Pārdomu ielāpiņi

Pirms  #paliecmājās man priekšā bija izstieptāka darba nedēļa kā parasti. Nedēļas nogalē pirms tās aizsāku šo to jaunu, lai tad, kad beigtos tā garā, es iegrimtu vilinošajā ar 100% atdevi. Izdodas daļēji, jo paralēli gribas to un to, un to... Un tepat mājās! Bet es jau jutu, ka man patiks. Un iepatiksies! 😊 Man ir atvaļinājums. Protams, savā ziņā piespiedu, bet, apzinoties riskus, esmu laimīga darbā nebūt. Man vispār liekas aplama tā "cepšanās", ka "tagad negribu, jo..." Kad uz spēles veselība, nekas nenotiks bez šašlika ar draugiem, bez ceļojuma, bez vasaras atvaļinājuma, bet, esot apdomīgiem šobrīd, tas viss mums būs citgad.

Mēs te vairums joņojām uz priekšu. Tā ka darbs, darbs, darbs... miegs... Atzinām, ka nav spēka ne ģimenei, ne mājai (un ja vēl naudas uzkrājumi būtu!)... Savā ziņā esmu koronvīrusam pateicīga tik, ka laulātajiem beidzot ir iespēja būt plecu pie pleca, vecākiem - iepazīt savus bērnus, viņu izglītības programmas, ikvienam (kas nav karantīnā) - izstaigāt tuvāko apkārtni, pētīt norises dabā, priecāties par to, ko parastā martā nepamanītu. Protams, šis nav par visiem, jo daļai itin nekas, izņemot pievienoto risku, nav mainījies. Un te  lieku 📛. Lai neizplūstu par nāvi nosmokot, par repatriācijas reisiem, par profesijām, kurās strādājošajiem milzu risks, par nelikumīgām atlaišanām, bankrotiem...

Uzrakstīt blogos - tā arī ir viena no manām paralēlajām vēlmēm. Šis viss ir bijis vairāk vai mazāk atstāts novārtā. Lielākais šoks, ko atklāju, ka blogam ir virkne neapstiprinātu komentāru, daži regulēšanu gaida jau trīs gadus! Nebrīnos par tiem, ko rakstījuši anonīmie un oficiālie nesekotāji, bet pārsteigta, ka jāregulē arī "savējiem". Ceru tuvākajās dienās ļaut tiem publiskoties. 

Kad vakar te ienācu, sapratu, ka nav man konkrētas domas. Kā ielāpiņus ierakstīju atslēgvārdus. Un labu brīdi pameditēju, skatoties uz tiem. Un tad es aizvēru lapu, pavīpsnādama, ka varbūt tas ir viens no tiem koronvīrusa jociņiem, ka ieraksties, lai apliecinātos, ka vēl esi. 

Cik dažādas mēdz būt dienas un noskaņas! Jo sestdienu iesāku pilnīgi pretēji - ar šo. Vakar vakarā, šķirojot "dārgumu" kastes, fonā miksēju "Youtube" ar "Tv3play". Bez tam šo konkrēto zumbiņu es biju meklējusi, neatradusi, un pēkšņi tā "atnāca" pati. 💃

Vienā no "ielāpiņiem" pieminu Aiju. Izlasot viņas jaunāko ierakstu, kā elektrība izšvirkstēja caur smadzenēm (hmm... varbūt gan tas dzeltenais taksis? 😀). Varbūt man pietiktu ar komentāru zem viņas raksta, bet sazin kādi koronspēki iejaucās pat tur... 😏 Aija, ceru, neļaunosies, bet vēlreiz tas citāts: 

"(..) iedvesmojos, protams, es no zīmējuma uz auduma, no atmosfēras un nostalģiskām atmiņām par ceļojumiem (..). Šajos apstākļos uzdodu sev jautājumu- vai mēs vēl kaut kur aizbrauksim savas dzīves laikā...". 

Un tagad man par šo gribas uzrakstīt daudz plašāk, nekā tovakar. Vai citreiz mēs sadiegtu kopā visu vienviet? Kaut šobrīd jūtu, kā tūlīt savējā sašūšu pārdomas no trim dažādiem blogiem, tomēr vēl kā strauss bāžu galvu smiltīs, apzināti distancējoties no bezcerības, panikas, darba relativitātes. Tas, ko piemin Aija, reizē ir tas, ko lasu ik dienu. Šad tad apraudos, bet tā empātiski, ne tāpēc, ka tas pēc nedēļas var būt aktuāli arī man. Vai man ir imunitāte? Jo šāda neziņa mani skāra pirms gadiem diviem. Bez maz atliek tik pievērt acis, lai niansēti ieraudzītu visu, kas tajos mēnešos notika. Pat tas, ka dabā identiski tas pats moments, kad atgriežas saulainās dienas un cilvēki plāno, ko stādīs, ko sēs... Un tieši tagad varu iešūt arī to, ar ko dalījās Madara:

" "Stādīt dārzu nozīmē ticēt rītdienai". Cik raksturīgs mūsu šā brīža situācijai."

