Mazliet nostaļģijas

Pirms kāda laika biju Kuldīgā. Kopumā kādu ceturto reizi. Parasti "svēta lieta" - rumba, vecais ķieģeļu tilts... pārējais īsti nepamanīts. 

Paziņa teica, ka Kuldīgas "sevišķums" ir daudz par daudz pārspīlēts, nekā tāāāda tur neesot. Noriskēju. Šoreiz paliku nakšņot, pie tam, ļoti nepētot, Liepājas ielā. Daļa no tās paredzēta tikai gājējiem, ar dažādu gadsimtu arhitektūru, bet tas, kas mani vakara pastaigā piesaistīja - izkārtnes. Neatceros, esmu dalījusies vai nē, bet pirms gada uzzināju par kabatai draudzīgiem kaligrāfijas kursiem. Godīgi sakot, nav jau īsti ar ko palepoties, augstskolas laika sabojātais rokraksts grib dzīvoties uz palikšanu (cerību stariņš, ka varbūt padziļināti patrenēšos atvaļinājumā, arī izpalika, jo gluži vienkārši šogad bez atvaļinājuma), zīmēt arī neprotu. Nebija viegli uztaisīt ieskaites darbus, bet - izdarīju. Un Kuldīgā sapratu, ka pie šiem izkārtņu burtiem tagad es "kūstu" tāpat, kā pie jūgendstila un citām arhitektūras pērlēm, uz kurām manas acis savulaik "atvēra" augstskolas pasniedzēja. 😊

Prātā uzreiz bija šo burtu vilcieni, atcerējos, kas ir grūti, kas viegli. Kaut kaligrāfiski glītus ierakstus apsveikuma kartītēs aizvien no manis nesagaidīt, teikšu, tie mēneši bija tā vērti. Jauna pieredze, apvārsnis. Šoruden bija iecere "putnoties" (klausīties ornitologu stāstos, doties līdzi ekspedīcijās), bet laikam jau nesanāks mana darba grafika dēļ...

P. S. Patika man Kuldīga. Tiešām savs šarms, sava "garša", bet varbūt tāpēc, ka, atgriežoties Rīgā un nedaudz pieķeroties dzimtas kokam, atklāju, ka mana vecvecvectēva brāļa dzīves ceļš no Vidzemes (Jumurdas) ir aizvedis viņu uz Kurzemi un viņš bijis Kuldīgas draudzē?