Kad nedrīkstu griezt, es, protams, varētu kartiņas taisīt tā parasti... Visa vaina vien tur, ka griezt esmu ļoooti noilgojusies, bet visām citām padarīšanām vajag iedvesmu.😏 Tā nenāk. 😒 Bet viendien man piezvana paziņa, nostāda fakta priekšā, ka vajag! Brīdinu, ka šobrīd negriežu, jo tādu parasto kartiņu viņa var arī pati. Tā nu runājam, mētājam vārdus kā tenisa bumbiņu, kura galu galā nokrīt manā pusē... Paiet vairākas dienas, līdz saņemos izvilkt visus peles krājumus, jo esmu apaukstējusies un staigāt pa veikaliem negribas. Un tā no atlikumiem tapa šāda atklātne:
Te nu manas sanpaulijas. Šogad nezied visas un nezied reizē, jo bija pamats apvainoties par gaismas trūkumu tomātu labā pagājušajā vasarā. Šodien, kad ir pirmā diena, kad ne tikai guļu, bet nedaudz kustos (ak, no vienas apslimšanas pārgāju pie citas un reizē arī mājas dienām...), paņēmu slinkās un paretināju lapas. Esmu lasījusi, ka sanpaulijas ir regulāri jāatjauno, papildmēslojumu tām nevajag... Labi, māku atjaunot, tomēr roka neceļas izmest tās, kas čakli zied. 😗 Un šogad es viņas baroju ar tiem speciālajiem stienīšiem. Ir vērts! Protams, arī lapas izlaužu biežāk un katru reizi apsveru domu, vai šitās atkritumos vai ieaudzēt maiņai, jo man ir iepatikusies tā mainīšanās sērga, kas notiek sociālajos tīklos. 😉 Ja dzīvo Rīgā vai Jelgavā, azartā iekrist ir vieglāk par vieglu. 😀 Nu es tiešām vairs neuztraucos par falenopšiem, kuri šajā dzīvoklī nīkst ārā, bet pavairoju gan sanpauliju saimi, gan atgriežos vai ieviešu augus, kuru man šeit nebija. 😊
Bet vispār šis ir nr. 3 idejas realizējums, kas man šķita par traku, pieķeroties vienkāršai kartiņai. 😀 Pamatkartons izturēja no paša sākuma. Kompozīcijas fonam vēlējos sniegt otro izgājienu kādam neaprakstītam burtnīcas vākam (ir taču tik skaists! un atklātne skolotājai!), kur līnijās uzrakstīt lielisku vēlējumu. Izmēģinājusies glītrakstīšanā, ķēros pie tīrraksta un... 😔 izbojāju... Nācās izsmadzeņot nākamo variantu. Sāku vizualizēt. Nepatika. Bija jau vēls un ziedu tēmai nācās atmest ar roku. Varbūt egoiste, bet pievērsos saviem mīļajiem taureņiem. 😊 Beigās jau iespraudu mazu rozīti vidiņā (bet tā no seniem krājumiem).
Tā nu es jaunas papīrpuķes taisīt neiemācījos. 😏 Priecājos vien par īstajām, uz palodzēm. 😊
Beidzot tas pavasaris atnācis arī pilsētā ar ceriņu krūmiem zem loga un narcisēm, tulpēm vietā, kur ne tik sen cīnījos kā dons Kihots ar vējdzirnavām. Bija jau mēģinājumi arī šogad nu tik rakt un nu tik būt, bet... bet...
... jāpieņem tā, kā viss šobrīd notiek (un reizē arī nenotiek), jāmācās atteikt sev un citiem, un dārziem, un sportam, un... jāvēro daba. 😏 Starp citu, šogad izsalkušu odu un maijvaboļu gads. Pēdējām izlidošanas cikls ik pa četriem gadiem. Tiešām? Tiešām! Neesmu to apšaubījusi, bet šoreiz liku bloga meklētājā, kurā tad gadā pie jūras tās maijvaboles puva? Apstiprinājumu guvu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru