Datorlaikmets ieviesis pārmaiņas cilvēku paradumos: nav laika grāmatām, vēstulēm un apsveikumiem uz papīra... Varam lepoties, ka saudzējam dabu, ietaupot ar kokiem papīra ražošanā, bet tomēr ir zudis kaut kas no emocijām (nesen draudzene atzinās, ka esot raudājusi, saņemot apsveikumu pa pastu...). Labi, mana paaudze vēl zina, kas ir ar roku rakstīta vēstule un grāmatu ņemšana no bibliotēkas ārpus rāmja "obligātā literatūra", bet kā bērniem, ja nav reāla piemēra mājās, sabiedrībā?
Mans tēvs, kurš lasītprasmi bija apguvis 4 vai 5 gadu vecumā, ar grāmatu pavadīja ik brīvu brīdi, lasot romānus gan latviski, gan krieviski, vietējā bibliotēkā galu galā vairs nebija nevienas grāmatas, kas viņam būtu jaunums. Mamma vairāk bibliogrāfisku romānu cienītāja un žurnālu lasītāja. Mana lasīšanas karjera toties sākās caur puņķiem un asarām, dažu burtu atpazīšana sagādāja milzīgas problēmas, bet labi, ka tas nebija traumatiski, līdz skolai iemācījos, biju ātrākā lasītāja uz laiku:) Ja tagad manam bērnam slimošana paiet (ja vien milzu temperatūra nepiespiež pie gultas) starp televizoru un datoru, man bērnībā tas bija visaktīvākais lasīšanas laiks. Pret grāmatām vienmēr esmu izturējusies ar cieņu - tās neapzīmējusi, nepierakstījusi, nenobružājusi, nenolocījusi lapām stūrus, varēju izlasīt un kādam atdāvināt... Nav patīkami ņemt rokās tās bibliotēkas grāmatas, kuras kāds šķīris ar melniem vai/un taukainiem pirkstiem, bet reizēm izvēles nav:(
Kā es savu bērnu iemācīju lasīt? Viegli. Vispirms jau 2 gadu vecumā biju iemācījusi viņam burtus. Citiem es to neiesaku. Mums tā sanāca, bet visam savs laiks un 2gadniekam ir citas lietas, mēs to veiksmīgi aizmirsām, bet 4 gados mācījāmies vēlreiz. Vectēva piemērs liecināja, ka tā lieta nu var aiziet un aizgāja! Tolaik biju TV noskatījusies raidījumu, kā visvieglāk iemācīt lasīt, un visu realizēju! Neatceros, ka bērna pirmajos gados būtu ļoti daudz priekšā lasījusi, jā, bija dažas grāmatiņas, kas mazajam ļoti patika, dažas mīļdziesmiņas, mīļskaitāmpantiņi, bet tad, kad viņam sākās izpratne par lasīšanu, parādījās stabils pirmsgulēšanas rituāls (es gan neesmu nekāda labā pirmsmiega lasītāja, jo man pašai tās ir vienas no labākajām miega zālēm). Un arī jau tad, kad bērns spēja lasīt pats, viņam ļoti patika, ka palasu priekšā, bet 1. klasē sāka blēdīties, skolotājai atstāstot manas vakaros lasītās grāmatas:) Starp citu, viņš arī klasē ir ātrākais un izteiksmīgākais lasītājs, bet vienubrīd ar ārpusklases lasīšanu bija lielas problēmas, līdz pagājušajā rudenī bija kaut kur dzirdējis par "Grega dienasgrāmatu" (par kuras piemērotību atstāstīšanai skolotāja bija šaubījusies, taču viņas kolēģe pārliecinājusi, ka tagad bērni lasa "visādas" dienasgrāmatas (gan jau galvenais, ka vispār lasa!)). Šobrīd viņš ir izlasījis visas šī romāna daļas, arī "Hugo ģeniālo pasauli", "Jāņa B. dienasgrāmatu"... Es jau būtu ar mieru romānu pirkšanu atstāt bibliotēkām, mājās turot enciklopēdijas un citas grāmatas, kuras var atšķirt vēl un vēl... bet šajā mācību gadā visus šos romānus esmu nopirkusi, izdabājusi sava lasītāja vēlmēm:) Sāku jau domāt, ka varētu tos tagad piedāvāt tālāk, bet pēkšņi mans bērns sāk aizdomāties par tālo (vai tuvo! jo gadi jau skrien ātri!) nākotni, ka varbūt vajagot atstāt saviem bērniem...
