Jocīgie

Kad paziņo kādam, ka brauksi uz kapiem, uzrunātajam visbiežāk nav ko piebilst, bet tiklīdz paturpini, ka ekskursijā, tad mainās gan mīmika, gan parādās šaubas par dzirdēto. 😀 Nupat šorīt netīšām dzirdēju vienas solīdas kundzītes "baltos melus" citai solīdai kundzītei, bet beigās abas naski soļojām vienā virzienā.
Varu justies laimīga, jo esmu atradusi vēl vienu jocīgo, kam patīk staigāt pa kapiem (te es ne par minēto kundzīti 😉), bet mūs šķir attālums un katra jauna kapu ekskursija briest kaut kādu laika periodu. Nupat maijā realizējāmies Raiņa kapos un pēc dažām dienām (es pat apsmējos!) "Facebookā" ieraugu ziņu, ka 3. jūnijā Čiekurkalna filiālbibliotēka rīko ekskursiju uz Lielajiem kapiem. Šitādu laimi! Cik tad man te tālu līdz Brasai? Daudz gan netrūka, ka būtu jālaiž šis viss garām, jo tikpat kā visu nedēļu pavadīju gultas režīmā. Tāpēc šorīts, kad beidzot pamodos un sapratu, ka šī nakts pēc pasmagas vakardienas ir beidzot saldi nočučēta, bija tāds, kuru gribas izstiept garu kā gumiju. 😊 Smadzenes vēl sapnī, tāpēc mans braukšanas plāns bija pilnīgi šķērsām, tāpat kā laika aprēķini.

Nokavējusies (un nedaudz laikam sabiedējusi to solīdo kundzīti, jo es viņai sekoju jau no autobusa un viņa daudzkārt bažīgi uz mani atskatījās 😏) laimīgi pievienojos (pievienojāmies, jo kundzīte ar'!) ekskursantu grupai, kurai gide Silva nupat beigusi stāstījumu pie Andreja Pumpura pieminekļa. Arī organizatori nav cerējuši, ka mūsu, tādu jocīgo, varētu sanākt tik daudz! 😀 Pārstāvētas visas paaudzes, visvairāk laikam bija tādu ap 30, bet tiešām lielu uzmanību sejām nepievērsu, tāpēc pašās, pašās ekskursijas beigās pamanīju Kristīni Želvi (vai dubultnieci) un nodomāju: bija visu laiku vai pienāca nupat? Tajā pat laikā es tomēr pamanīju, cik dažādi mēs ģērbjamies Latvijas jūnijā? Bija visu gadalaiku modeļi! Jā, pat kažoks! Cimdi bija vairākiem. Lasīju, ka Skultē vakar sniegs pieredzēts... jābūt gataviem uz visu.
Mildas Laiks radītais Brasas ģerbonis attēlo 4 zīmīgas vietas šajā rajonā. Protams, arī kapus.

Norādes, kur to meklēt, saņēmām beigās. Lai esot jautrāk pēc skumjās ekskursijas. 😌 Bet kā līdzās dzirdēju, mums, jocīgajiem, šāda tipa ekskursijas skumt neliek. 😉 Vienīgais, kur var skumt, ka šie kapi iet zudībā... Pat gide teica, ka jāsteidz bildēt, kamēr ir, jo rīt var jau nebūt... 😕 Nezināju, ka 13. janvāra ielā metāla sēta, kurai vai katru dienu ar tramvaju garām braucu, aizceļojusi turp no Lielajiem kapiem.

Te dusot Anna Vērmane, kura ziedoja mums Vērmanes dārzu

Finālā mazs melnā humora gabaliņš. Pie tam dienā, kad ievēl jaunu pašvaldību. Armitseda laikā Rīgā parādījās pirmie elektriskie tramvaji. Tagad smej, ka nu gandrīz pie viņa paša kapa plānos "Skanstes tramvajs"...