sestdiena, 2019. gada 29. jūnijs

Pa senču pēdām

Ja Tu vēlies veidot savu dzimtas koku, bet nezini, ar ko īsti sākt, tad turpmākās divas rindkopas būs domātas tieši Tev! 😉

 

Labi, ka ir blogs, jo tikai te varu atrast informāciju, ka digitālo dzimtas koku esmu sākusi veidot 2012. gadā. 😊  Piedomāt par to sāku vēl senāk, bet vai tas būtu noticis kaut kad - jebkad, ja ne mammas brālēns savulaik čakli nevāktu informāciju, nezinu, bet, visticamāk, ka šobrīd es līdz tam nebūtu tikusi, jo cik gan personīgi zinu cilvēkus, kas to dara? Neskaitot radinieku, tikai vienu dzīvē un vienu te - blogpasaulē. Secināju, ka šī nav arī lieta, uz ko iekārdināt citus, kamēr tie paši nav izjutuši savu vēlmi vai sasnieguši kaut kādu konkrētu vecumu, kad gribas visu, ko zina paši, nodot pēcnācējiem. Esmu uzklausījusi zūdīšanos no jauniem cilvēkiem, ka nezin kāpēc tie vecie stāsta par kaut kādiem mirušiem radiem... Eh, saprotu kā vienus, tā otrus. Tiem vecajiem tad atliek vien pamanīt, ka jaunajiem "viss iet gar ausīm" un tās atmiņas pierakstīt (zinot, ka mājās tas var arī nepelnīti nozust, es iesaku https://timenote.info/lv. Pati tur rakstījusi neesmu, bet zinu, ka lapas veidotāji visu laiku aicina dalīties atmiņās par aizgājējiem). Digitālo dzimtas koku veidošanai latvieši visbiežāk izmanto https://www.geni.com/ vai https://www.myheritage.com/, tāpēc, pievienojoties kādai no tām, ir lielākas cerības atrast kopīgus pavedienus ar centīgu radu radu veidotiem kokiem. Pati lietoju otro, kurā bez maksas laikam var pievienot 200 personas. Ja vajag plašāku vai gribas izmantot dažādas ekstras, tad pilnā paka maksā 239 dolāri (ap 210 eiro) gadā (kaut zem pakas norādīta mēneša cena, jāapmaksā viss uzreiz par gadu, un pēc gada, ja neatsakās, tiek automātiski atskaitīta summa par nākamo gadu). Dotajā brīdī es neieteiktu ņemt kādu no pakām, bet sazināties ar Lindu un pievienoties viņas Lielkokam. Ja ir interese, var izlasīt rakstu par dzimtas spēku dzemdībās un bērnu auklēšanā. Tā kā nelietoju otru programmu, nezinu, vai tur Linda nav organizējusi ko līdzīgu, bet jebkurā gadījumā pagājušā gada decembrī viņa ieguva Latvijas Geni Currator tiesības.
Kaut neesmu tehnoloģiju cilvēks, senču pēdas meklēju tikai virtuāli. Epizodiski varu nonākt lielā atkarībā. Ir jāieskrien strupceļā, lai es rimtos un kādu laiku liktu dzimtas kokam mieru. Vienmēr esmu gatava saņemt jaunu stimulu no kāda "Dzimtas detektīvu" ieraksta (kaut arī sekoju citām grupām, šī ir mana favorīte). Vienmēr var ieskatīties arī kādā no šīm krātuvēm, kur, ja nav zināmi konkrēti mājvārdi vai arī tikai urda pieņēmumi, laiks aiziet nemanot, lai gan tieši tautas skaitīšanas dati mana dzimtas koka zarus ir padarījuši daudz kuplākus. http://www.lvva-raduraksti.lv/lv.html un http://www.ciltskoki.lv/ - tā ir klasika, bet tajos eju reti (mūžīgi ar jaunu paroli😀). Gan jau ir kas ļoti vērtīgs starp noderīgajām adresēm, bet neesmu vēl to atklājusi. Ārpus klasikas vietnēm skenētās pases aizvien var atrast te, bet senajās baznīcu grāmatās minētās personas, bez tam neko virtuāli nevirinot, var viegli sameklēt te (pat bilde ar vēsturisko ierakstu pievienota un palielināma). Tik daudz kas ir tapis, pateicoties entuziastiem. Diemžēl nav saglabājušās visas baznīcu grāmatas. Vēl šo un to esmu atradusi https://www.cemety.lv/public/deceaseds. Tas, kas man pašai ilgi neienāca prātā, bija http://www.periodika.lv/. Vienīgais mīnuss, ka, jo jaunāki raksti, jo biežāk nekur tālu, sēžot mājās, netikt gan, jo "pamatojoties uz autortiesību likumu, materiāls ir pieejams tikai bibliotēkā", tomēr meklētājs sniedz nojausmu, vai ir vērts turp patiešām doties. Domāju, ka ātrāk pētījumi iet uz priekšu, ja nav tradicionālie latviešu uzvārdi kā Bērziņš, Ozoliņš, Kalniņš, kuros var ātri apjukt, ja nav itin nekāda pavediena. Piemēram, man sakrīt vecvecmammu vārdi un uzvārdi (tos gan viņas abas ieguva apprecoties), kaut abas dzimtas nākušas no dažādām pusēm. Tas pats uzvārds pienāk vēl no citas puses arī. 
Vēl varu piebilst, ka netaisu šauru dzimtas koku. Jau no paša sākuma esmu elastīgi padevusies uz to pusi, kur tā "rakšana" padodas. Piemēram, manā kokā ir izveidojies viens liels Dānijas zars, kurš man pašai nebūt nav aktuāls, bet varbūt kādreiz noderēs manām ārzemju radiniecēm, ja viņas piemeklēs dzimtas koka veidošanas trakums. Tāpēc diezgan loģiski, ka esmu pievienojusies Lindas Lielkokam, jo tāda ir arī mana dzimtas koka būtība, pievienot ikvienu, kuru iespējams secīgi pievienot.

