdējās reizēs to saturs saruka un saruka, tad mēneša sākumā pārliecinājos, ka nav vairs pat pašu plauktu. Visas grāmatas nu tikai par maksu.

Vēl retu reizi ziedoju rajona bomzīšiem. Nu jā, agrāk būtu ticis kaut kas no tā, kas tagad pārliecinoši nonāk "H&M", tagad var cerēt vienīgi uz kādu kurpju pāri. Ak, Slokas ielā tik bieži redzu sievieti, kura šļūc pa ielu, maisiņu skrandām plivinoties vējā. Cik saprotu, viņas apavi ir n-tās kārtās notīti atkritumu maisiņi... Vienīgais, ar ko biežāk šiem cilvēciņiem sanāk izpalīdzēt, tas ir ēdiens, ja pašu vēderiem par daudz. :)

Kur ir? un kur paliek? lietas... 1. daļa

 

attēls no http://www.unh.edu/unhtales/is-recycling-a-waste-of-time/

Kā jau šad tad atzīstu, iestāvas blogā melnraksti, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav nodoti publicēšanai. :D Šodien ieskatījos, kas tad te ir? Lūk, viena tēma, tik piemērota pavasarim! Nav tāda likuma, kas noteiktu, ka ģenerāltīrīšanu veic pavasarī, bet daudziem no mums tā lielā iedvesma parādās tieši šajā gadalaikā.

Drēbes.

Apģērba valkāšanā neizbēgami pienāk tā diena, kad kaut kas tiek uzvilkts pēdējoreiz, jo... jo tas ir izdilis, sakrāsojies, pleķains, zaudējis formu... jo neder... jo mainījusies mūsu gaume, vecums... Un šausmīgākais, kas var būt, ir vienaldzība, kam manā izpratnē ir divi varianti: pārbāzts skapis vai blāķis miskastē. :(

Mūsu mammas un omes (mūsu - tas nozīmē ne vien pazīstamās, bet kopumā) lielākoties ir ļoti rezervētas par atteikšanos no lietām, kas praktiski netiek vairs lietotas... Kods, kas saglabājies no pēckara gadiem... Esmu centusies pierunāt, pārliecināt, bet nekad neesmu uzstājusi un bezspēcībā visu izrevidējusi uz savu roku. Un noteikti dēļ tā, ka ģimenē tam netika pievērsta milzu uzmanība, manas attiecības ar apģērba saglabāšanu ir bijušas dažādas. Senāk - tā arī karājās, gadiem tika izpurinātas un tikpat glīti salocītas un noliktas plauktā atpakaļ. Iespējams, ka jauns etaps nāca līdz ar Rīgas periodu, kad sākās īrēšana, pārcelšanās no viena dzīvokļa uz citu. Oi, tagad aizvien ātrāk ir skaidrs, ko vilkšu, ko nē, tikai tāda moderna problēma - nu uzpeld idejas, kā varētu šo to reciklēt... Un tas pašlaik pietur lietas bez nākotnes, jo, apzinos, ka ne tuvu tam visam saņemšos. :D

Un tad vēl tie pārvērtību raidījumi, kuros stilisti revidēja drēbju skapjus... Vismaz mani tie iedrošināja būt nežēlīgai pret drēbēm, ko savulaik esmu nopirkusi, taču tās pārsvarā aizņem tik vietu.

Kur paliek lietas? - vārdi no senas reklāmas. Ne par drēbēm, bet man šie uzreiz ienāca prātā, domājot par apģērbu. Kā tas tiek glabāts, kopts un "pensionēts"... Virsrakstu uzrakstīju laikam jau pirms gadiem diviem, kad vēl tikai biju pārskatāmā drēbju pakaramā meklējumos, jo patreizējā dzīvesvietā nebija, kā arī - nav un nebūs tāda mēbele, kā milzu drēbju skapis, jo ir pašauri... Esmu sajūsmā par visām tām un tiem, kam ir garderobe - atsevišķa telpa dzīvoklī vai mājā. Mēs ievācāmies pie skapja, kurā plauktu daļa ir ok, bet iekarināt var tikai kādus piecus pakaramos... :( Nu bet tagad jau pāris gadus man ir tas apģērbu veikala variants! Es pat zinu, kas pie vainas, ka tādu tik ļoti vēlējos. Iepriekšējā dzīvoklī nišā bija ieskrūvēts stienis šādam nolūkam. Un pēkšņi nav kur izvērsties! Jāatsāk lietot gludeklis! Jātērē rīta dārgās minūtes, jo vakarā es tak nezinu, kāda būs nākamā rīta gaume apģērba izvēlē. :D Un bērnam arī no rīta vajadzēs tieši pašu apakšējo T-kreklu, kad pieci sakarināti viens virs uz otra, un pārējie tiks nevērīgi nomētāti līdzās, jo "cīruļu" ģimenē nav, rīta minūtes miegainas un steidzīgas... :( Kādu laiku centāmies sadzīvot ar šīm neērtībām, bet tad viss - zaudējām! Nopirkām statīvu, uz kura karinām sezonai atbilstošos apģērbus, katru uz saviem "pleciņiem". Piecelies, paskaties, izvēlies, uzvelc, ej! :)