Un vēl tēmas sakarā: vai zinājāt, ka šo to var izlasīt arī digitālajā bibliotēkā?
Atcerieties, rīt lasām!!!
Uzrakstīju garu komentāru un tad tas pazuda... :( Vārdu sakot, visam piekrītu, mani bērni arī lasa- pirmklasnieks bez problēmām, mazais arī labprāt trenējas, visa ģimene ar prieku apmeklējam bibliotēku. Domāju, ja ģimenē grāmata ir vērtība, tad arī bērni to redz un pārņem...
AtbildētDzēstEs šodien saaģitēju uz akciju 3gadniekus... Sarunājām, ka katrs pats klusiņām skatīs savu grāmatiņu. Sākumā rādījās, ka 15 minūtes ir dikti par daudz, bet beigās 99% gribējās vēl un vēl:)
DzēstEs arī varu būt laimīga, ka mans 10gadnieks lasa.., tēvs smej` tas viņam no mātes:)), jo es arī esmu liela lasītāja, bērnībā, ja mani nevarēja atrast, tad vecāki zināja kur meklēt... paslēpusies mājas galā -siltumnīcā..ar grāmatu rokās!! Mana lasāmvietiņa -silti, kukaiņi nekož, neviens netraucē..:))
AtbildētDzēstJā, bet tagad gan vairāk žurnāli tiek lasīti, bet kāda ieteikta interesanta grāmata arīdzan..
Vispār dēlam skolā katra mēneša pēdējā piektdienā ir grāmatas prezentācija, pastāstīt, ko labu pa mēnesi izlasījis..un lasa visa klase, ieskaitot klases skolotāju ar` :)) Tas man liekas tik forši!!
Bērnam skolā arī jāatstāsta. Un pēc viņa vēl daži ir aizrāvušies ar Gregu. Bet kas mani aizkustina visvairāk - mācību gads praktiski beidzies, bet pēc maratona bija jāieiet grāmatnīcā un jānopērk kāds romāns!
DzēstBet par sevi tagad, Inese, varu pievienoties Tev - arī lasu pamatā tikai žurnālus, kādu ieteiktu grāmatu... Esmu padziļināti studējusi literatūru; tolaik bija jālasa daudz un dažādi darbi, arī neinteresantie:)- pēc tam vairākus gadus nevienu grāmatu rokās neņēmu!
:)) :)) kā šodien atceros, vienīgā apzinīgā no vidusskolas klases meitenēm, nerunājot par puišiem, kuri nemaz nelasīja, tik sagrābstīja info :)), es izlasīja visu no A līdz Z obligāto literatūru, kā piem., "Zaļo zemi" Tā bija grūti lasāma grāmata, kuru izlasot, man personīgi, daudz kas nepalika prātā!
DzēstVairāk atcerējos, reāli stāstus iz dzīves par to laiku, nekā grāmatas informāciju.
Ja mani grāmatas sižets neaizrauj, diez vai es viņu līdz galam izlasīšu..tagad.. :))
:) es arī "Zaļo zemi" izlasīju un maz ko atceros no romāna kā tāda... Cita lieta, ka tolaik mācījos Andreja Upīša dzimtajā pagastā, biju kaut kādā pulciņā, ko vadīja muzeja vadītāja... Vietējie uzskatīja par pienākumu pieminēt šādas tādas epizodes no romāna, skolotājs Antons bija entuziasts taku izveidē, norāžu izgatavošanā...
Dzēst