Jo togad es ļoti atceros tieši dārzus. Lasīju par tiem. Redzēju tos. Skumu. Mēģināju iedurt lāpstu zemē, lai aptvertu, ka, nē, nesanāk. 😢 Tas patiešām bija samērā tukšs gads pierastām lietām. Mēnešu virkne, kurā neko nesolīju ne sev, ne citiem, dzīvoju šodienai. Dārzs šodien? Palodzes dārzs ir plāna augšgalā. Kā arī potenciāla stādu audzēšana dāvināšanai. Tā ir tieši šodienas perspektīva, šodienas, kad palieku mājās un nebraucu uz citiem dārziem. Es ticu rītdienai. Es ticu, ka viss būs labi, tikai, mīļie, pasēdiet mājās! 👉 Itin viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. 

Mans pirmspēdējais darbs iemācīja distancēties no telefona. Varētu būt tuvu piecgadei, kad mans telefons dzīvojas pārsvarā klusuma režīmā un ne jau manā kabatā. Man patīk, ka darbā man ļauj strādāt, nepārtrauc kāds zvans pusvārdā vai pusdarbā. Mans esošais darbs pieprasa visu telefoniski fiksēt un atskaitīties (ne ārkārtas situācijā, bet vienmēr). Protams, ka ar šo man neveicas 😀, jo kā primārākus uztveru pašus darba pamatuzdevumus. Tomēr lepojos, ka vēl pašrocīgi spēju atrast un pielietot aplikācijas, kas tiem procesiem palīdz, bet brīžiem galva griežas no tām "WhatsApp" grupām, "Pinterest" un visa kā tamlīdzīga, ja tas nāk līdzi uz māju. Ko daru ar to? Vienkārši izslēdzu internetu.
Un tālāk - oda internetam. 😊 Lai nu cik introverti mēs kāds būtu, cilvēks ir sociāla būtne. Šobrīd zinu, kur ir mans telefons. 😊 Tam ir ieslēgta skaņa, internets. Es to lietoju pat ļoti bieži. Gan gluži praktisku mērķu vadīta, lai sazvanītos, sarakstītos, atgādinātu sev lazanjas recepti, bezmiega naktī izlasītu grāmatu, gan arī, lai paslinkotu, rullējot "Facebook" jaunumus. Kaut uz "Facebook" var paskatīties dažādi, jo šonedēļ bieži esmu dalījusies arī ar idejām, ko darīt mājās ar bērniem. To es asociēju ar vispārējo vēlmi palīdzēt, jo no veikala pārtiku nevienam neatnesīšu. Pati esmu kļuvusi par nu jau regulāro "Barboras" klienti, bet situācija strauji tuvojas tai, ja laikus nepagūsi uzspiest pogu, nedabūsi tāpat kā agrāk biļeti uz JRT izrādi. Pagaidām populārāko vidū laikam vienīgais e-veikals, kur pasūtījumu var dabūt jau pēc trim dienām. Tā patiešām ir, jo pati taisīju šodien pasūtījumu un otrdien būs klāt, bet es labi zinu, ka šobrīd tās opcijas nav, ir jāgaida rītdiena. Biju gan plānojusi izlaist nedēļu, bet ir tā priekšnojauta, ka nākamreiz jau varu nepagūt, skatoties, cik strauji pazūd piegāžu laiki. Panika ietekmē, pat ja tā nav manējā. Apsvēru, ka drusciņ uzkrājumam jābūt, ir sadabūtas arī pārtikas kožu lamatas. Zupas man negaršo, bet laikam jāmaina taktika, lai viss izlietotos ekonomiskāk. Šajā pārtikas plānošanas laikā es parasti nošauju greizi, izlaižot našķus, jo mūsmājās tie nav ikdiena. Jo tad, kad sagribējās, tad arī tika iets un pirkts. Un bija zināms, ko tieši sagribējies. 😀 Pirmoreiz nenopirku itin neko neparedzētiem gadījumiem. Otrreiz haotiski meklējumi starp riekstiem, saldumiem un sāļumiem, taču korekcijās tāpat lielākā daļa tika izņemta kā noliktavā neesoša prece un nauda atskaitīta kontā. Trešajā reizē akcentu liku uz izejvielām un savu izpaušanos virtuvē. Piebildīšu, ka mana vēlme pēc iespējas "zaļāk" uzkopt telpas, netiek atbalstīta nevienā no pasūtījuma reizēm, jo galda etiķis un soda kā nav, tā nav.

Kāpēc vienā no ielāpiem dzeltenie krokusi? Bilde tapa pirms vairāk kā divām nedēļām Āgenskalnā. Rajonā, kurā nekad neesmu dzīvojusi, bet kurā pavadīts ļoti daudz laika. Bilde mīļa, jo mana darba priekšā telefona fotokamera ir teju kapitulējusi, taisa daudz brāķus. Tāpēc nebija tik žēl likt dobē un zem lietussarga mēģināt notvert to dzeltenās upes fragmentu. Kad es ieraudzīju tos snieglietus pilienus bildē, man likās, ka mans telefons pārspējis pats sevi. Tas viens. Otrs, nākamajā dienā kopš brauciena, Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija. Tāpēc foto gan patīk, gan atgādina, ka pēc tā neesmu braukusi ar sabiedrisko transportu un neesmu bijusi lielveikalā.