Nesezonas un mājas apģērbi glabājas salocīti slēgtos plauktos un atvilktnēs, kopā ar lavandu maisiņiem.

Pakaramie. Tādu, protams, mūsmājās ir vesela čupa un bez tiem, jo pārvācoties biju daļu atdevusi, jutos traki. Bet nu jau ir iepirkti no jauna. Nav savaldzinājuši tie ar audumu apvilktie, tāpēc tādu nav un nejūtu to trūkumu. Ir saglabājušies pāris apdekupētie koka, un tikai tāpēc, ka apdekupēti, jo plastmasa izkonkurē tāpēc, ka apģērbs uz tā nonāk pa taisno no veļas mašīnas. Izmazgāju, izžauju uz pakaramā, pēc tam tikai pārnesu uz statīvu. Gludeklis atkal atvaļinājumā. :D Ja esmu ārpus mājām un kaut ko mazgāju, jūtos šausmīgi, ja apģērbs jāpārmet pār auklu vai jāpieknaģē... brr... :)  Vairums manu pakaramo ir vislētākie un visvienkāršākie, jo lieliski der nekaprīzām drēbēm - topiem, krekliem, T-krekliem. Trikotāžai gan izvēlos platākus, noapaļotus, lai neizspiež džemperu plecos "punus". Starp citu, tādus reiz sarunāju vienā veikalā, jo manās ausīs nonāca ziņas, ka viņiem nevajag... Kopš tās reizes veikalos vienmēr apjautājos, vai līdz ar pirkumu varu ņemt arī pakaramo. :) Īpaši to savulaik novērtēju bērnu apģērbam.

Par drēbju mazgāšanu un kopšanu laikam nav nekādu savdabīgo piebilžu. Nu jā, nelieku cauras drēbes kopā ar pārējām. Salāpīt māku, bet daru to kaut kādā vienā reizē, kad jau ir kaut kas vairāk iekrājies. :) Ir reizes, kad gribu defektu pārtaisīt par efektu un cietušais apģērbs atgriežas citāds un ikdienas apritē, bet lielākoties salāpītās drēbes aizbrauc uz lauku māju. Mazgāšanā vēl neesmu atradusi zelta vidusceļu, jo gribas nenodarīt pāri veselībai un vienlaikus gribas arī tīras drēbes... Kad ir iedvesma un enerģija, ņemos ar priekšdarbiem, ieziepēju pleķus ar veļas ziepēm, ja ir nogurums parastais :), tad padodos kādam agresīvākam mazgāšanas līdzeklim. Eko līdzekļu rezultāts mani neapmierina, ja vien tā nav manuālā mazgāšana. :) Apakšveļu cenšos mazgāt tikai ar rokām un ziepēm. Sākumā arī baltās drēbes mazgāju ar rokām, jo, kuļoties veļas mašīnā, dzeltenīgumu tās iegūst daudz ātrāk.

2. daļa būs veltījums apģērba "pensijas" vecumam. ;)

Taureņu klase

Taureņu klase - tā domās nosaucu dažu dienu darbošanos jūlija sākumā.

Kā jau esmu minējusi, atvaļinājums nav prognozējams. :) Lielākoties es laicīgi zinu, kur un ar ko pavadīšu laiku, kad uz darbu nav jāiet. Un lielākoties tajā visā ir maz laika, kas ir mans un vienīgi mans. Bet šogad materializējās manas kolēģes vēlējums. Kaut īsti vairs neatceros, kā tas skanēja, bet es zinu, ka tas ir tas, ko viņa domāja. :)

Man tā ir liela bauda - dažas dienas padzīvot radošā bardakā. Kad ir uz dīvāna, uz grīdas papīri pa vienam vai pa kaudzītēm izlikti... kad uz galda visi dekoratīvie caurumotāji, paliktnis, lineāls, zīmulis, dzēšgumija, šķēres, skalpelis, puspērles un strazas, abpusējā līmlente, auduma lentes, mežģīnes un visādi citādi štruntiņi, kas var noderēt... Un es nevaru to visu pēc darbošanās novākt, sakārtot, ja idejas ir, jo tas būtu kā apgriezt spārnus domu lidojumam. Un pēc dažām stundām vai nākamajā dienā es atkal sēžos pie galda un čubinos.

