Murneku likstas

Izpalika mani lielie sestdienas plāni, jo vakar aizsāku Margaritas Grietēnas (Ingas Jērumas) "Ne vienmēr runcim krējuma pods jeb Leo un lauvas" (2019). Šodien (ar nelielām ēstgatavošanas un uzveikaluaiziešanas pauzītēm) tikai dīvāns un grāmata, grāmata un dīvāns, bet karstums un ūdens glāzes atgādināja pagājušās vasaras lasīšanas bumu. 

"Ne vienmēr runcim krējuma pods jeb Leo un lauvas" - viegli lasāms kriminālromāns. Margarita Grietēna ir pielīdzināta Ritai Falkai, bet, jāsaka, ka pietiks man pa vienam katras kriminālromānam, jo, ja reiz pieturēties pie žanra kā tāda, tad man gribas vairāk spriedzes, vairāk maldinošu pavedienu, jo, lasot par Murnekiem, man jau daudzas lietas bija skaidras uzreiz, kas nozīmē, ka izpalika pārsteigums. Grūti bija noticēt, ka epilogs sākas tur, kur viņš sākas. Bija sajūta, ka rakstījums tiek pārtraukts. Tagad, liekot linku uz "Zvaigznes ABC" lapu, izlasīju īso anotāciju. Kur tad bija slepkavība? Nevar tak būt, ka pa šodienu to paguvu aizmirst...

Patika valoda, reālā Rīgas klātbūtne. Vēl man ik pa laikam acu priekšā uzplaiksnīja Rīgas cirka izrādes, uz kurām vienubrīd gājām ļoti bieži (un varbūt arī labi, ka gājām, jo drīz ēku neatļāva lietot. Un kopš tur atkal kaut kas notiek (piemēram, izstādes), tā arī neesmu bijusi). Grāmatā daudz par cirku, kā arī lauvu, tīģeru, leopardu un pūdeļu uzvedību. Domāju, ka autore gribējusi arī norādīt, ka stāsti par dzīvnieku pazemošanu, pēršanu cirkā ir bijuši pārspīlēti. Taškentas cirka ēkas apraksts bija tāds, ka man uzreiz sagribējās to ieraudzīt internetā:

(attēls no https://cz.depositphotos.com/5660791/stock-photo-tashkent-circus.html)

Gribas tāpat, kā pirms trim gadiem, dalīties ne ar grāmatas saturu, bet gan ar salīdzinājumiem no tās:

(..) domas manā galvā bija sapinušās kā ceļinieka kājas džungļu liānās.

Meitene peldēja laimē kā zaļā līdaciņa straujajā upē. 

(..) Koļas mansards noderēja kā kulaks uz acs.

Bet ko tad es vispār daudz zināju par šo Murneku ģimeni, kura man bija uzkritusi uz galvas kā ābols Ņūtonam.

Īrisas laulības dzīve, kas tagad plūst rāmi kā Gauja uz jūru pie Carnikavas, iesākumā tāda nemaz nebija.

No darba brīvajā laikā (..) piekopa savu hobiju - lauza dāmu sirsniņas kā piparkūkas.

Kavalieris bija nobriedis kā plūme - rauj tik no koka un bāz mutē!

Tad nu vīriņa lielā dūša saplaka kā pārdurts balons.