Biezā un noslēpumainā grāmata

Uzvarēju pati sevi - pabeidzu grāmatu - "ķieģeli", bet apsēdos pie datora un domāju, vai vērts dalīties blogā, ja Google+ gatavojas lielajiem dzēšanas darbiem... Ja vien papētot pareizi sapratu, tad Blogger ir patstāvīgs, ko var viegli atdalīt no Googles konta, tāpēc taps dažas rindas par tikko izlasīto.

Nav aiz kalniem ikgadējā grāmatu izstāde Ķīpsalā. Ceru neiet. Ne jau tāpēc, ka man lasīt nepatiktu, bet tas acu neaizkrišanas brīdis pirms miega, paņemot grāmatu, ir tik niecīgs, ka lasāmā kaudze aug augumā jau gadus divus. Bez tam gribu vairāk izmantot bibliotēkas resursus. Ir man divas, ko ļoti, ļoti gribu mājās, bet tās aiziešu šomēnes "Zvaigznes ABC" atlaidēs nopirkt. Ja būs. 

Izstādi pieminēju ne velti. Pirms gada biju skaidri izlēmusi, ka nopirkšu tur Žoela Dikēra "Baltimori", bet, aprunājoties ar Kristīni Ilziņu, es maisa saturu papildināju ar 670+ lappušu biezo "Patiesību par Harija Kebēra lietu".

Protams, ka nopirkt ir viens, bet pieķerties klāt, zinot, ka lasīšu mēnešiem... Vispār - kļūdījos. Iesāku kaut kad pagājušajā nedēļā un vakar upurēju bez maz visu dienu, lai teju nokļūtu līdz finālam. Augstu vērtēju jebkuru grāmatu, kuras beigas nespēju prognozēt. Lasīt viegli, bet naktīs tas viss sajaucās sapņos ar daļu no manis. Zinu, ka murgoju, tikai nezinu, ko īsti. Pēdējie lappušu desmiti varēja arī nebūt, jo nedaudz jau kaitināja, ka patiesība aizvien izrādījās nepatiesība, likās, cik var stiept garumā kā tādā seriālā? Iespējams, ka atbilde ir te - pirmajos citātos.

"Laba grāmata, Markus, ir tāda grāmata, kuru žēl pabeigt."

"Tāpēc, ka lasītājos ir jāuztur spriedze līdz pašām beigām.
Tāpat kā, spēlējot kārtis, jūs saglabājat dažus trumpjus
līdz partijas beigām."

Nesen "Facebook" gāja vaļā karsta diskusija par to, cik ne-zaļa ir nelasāmu darbu publicēšana un tad es romānā tieši nonācu pie vārdiem par šo tēmu. Šeit var atrast ne vienu vien atziņu par rakstīšanu.

"Izcirst kokus, lai publicētu tamlīdzīgus murgus, ir noziegums. 

Proporcionāli mumsnav tik daudz mežu, lai pietiktu visiem 

sliktajiem rakstniekiem, kas dzīvo šajā valstī." 

"Ja jums nav drosmes skriet lietū, nebūs drosmes arī 

uzrakstīt grāmatu." 

"- Piemēram, kā notiek rakstīšana?

- Tā notiek pati no sevis. Domas ilgi jaucas pa galvu,

līdz pārvēršas teikumos, kas izbirst uz papīra." 

"Māksla rakstīt ir māksla nevis tāpēc, ka jūs protat

pareizi rakstīt, bet gan tāpēc, ka šādi varat piešķirt

savai dzīvei jēgu."

Un arī par mīlestību.

"(..) viscēlākie un visvairāk apbrīnas vērtie ir tie,

kuriem izdodas uzbūvēt mīlestību. Jo nav nekā

lielāka un grūtāka par to."

"Cilvēkiem liekas, ka viņi mīl, un tad viņi
apprecas. Bet pienāk diena, kad paši pret
savu gribu un, to nemaz neapzinoties, viņi
sastop īstu mīlestību. (..) Notiek milzu
eksplozija, kas iznīcina visu sev apkārt.
Trīsdesmit gadu bezcerīgas laulības
izšķīst vienā mirklī."

Grāmata nebūt nav "svaiga", taču par to runā vēl un vēl. Un to vēl var pagūt nopirkt. Kāpēc? Pasaulē populāra, viegli lasāma un ar neparedzamām beigām.

P. S. Bieži, ja vien laiks, pēc savām pārdomām uzmeklēju citu recenzijas. Šoreiz izlasīju visas no "Zvaigznes ABC" lapas. Un uzreiz iekrita acīs gan Mairitas "meksikāņu seriāls", gan Ulda "pārsimts lappuses - miega aizbiedētājas" un "brīvdienas upurēšana" (bez maz vārds vārdā, kā man vakar! Tas pats gan arī Spīganas rakstītajā, vien es zināju, ka man šorīt būs grūti piecelties uz darbu, tāpēc pēdējās lappuses atstāju šodienai), gan Līvas "nespēja nojaust vainīgo".