Šajā, ko nodēvēju par taureņu klasi, skalpelim bija atvaļinājums. :) Te ir dekoratīvo caurumotāju uznāciens. Tā pa vieglo, varētu teikt. Un reciklējot kalendārbildes un vēl šo to. Sākās gan viss dēļ taureņiem. Par to, ka veidoju teorētisko materiālu darbam, ka Pinterestā man viņu daudz, ka izprintēju...

Šai atklātnei izmantots zaļš kartons, glancētas bildes no veca kalendāra un puķu sēklu paciņas, dzelteno toņu strazas un darbināti četri dažādi caurumotāji: stūriem, ziediem (2) un taureņiem.

Šīs pamatā rozā kartons. Izmantotas dzelteno toņu strazas. Ziedi no glancēta kalendāra bildēm, izspiesti ar diviem dažādiem caurumotājiem. Atklātnes stūriem - speciālais stūru caurumotājs. Puķu kāti un lapiņas iezīmētas ar pildspalvu.

Atklātnes sarkanais kartons ir ar dekoratīvu reljefu, tāpēc virsū nekā daudz: zvaniņi savākti pēc stūru caurumotāja, ar kuru darbojos citā projektā darba ietvaros. Šīs stūru caurumotājs ar taureņa motīvu. Cauri izvērta dzeltena auduma lentīte, uz kuras uzvērta dekoratīva poga - sirsniņa. Pogas krāsa saskaņota ar strazu krāsu.

Pamatam izmantots zaļš kartons. Izmantoti: 3D caurumotājs - putni, nospiedumu veidotājs - zieds, stūru caurumotājs - taurenis, zaļa lentīte ar zelta diegu, zilas strazas.

Kompozīcija veidota uz rozā kartona. Izmantota balta vienreizējā salvete ar mežģīņotu maliņu. Ar caurumotāju izspiesti divi 3D taurenīši, kuriem pielīmētas dzeltenas strazas. Zilajam taurenim vidū pielīmēta jau agrāk izgatavota rozīte no zeltīta papīra.

Šīs atklātnes pamatā zaļš kartons. To rotā gan dzeltena, gan rozā spalvas. Izmantots arī dzeltens glāzes paliktnis no papīra un daudz zilas strazas.

Arī šī veidota uz zaļa kartona, kurā iespiesti daži taureņi ar nospiedumu veidotāju. Ar dekoratīvo malu caurumotāju izveidota papīra mežģīne, kuru rotā gaiši zilas puspērles. Atklātnes stūri apstrādāti ar speciālo stūru caurumotāju.

Šai atklātnei izmantots oranžs kartons ar dekoratīvu reljefu. Stūri veidoti ar speciālo caurumotāju, gar malām izspiesti 3D taurenīši. Līdzās taurenim ziedi, kuri reciklējušies no kalendāra. Ziedu vidiņos pielīmētas oranžas strazas.

Tas tapa laikam divās dienās. Šovasar dzima arī citas taureņu kartiņas, bet ārpus šīs klases ietvariem.

Kā atgūt līdzsvaru?

Lai arī šoreiz es to nevarēju daudz ietekmēt, man šķiet, ka jebkura saslimšana liek padomāt.

Piemēram, ka trūkst līdzsvara.

Ir jauki, ka ir darbs, ir jauki, ka neviens neuzliek termiņus, ir jauki, ka var realizēt savas idejas, bet ne tik jauki, ka arī mājās es visvairāk domāju par darbu. Nu jau kādu pus gadu esmu pārņemta ar dažādiem izpētes darbiņiem, vācu un lieku kopā informāciju... un tas man ļoooti patīk! Bet! Tas ir darbs. Darba darbs. Atkal un atkal saprotu, ka līdzsvaram vajag vaļaspriekus - jo tie atšķirīgāki no darba, jo labāk! Bet ja es darbu ņemu uz mājām, tas tērē to laiku, kurā es varētu griezt. Tagad es ķeru un tveru (paralēli gan noslīpējot pēdējos (vismaz tā sev solos :D) darba projektiņus), izcelti saulītē seni printējumi, bet ir sajūta, ka man vajag vairāk! Kādu radošo nedēļu izkārtot! Tikai un vienīgi sev un griešanai! Mērķis atvaļinājumam, kurš jau pa lielam saplānots... tāpēc iezogas šaubas, ka var arī nesanākt...
Cik labi izskatās magones uz Atvudas "Kalpones stāsta":) Grāmatas vāku par pamatu nepaņemt gan :) Lieta, ko aizvien mācos, ir nesteigties; pat ja darbs šķiet pabeigts. Jo tik bieži paiet laiks un es gribu kaut ko pievienot vēl.