Tālāk - manas sentimentālās domas, pārdomas, atklājumi par savu dzimtu.

 

Man nav pamata domāt, ka reiz atklāšu kādu augstdzimušu senci. Pieņemu, ka viņi visi man ir bijuši vairāk vai mazāk lauku cilvēki, no kuriem varbūt tik retajam bija dzimtas mājas un sava saimniecība. Pēdējā simtgadē ģimenēs vidēji vairs tikai pa diviem pēcnācējiem, bet agrāk bija arī kuplākas ģimenes, sievas dzemdēja pa pieciem, sešiem bērniem, bet daži no tiem nomira zīdaiņu vecumā.
Mani ikreiz pārņem īpaša sajūta, kad uzzinu ko jaunu par seno radu gaitām. Un tas nav tikai par jauniem faktiem, bet arī par ceļiem, kas vieno cauri gadsimtiem.
Piemēram, ejot cauri Brasai, vienmēr piedomāju par vecmammas Rīgas māsīcu Alvīni, jo viņa šajā rajonā nodzīvoja daudzus gadus, tāpēc noteikti manas pēdas šur tur sakrīt ar viņas pēdu nospiedumiem kādu pusmetru dziļāk. Šķiet, ka es viņu nekad nesatiku, bet atceros paciņas, kuras vasarās atceļoja no Rīgas uz vecmammas mājām. Plīša lācītis, kleitas un vēl šādi tādi nieki man. Tās nebija jaunas lietas, bet man, augot starp pieaugušajiem vien, tieši tas likās jauki, ka ar to ir spēlējies vai vilcis kāds bērns, kuram tas viss ir paticis tikpat ļoti kā man. Fakts, ka vismaz vienas kleitas auduma gabaliņi (nu tā ir pa vīlēm izārdīta), stāv Rīgas skapī un gaida trešo piedzimšanu. Tā teikt, no Rīgas nākusi un te arī atgriezusies. Ja pareizi atceros, tās paciņas - kastītes ceļoja abos virzienos, jo vecmammai bija visādi lauku labumi. Dzimtas kokā esmu atstājusi vietu Alvīnes mazmeitai, jo pašlaik tikai neskaidras atmiņas par redzētu bildi, kurā ir viņas abas. Un prātā kā pirmā viņa man laikam ienāca tamdēļ, ka nupat lasīta un pārlasīta biogrāfiskā nodaļa Intas Kārkliņas grāmatā "Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušans". Pateicoties mūsdienu virtuālajām iespējām, es jau senāk biju atradusi bildi gan ar vecmammas māsīcas pasi, gan šķiršanās dokumentiem, bet tas, ka viņa no kalpones tikusi līdz sabiedrības dāmai, tas gan man bija pārsteigums. Citāts no grāmatas:

"Taču radās otrs pielūdzējs (latvietis Upenieks), kas tika iecelts par Orlas 
pilsētas galvu. Abi apprecējās, mātesmāsa kļuva par cēlu dāmu - ar 
savu ložu pilsētas teātrī, ar divzirgu karieti." 

Pēc desmit gadu kopdzīves laulība tika šķirta, dēls palika vīra audzināšanā, bet pati Alvīne (grāmatā gan māsas dēls viņu sauc citā vārdā) atgriežas pie dzimtas uzvārda, kas, kā atklājas šajā pat grāmatā, nemaz nav tāds līdz saknēm dzimtas uzvārds!

"Mammas tēvs nācis no Vīpes pagasta. Ģimenē arī bijuši seši dēli 
(par meitām neko nezinu) un ļoti patriarhāls vectēvs. Protams, ka uz 
sešiem zemi sadalīt nevar, tad tur nevienam nekā nav. Tā nu trīs dēli 
palaisti pasaulē. Dzimtas uzvārds bija Ozoliņi, bet mājas saucās 
"Lendzēniņi". Un tie, kas palika uz zemēm, saglabāja savu uzvārdu."

