Kā jau šad tad atzīstu, iestāvas blogā melnraksti, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav nodoti publicēšanai. :D Šodien ieskatījos, kas tad te ir? Lūk, viena tēma, tik piemērota pavasarim! Nav tāda likuma, kas noteiktu, ka ģenerāltīrīšanu veic pavasarī, bet daudziem no mums tā lielā iedvesma parādās tieši šajā gadalaikā.
Drēbes.
Apģērba valkāšanā neizbēgami pienāk tā diena, kad kaut kas tiek uzvilkts pēdējoreiz, jo... jo tas ir izdilis, sakrāsojies, pleķains, zaudējis formu... jo neder... jo mainījusies mūsu gaume, vecums... Un šausmīgākais, kas var būt, ir vienaldzība, kam manā izpratnē ir divi varianti: pārbāzts skapis vai blāķis miskastē. :(
Mūsu mammas un omes (mūsu - tas nozīmē ne vien pazīstamās, bet kopumā) lielākoties ir ļoti rezervētas par atteikšanos no lietām, kas praktiski netiek vairs lietotas... Kods, kas saglabājies no pēckara gadiem... Esmu centusies pierunāt, pārliecināt, bet nekad neesmu uzstājusi un bezspēcībā visu izrevidējusi uz savu roku. Un noteikti dēļ tā, ka ģimenē tam netika pievērsta milzu uzmanība, manas attiecības ar apģērba saglabāšanu ir bijušas dažādas. Senāk - tā arī karājās, gadiem tika izpurinātas un tikpat glīti salocītas un noliktas plauktā atpakaļ. Iespējams, ka jauns etaps nāca līdz ar Rīgas periodu, kad sākās īrēšana, pārcelšanās no viena dzīvokļa uz citu. Oi, tagad aizvien ātrāk ir skaidrs, ko vilkšu, ko nē, tikai tāda moderna problēma - nu uzpeld idejas, kā varētu šo to reciklēt... Un tas pašlaik pietur lietas bez nākotnes, jo, apzinos, ka ne tuvu tam visam saņemšos. :D
Un tad vēl tie pārvērtību raidījumi, kuros stilisti revidēja drēbju skapjus... Vismaz mani tie iedrošināja būt nežēlīgai pret drēbēm, ko savulaik esmu nopirkusi, taču tās pārsvarā aizņem tik vietu.
Kur paliek lietas? - vārdi no senas reklāmas. Ne par drēbēm, bet man šie uzreiz ienāca prātā, domājot par apģērbu. Kā tas tiek glabāts, kopts un "pensionēts"... Virsrakstu uzrakstīju laikam jau pirms gadiem diviem, kad vēl tikai biju pārskatāmā drēbju pakaramā meklējumos, jo patreizējā dzīvesvietā nebija, kā arī - nav un nebūs tāda mēbele, kā milzu drēbju skapis, jo ir pašauri... Esmu sajūsmā par visām tām un tiem, kam ir garderobe - atsevišķa telpa dzīvoklī vai mājā. Mēs ievācāmies pie skapja, kurā plauktu daļa ir ok, bet iekarināt var tikai kādus piecus pakaramos... :( Nu bet tagad jau pāris gadus man ir tas apģērbu veikala variants! Es pat zinu, kas pie vainas, ka tādu tik ļoti vēlējos. Iepriekšējā dzīvoklī nišā bija ieskrūvēts stienis šādam nolūkam. Un pēkšņi nav kur izvērsties! Jāatsāk lietot gludeklis! Jātērē rīta dārgās minūtes, jo vakarā es tak nezinu, kāda būs nākamā rīta gaume apģērba izvēlē. :D Un bērnam arī no rīta vajadzēs tieši pašu apakšējo T-kreklu, kad pieci sakarināti viens virs uz otra, un pārējie tiks nevērīgi nomētāti līdzās, jo "cīruļu" ģimenē nav, rīta minūtes miegainas un steidzīgas... :( Kādu laiku centāmies sadzīvot ar šīm neērtībām, bet tad viss - zaudējām! Nopirkām statīvu, uz kura karinām sezonai atbilstošos apģērbus, katru uz saviem "pleciņiem". Piecelies, paskaties, izvēlies, uzvelc, ej! :)
Nesezonas un mājas apģērbi glabājas salocīti slēgtos plauktos un atvilktnēs, kopā ar lavandu maisiņiem.