Pa vakariem palēnām "pārstrādājas" attēlu kaudzes - ziedos, lapās, sniegpārslās, taurenīšos... No caurumotājiem pat pirksti sāp. Tāpēc, ka nekad neesmu iedziļinājusies papīru, kartonu gramos un daži labi ir samocīti no neatbilstošas lietošanas, ka pat šādus plānus papīrus jāspiež ar piepūli. Bet ir prieks, ka atliktie foto pārtop. Galu galā vēl vajadzēs visu izspiesto sašķirot, lai vieglāk strādāt pēc tam.

  

Vēl cenšos sagrupēt savas bildes. Bija sākts, tikai pēdējos gados nekādas sistēmas. Un kad to paveikšu, jāpadomā par gājienu uz fotosalonu - ak, jē, cik sen nekas tāds nav darīts, ka tik ne visi desmit gadi paskrējuši... Vai to vajag? Laikam tak :) Kad kārtoju bildes nevirtuālajos albumos, jāatzīst, ka tos skatījāmies biežāk, nekā tagad, kad viss datoros, flešos un "mākonīšos" karājas... 

Un beidzot pievēršos sadzīves problēmām. Pēdējos gados esmu ērta palikusi visiem tiem, ar kuriem varētu pastrīdēties. Vēlos mierīgu dzīvi. Es, protams, uzvelkos par kaut kādām nejēdzībām, taču negribu bojāt vēl vairāk garastāvokli, īsti arī neiedalu tam laiku, jo man taču ir darbs, par ko domāt vismaz 18 stundas diennaktī :D Nu bet ņemu un saslimstu, un pirmā nejēdzība, ar ko saskaros, ārste nesaskata jēgu ņemt analīzes... Veselības slejās mediķi pārmet pacientiem, ka mēs pārāk vieglprātīgi uzņemot saaukstēšanos, bet te es zinu, kādas analīzes vajadzētu paņemt, jo tā var būt saaukstēšanās ar lielo plusu un ja mani pareizi neārstēs, iešu un lipināšu bacili tālāk... Ooo... murgs! Nu galum galā es dabūju piekrišanu, kā arī pozitīvu infekcijas rezultātu un antibiotiku kursu...

Otrā nejēdzība bija saistīta ar skolu. Es nekad neesmu jaukusies mācīšanās procesā. Visus iepriekšējos gadus tas arī nebija vajadzīgs, bet, izrādās, tas nav bijis pareizi, es esot savu bērnu par agru nolēmusi patstāvībai. Mjā, tas nu gan galīgi nesaiet kopā ar to izglītības virzienu, kurā pati darbojos... Kopš aizrādījuma cenšos būt "atvērtāka mamma", kaut skolēns to mēģina pagriezt pa savam, gaidot, ka es tagad pildīšu viņa mājas darbus :D. Bet teikšu kā ir, mācīšanās ar bērnu, ja tas nav darīts no 1. klases, ir neiespējamā misija :D. Pat ja es varētu tikt galā ar uzdevumu, baidos, ka es to darītu citādāk nekā māca skolā :) Urā! - tūlīt būs brīvlaiks! Taču līdz tam es vēl paspēju apgūt e-klasi, lai nosūtītu vēstuli vienam skolotājam, kuru pieķēru liekam atzīmes pat tad, ja bērns nav skolā. "Izčekot" varēja viegli, jo starp ļoti labām atzīmēm nekādi neiederējās ļoti sliktās :) - izrādījās, ka abos tajos gadījumos bērns slimojis... Nezinu, kā citās skolās, bet mūsējā kavējumi tiek atzīmēti pavirši, dažkārt, ja nav skolā, e-klasē tikai kāds viens skolotājs to uzrādījis. 

Rit pēdējās mājas dienas un pamazām sāku radināt sevi pie āra klimata. Vakar stundu nosēdēju parkā. Nožēloju, ka nepaķēru līdzi "Mierielas vilkmi", būtu pabeigusi lasīt, bet es reāli biju pievilkusies ar rododendru smaržu :) Pārnācu mājās un turpināju peldēties parka smaržās :)

Lai katram no jums izdodas noturēt sevi līdzsvarā!