" Bet pasaulē aizgājušie puiši, protams, iet uz dzelzceļu, jo tā bija 
izplatītākā darbavieta tiem, kam tikai četrklašu pamatskolas izglītība. 
Tur, stājoties darbā, jāreģistrējas. Saruna, protams, notiek krievu 
valodā. Viņi cits pēc cita sauc uzvārdu Ozoliņš, un reģistrators saķer 
galvu. "Pilna pasaule ar šiem Ozoliņiem, Bērziņiem, Kalniņiem un 
Lejiņiem! (..) Kā sauc mājas?" "Lendzēniņi..." "Tātad būsi Landzāns!" 
Tā radās otrs uzvārds, un trīs brāļi kļuva par Landzāniem.
Mamma atcerējās, ka katru gadu visi brāļi tēva mājās ģimenes godu 
reizēs regulāri satikušies: apkampušies, skūpstījušies, dziedājuši,
 smējušies (..). Bet jau nākamajā dienā - pa kādam strīdam, apvainojumam, 
kas pārauguši kautiņos - ar dūrēm atgādināts, ka palicēji iekārtojušies 
siltā vietiņā, bet pārējiem, lūk, jāklaiņo pasaulē. Pa gaisu lidojušas 
ne tikai karotes, bet arī bļodas ar visu putru. Prombraucot salabuši, 
apkampušies, raudājuši un bučojušies, atvadoties līdz nākamajai 
tikšanās reizei. Pēc gada atkal viss notiek pēc tā paša scenārija."  

Vai pēc bijušā vīra nāves dēls, kuram tobrīd bija sešpadsmit gadu, atgriezās pie mātes, nezinu, bet kā nostāsti, tā rindas grāmatā apliecina, ka trešdaļu mūža viņa nesavtīgi rūpējās par savu māsas dēlu Alfrēdu. Tāpat nezinu, kāpēc abas māsas dēliem likušas vienādus vārdus - Arvīds. Viņu senčos tādu vārdu figurējam neredzu.
Nav ne jausmas, kad uzzināju, ka pazīstamais aktieris un režisors Jaunušans ir mūsu radinieks, toties atceros, ka pirmā izrāde, uz kuru sanāca aiziet, uzsākot dzīvošanu Rīgā, bija "Trīs māsas" studentu izpildījumā. Tagad arī Nacionālā teātra repertuārā ir šī izrāde un, kaut toreiz ilgi zināju, kuri jauniņie nospēlēja tos divus cēlienus, šobrīd varu nosaukt tikai Mārci Maņjakovu, kurš spēlē "Trīs māsās" arī tagad. Izrādās, ka tolaik, 1999. gadā, Mārcis grimējās tajā pat ģērbtuvē, kur Jaunušans, varbūt tāpēc otrajā cēlienā astoņdesmitgadīgais kungs pievienojās skatītāju rindās brīvajā vietā man blakus. Gar Ģertrūdes ielas māju, kurā Jaunušans ar vecākiem dzīvojis daudzus gadus, esmu gan braukusi, gan gājusi garām neskaitāmas reizes, bet tikai šonedēļ sajutu īpašo saikni ar attiecīgo nama daļu, jo, pateicoties grāmatai, izpētīju, ka tam numuram ir divas ēkas.
Mani lauki atrodas netālu no Ērgļiem. Vienmēr uzskatīju, ka dzimtas saknes meklējamas Sunākstē, Daudzesē, ap Krustpili, tāpēc šogad jo īpaši mani pārsteidza atklājums, ka mans vecvecvectēvs Spricis bijis Ērgļu draudzē. Vējavas muižā viņš dzīvojis daudzus gadus. Spriča, kaut toreiz man par viņu pašu nebija ne mazākās nojausmas, bērni bija ievadu ievads mana dzimtas koka iekustināšanā, jo man vēl ir saglabājusies lapiņa, uz kuras esmu pierakstījusi četrus vārdus - "dārgumus", kurus uzzināju no radinieka. Digitālā versijā četrinieks ir paplašinājies, jo klāt nākušas divas pirmās meitas. Viena nomira trīs mēnešu vecumā. Domāju, ka līdzīgs liktenis arī otrai māsiņai, tikai mirušo saraksti pašai šifrējami, tāpēc, vai nu paslīdzējis tāds ieraksts garām vai arī tas noticis lielākā vecumā. Vismaz iemanījos ātrāk atpazīt ierakstus, kuros reģistrēti mirušie zīdaiņi, jo tad parasti klāt pierakstīja abu vecāku vārdus. Pieci no Spriča bērniem dzimuši Vējavas muižā, bet tieši tas, kas mani interesē visvairāk - mana vecvecmamma - virtuālajos reģistros nav pieejama. Acīmredzot ģimene mainījusi dzīvesvietu. Un tad jau nevar zināt, uz kuru pusi viņi devušies. Ir, protams, pieļaujams arī scenārijs, ka Spricis nomirst un jaunākās meitas tēvs ir kāds cits; parasti tēva vārdu atrast vieglāk kā mātes...
Dzimtas koks, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavs, jo vienmēr gatavs būs tikai kodols, pārējo visu var apaudzēt uz visām pusēm.😊

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana