Kad būt Bērziņai ir bīstami

Mans pēdējais bibliotēkas apmeklējums bija ļoti nesekmīgs, bet tad es pēkšņi atcerējos, ka vēl nelasīts man plauktā stāv ziemā pirktais Aijas Mikeles detektīvromāns "Kritušais eņģelis". Bija dzirdētas ļoti labas atsauksmes, tik necerēju, ka, paņemot līdzi izbraucienā, es patiešām pieķeršos lasīšanai. Uz miega stundu rēķina, bet izlasīts ātri un bez sāta, jo gribas papildporciju! 😀

Izmeklētājam Mežalam sāka rādīties zīmīgi sapņi. Pirmais bija tik reāls, biedējošs, bet Maksis lēma, ka tas dēļ pilnmēness. Nākamā diena pierādīja, ka jaunās darbavietas idille un zemais noziedzības līmenis ir pagātne, un nakts murgs "neatstājās, bet vilkās pakaļ kā aste, ik pa laikam atgādinot par sevi". Pavisam īsā laikā gāja bojā trīs vienaudzes, kā arī domes izpilddirektors. 

Vai mazpilsētā uzradies maniaks?
Kāpēc visām jaunajām sievietēm ir vienāds uzvārds?
Ko nozīmē 😇?

Atbildes uz šiem jautājumiem saņems ikviens, kurš izlasīs romānu.
11. nodaļa arī man atnāca ar savu mistikas piedevu fonā. "Cukura nav?" - tā tikko grāmatas lappusē pajautāja Aleksejs un uzreiz to pašu atkārtoja man līdzās esošais cilvēks. Bez tam todien sarunās parādījās jau trešais Andersons! Un arī skaitlim 17 tajā dienā bija sava īpaša vieta.
Esot vienai no Bērziņu dzimtas, protams, nav pārāk omulīgi, ja romānā sāk galēt tieši uzvārda māsas. Emocionāli vissmagāk bija lasīt par notikumiem pagrabā un izrēķināšanos ar Lielbriedi... 😢 Nav gluži tā, ka lasītājs nespētu izsecināt, kurš nelieša roku darbs romānā aprakstīts, tomēr ikvienam no aizdomās turētajiem var būt sava ieinteresētība, tāpēc 100 % skaidrība sagaidāma tikai pēdējās romāna lappusēs.

Nepacietīgi gaidu šī detektīva turpinājumu, jo zināms, ka tāds patiešām top. Prieks, ka "Kritušais eņģelis" ir oriģinālliteratūras pārstāvis. Līdzīgi savulaik priecājos par Alda Bukša "Parādu piedzinējiem". Nejauši tā grāmata bija nokļuvusi mana pusaudža rokās un viņu aizrāva, tāpēc, pabeidzot "Kritušo eņģeli", viņam teicu, ka varbūt arī šī varētu būt viņa interesanto grāmatu topā, tomēr jāņem vērā, ka tas ir kriminālromāns un vismaz divas no epizodēm manī izraisīja gan asaras, gan riebumu. Lai lasītu šo darbu, nav vajadzīgi "dzelzs nervi", bet "bez nerviem" arī nevar. Vismaz sievietes. 👩