Pakaramie. Tādu, protams, mūsmājās ir vesela čupa un bez tiem, jo pārvācoties biju daļu atdevusi, jutos traki. Bet nu jau ir iepirkti no jauna. Nav savaldzinājuši tie ar audumu apvilktie, tāpēc tādu nav un nejūtu to trūkumu. Ir saglabājušies pāris apdekupētie koka, un tikai tāpēc, ka apdekupēti, jo plastmasa izkonkurē tāpēc, ka apģērbs uz tā nonāk pa taisno no veļas mašīnas. Izmazgāju, izžauju uz pakaramā, pēc tam tikai pārnesu uz statīvu. Gludeklis atkal atvaļinājumā. :D Ja esmu ārpus mājām un kaut ko mazgāju, jūtos šausmīgi, ja apģērbs jāpārmet pār auklu vai jāpieknaģē... brr... :) Vairums manu pakaramo ir vislētākie un visvienkāršākie, jo lieliski der nekaprīzām drēbēm - topiem, krekliem, T-krekliem. Trikotāžai gan izvēlos platākus, noapaļotus, lai neizspiež džemperu plecos "punus". Starp citu, tādus reiz sarunāju vienā veikalā, jo manās ausīs nonāca ziņas, ka viņiem nevajag... Kopš tās reizes veikalos vienmēr apjautājos, vai līdz ar pirkumu varu ņemt arī pakaramo. :) Īpaši to savulaik novērtēju bērnu apģērbam.
Par drēbju mazgāšanu un kopšanu laikam nav nekādu savdabīgo piebilžu. Nu jā, nelieku cauras drēbes kopā ar pārējām. Salāpīt māku, bet daru to kaut kādā vienā reizē, kad jau ir kaut kas vairāk iekrājies. :) Ir reizes, kad gribu defektu pārtaisīt par efektu un cietušais apģērbs atgriežas citāds un ikdienas apritē, bet lielākoties salāpītās drēbes aizbrauc uz lauku māju. Mazgāšanā vēl neesmu atradusi zelta vidusceļu, jo gribas nenodarīt pāri veselībai un vienlaikus gribas arī tīras drēbes... Kad ir iedvesma un enerģija, ņemos ar priekšdarbiem, ieziepēju pleķus ar veļas ziepēm, ja ir nogurums parastais :), tad padodos kādam agresīvākam mazgāšanas līdzeklim. Eko līdzekļu rezultāts mani neapmierina, ja vien tā nav manuālā mazgāšana. :) Apakšveļu cenšos mazgāt tikai ar rokām un ziepēm. Sākumā arī baltās drēbes mazgāju ar rokām, jo, kuļoties veļas mašīnā, dzeltenīgumu tās iegūst daudz ātrāk.
2. daļa būs veltījums apģērba "pensijas" vecumam. ;)
Drēbes.
Apģērba valkāšanā neizbēgami pienāk tā diena, kad kaut kas tiek uzvilkts pēdējoreiz, jo... jo tas ir izdilis, sakrāsojies, pleķains, zaudējis formu... jo neder... jo mainījusies mūsu gaume, vecums... Un šausmīgākais, kas var būt, ir vienaldzība, kam manā izpratnē ir divi varianti: pārbāzts skapis vai blāķis miskastē. :(
Mūsu mammas un omes (mūsu - tas nozīmē ne vien pazīstamās, bet kopumā) lielākoties ir ļoti rezervētas par atteikšanos no lietām, kas praktiski netiek vairs lietotas... Kods, kas saglabājies no pēckara gadiem... Esmu centusies pierunāt, pārliecināt, bet nekad neesmu uzstājusi un bezspēcībā visu izrevidējusi uz savu roku. Un noteikti dēļ tā, ka ģimenē tam netika pievērsta milzu uzmanība, manas attiecības ar apģērba saglabāšanu ir bijušas dažādas. Senāk - tā arī karājās, gadiem tika izpurinātas un tikpat glīti salocītas un noliktas plauktā atpakaļ. Iespējams, ka jauns etaps nāca līdz ar Rīgas periodu, kad sākās īrēšana, pārcelšanās no viena dzīvokļa uz citu. Oi, tagad aizvien ātrāk ir skaidrs, ko vilkšu, ko nē, tikai tāda moderna problēma - nu uzpeld idejas, kā varētu šo to reciklēt... Un tas pašlaik pietur lietas bez nākotnes, jo, apzinos, ka ne tuvu tam visam saņemšos. :D
Un tad vēl tie pārvērtību raidījumi, kuros stilisti revidēja drēbju skapjus... Vismaz mani tie iedrošināja būt nežēlīgai pret drēbēm, ko savulaik esmu nopirkusi, taču tās pārsvarā aizņem tik vietu.
Kur paliek lietas? - vārdi no senas reklāmas. Ne par drēbēm, bet man šie uzreiz ienāca prātā, domājot par apģērbu. Kā tas tiek glabāts, kopts un "pensionēts"... Virsrakstu uzrakstīju laikam jau pirms gadiem diviem, kad vēl tikai biju pārskatāmā drēbju pakaramā meklējumos, jo patreizējā dzīvesvietā nebija, kā arī - nav un nebūs tāda mēbele, kā milzu drēbju skapis, jo ir pašauri... Esmu sajūsmā par visām tām un tiem, kam ir garderobe - atsevišķa telpa dzīvoklī vai mājā. Mēs ievācāmies pie skapja, kurā plauktu daļa ir ok, bet iekarināt var tikai kādus piecus pakaramos... :( Nu bet tagad jau pāris gadus man ir tas apģērbu veikala variants! Es pat zinu, kas pie vainas, ka tādu tik ļoti vēlējos. Iepriekšējā dzīvoklī nišā bija ieskrūvēts stienis šādam nolūkam. Un pēkšņi nav kur izvērsties! Jāatsāk lietot gludeklis! Jātērē rīta dārgās minūtes, jo vakarā es tak nezinu, kāda būs nākamā rīta gaume apģērba izvēlē. :D Un bērnam arī no rīta vajadzēs tieši pašu apakšējo T-kreklu, kad pieci sakarināti viens virs uz otra, un pārējie tiks nevērīgi nomētāti līdzās, jo "cīruļu" ģimenē nav, rīta minūtes miegainas un steidzīgas... :( Kādu laiku centāmies sadzīvot ar šīm neērtībām, bet tad viss - zaudējām! Nopirkām statīvu, uz kura karinām sezonai atbilstošos apģērbus, katru uz saviem "pleciņiem". Piecelies, paskaties, izvēlies, uzvelc, ej! :)
Pakaramie. Tādu, protams, mūsmājās ir vesela čupa un bez tiem, jo pārvācoties biju daļu atdevusi, jutos traki. Bet nu jau ir iepirkti no jauna. Nav savaldzinājuši tie ar audumu apvilktie, tāpēc tādu nav un nejūtu to trūkumu. Ir saglabājušies pāris apdekupētie koka, un tikai tāpēc, ka apdekupēti, jo plastmasa izkonkurē tāpēc, ka apģērbs uz tā nonāk pa taisno no veļas mašīnas. Izmazgāju, izžauju uz pakaramā, pēc tam tikai pārnesu uz statīvu. Gludeklis atkal atvaļinājumā. :D Ja esmu ārpus mājām un kaut ko mazgāju, jūtos šausmīgi, ja apģērbs jāpārmet pār auklu vai jāpieknaģē... brr... :) Vairums manu pakaramo ir vislētākie un visvienkāršākie, jo lieliski der nekaprīzām drēbēm - topiem, krekliem, T-krekliem. Trikotāžai gan izvēlos platākus, noapaļotus, lai neizspiež džemperu plecos "punus". Starp citu, tādus reiz sarunāju vienā veikalā, jo manās ausīs nonāca ziņas, ka viņiem nevajag... Kopš tās reizes veikalos vienmēr apjautājos, vai līdz ar pirkumu varu ņemt arī pakaramo. :) Īpaši to savulaik novērtēju bērnu apģērbam.
Par drēbju mazgāšanu un kopšanu laikam nav nekādu savdabīgo piebilžu. Nu jā, nelieku cauras drēbes kopā ar pārējām. Salāpīt māku, bet daru to kaut kādā vienā reizē, kad jau ir kaut kas vairāk iekrājies. :) Ir reizes, kad gribu defektu pārtaisīt par efektu un cietušais apģērbs atgriežas citāds un ikdienas apritē, bet lielākoties salāpītās drēbes aizbrauc uz lauku māju. Mazgāšanā vēl neesmu atradusi zelta vidusceļu, jo gribas nenodarīt pāri veselībai un vienlaikus gribas arī tīras drēbes... Kad ir iedvesma un enerģija, ņemos ar priekšdarbiem, ieziepēju pleķus ar veļas ziepēm, ja ir nogurums parastais :), tad padodos kādam agresīvākam mazgāšanas līdzeklim. Eko līdzekļu rezultāts mani neapmierina, ja vien tā nav manuālā mazgāšana. :) Apakšveļu cenšos mazgāt tikai ar rokām un ziepēm. Sākumā arī baltās drēbes mazgāju ar rokām, jo, kuļoties veļas mašīnā, dzeltenīgumu tās iegūst daudz ātrāk.
2. daļa būs veltījums apģērba "pensijas" vecumam. ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru