"Botāniskais Dārzs ir dāvana, ko sev - visdārgākajam - sniedzat, tā ir
piena vanna dvēselei, kas tiek lēnītēm baudīta un sniedz prieku."
Te es citēju Baibu Zīli, tomēr tie, kuri nav lasījuši autores jaunāko darbu "Rausītis un karma", bez atšifrējuma neko nesapratīs, jo tā, īsi sakot, ir metafora brīvdienai, kurā ļaujamies sevis lutināšanai. Pēdējos gados novēroju, ka es tā sāku darīt bez maz regulāri ik sestdienu - piemēram, ar vēlajiem rītiem, kad ziemā izdevās pamosties ap divpadsmitiem, kā skolas gados, vai, skatoties internetā visjaunākās krievu komēdijas, vai, cenšoties realizēt virtuvē kādu no Pinterest kārdinājumiem. Es varu tad nemazgāt grīdu vai traukus, bet varu atlikt un atlikt, un atlikt lietas, kuras "nedeg", lai darītu tikai to, kas tobrīd sagādā prieku. Caurmērā izpalika sevis un citu līdzcilvēku šaustīšana par neizdarītajiem mājas darbiem, jo, galvenais, ka darbā tā neatmetu nekam ar roku. Tas "caurmērā" ne velti piekabināts, jo tomēr pa gadu krīzes man piezagās reizes piecas un tad nu gan viss bija slikti. Mācījos atkal no jauna skaitīt līdz desmit, lai neciestu nevainīgie, bet ne vienmēr tas izdevās. Piedzīvoju divas galējības, vai nu izklaigāties, izdusmoties vai arī tikpat kā nerunāt, kaut nebiju viena. Sestdienu "botāniskais" vienmēr bija un ir foršs, bet mūžīgi tā porcija šķitusi par mazu. Un tad ir vēlme pēc kaut kā vēl. Pēc kā?
Pēdējo mēnešu laikā domu apskaidrībai ir palīdzējuši trīs triecieni (tos uzrakstīju, bet izdzēsu, jo aiz ikviena no tiem stāv citi cilvēki, bet tie bija tādi lieli notikumi, kurus kaut kas saistīja, bet īstenībā tie bija atsevišķi un sevišķi katrs par sevi. Tos varēju neasociēt ar sevi, bet es sāku caur tiem analizēt savu pieredzi, harmoniju u. tml.). Piedevām divi pēdējie sakrita ar piekto krīzi. Bez tiem notikumiem es gan jau kārtējo reizi nebūtu tik ļoti ieklausījusies sevī, bet te nu pēkšņi man bija skaidrāks par skaidru, ka jāsaka sev stop! un jāmaina virziens.
Šodien gan esmu izkāpusi starppieturā, kad kaut kas ir beidzies un jauns vēl nav sācies. Šodien nav sestdiena, bet man ir "Botāniskais Dārzs" - esmu izgulējusies (tiesa, tikai līdz deviņiem, bet tas bija saskaņā ar mani), esmu nomazgājusi logus (it kā darbs, bet rezultāts piešķir skaidrāku bildi uz ārpasauli), esmu pievērsusies saviem karstuma nomocītajiem telpaugiem, ļaujot viņiem "sadzerties" tik ūdeni, cik gribas un esmu bez maz vienā rāvienā izlasījusi "Rausīti un karmu".
Ar lasīšanu man vienmēr ir gājis kā pa viļņiem. Varbūt tā arī nebūtu tāda sāpe, ja pirms gada es nepiedalītos "Zvaigznes ABC" lasīšanas stafetē, kas, starp citu, arī šogad līdz pat 21. jūlijam gaida kā bērnu, jauniešu viedokļus, tā arī aicina piedalīties viņu vecākus. Protams, es uzreiz zināju, ka uz vietējo bibliotēku ārpus stafetes ietvariem nav jēga iet, jo tajos termiņos ikdienas ritumā iekļauties nespēju, vēl trakāk, es pat aizmirstu par pagarināšanu. Vienā citā brīdī uznāca apgaismība, ka varbūt es spēju sevi organizēt lasīšanai virtuālajā bibliotēkā. Nogrābājusies "tajos plauktos" gar dažādām grāmatām, apstājos pirmajā reizē pie Baibas mammas Monikas romāna "Ar tādām neprecas", jo es nevarēju nekādi izdomāt, vai esmu kaut ko no viņas darbiem vispār lasījusi. Tas viss notika kādā darbdienas rītā, braucot tramvajā uz darbu. Iespējams, ka tā bija ceturtdiena vai piektdiena, jo tomēr lielumu un līdz pat beigām izlasīju tuvākajā sestdienā - "Botāniskajā Dārzā". Strauji izvēlējos nākamo lasāmvielu, iesāku pat citātus izrakstīt melnrakstā, taču vienā brīdī tas apstājās, jo esmu no tām, kuras ne katru dienu transportā var lasīt. Apstājās, aizmirsās, un vēlāk atklājās, ka atkārtoti to grāmatu izņemt neļauj... Tā kā darbā lasīšana bija viens no maniem pienākumiem, tikai nekas no tā, ko es alktu izlasīt brīvprātīgi, tad sāku gaidīt atvaļinājumu, lai aizietu uz bibliotēku pēc tās grāmatas, ko virtuāli iesāku. Tiešām tās bija gaidas vairāku mēnešu garumā. Bet viss atkal iznāca citādi. Kolēģi dzimšanas dienā uzdāvāja grāmatnīcas dāvanu karti un es iepirku daiļliteratūru, tobrīd aizmirstot par visām reālajām un virtuālajam bibliotēkām, jo reti vairs kuru no romāniem vēlos paturēt, kad izlasīts. Tātad spontāns, nepārdomāts pirkums, bet - kārdinātājs, jo vakar, kad man bija pēdējā darba diena, es vakarā jau ķēros klāt "Rausītim un karmai", līdz nogurums ņēma virsroku.
Kāpēc vispār šāda grāmata? Gājiens uz grāmatnīcu bija neplānots, bet "Rausītis un karma"... nu laikam tāda karma tam darbam, precīzāk, vāka košā krāsa, kas ielēca no grāmatu galda man tieši acīs. Un, jā, jā, es atcerējos pagājušās vasaras atkarību pēc Baibas ierakstiem no Vitalitātes Akadēmijas Facebook. Atklāti sakot, tur tie mani uzjautrināja spēcīgāk kā grāmatā, bet, iespējams, iemesls ir tas, ka man nepatīk pārlasīt. Bez tam Facebook man patīk Baibas vārdu spēles ar komentētājiem. Vēl tikpat kolorīts Facebook stāsts turpinājumos Baibai bija izdevies par baložu pāri - Ivetu un Raimondu. Ja nebūtu par šo dzirdējusi agrāk, grāmatu par tievēšanu noteikti nepirktu, jo vienkārši nav aktuāli. Tikai vienreiz mūžā esmu mēģinājusi pieturēties pie kādas konkrētas diētas, tas bija veselības dēļ, bet diēta riktīgi cirta robu finansēs. Tā kā tas viss toreiz garšoja, tad man tādas labas atmiņas par to periodu.
"Ja ikdienā pieradīsiet ēst mazāk, jūs vairs fiziski nespēsiet pievārēt tādu
daudzumu kā agrāk. Tas vienkārši nebūs iespējams."
Tas ir kaut kas svaigi atklāts arī sevī, jo mājās tieši šogad vienā brīdī pamanīju, ka ēdu daudz mazāk, un, ēdot ārpus mājas, nevaru izēst standarta porciju.
Tad vēl jociņi, ko saprot tikai tie, kurus vieno kopīgs mērķis, piemēram, kam svarīgs katrs zaudētais grams un milimetrs:
"- Eu, bet tu rīt ej pie pedikīres, tad tev nogriezīs nagus un tu uzreiz
būsi vieglāka.
- Tiešām! Un, ja es vēl neliktu gelišu, tad vispār!"
Un arī par kustībām, kuras tik daudziem no mums ir par maz. Man ir patiesi žēl ofiscilvēku. Pagājušā gadā pati vienubrīd tiku aizkomandēta pie datordarbiem. Uzdevumi bija forši, bet nu tā sēdēšana, klabināšana - nē, nē! Mājās jau tās vairs tikai (bet pat ne vienmēr) "Botāniskās sestdienas" un dažkārt vēl svētdienas, kad ieslēdzu datoru. Un arī telefons man nav datora aizvietotājs. Tur es pārskrullēja tikai sociālo tīklu jaunumus, kuri bieži vien vairs nav jaunumi brīdī, kad es līdz tam tieku. Bet kustīgā ikdienas daļa ir tā, pie kuras vienmēr ir jāpiestrādā arī man.
"Vingrošana ir nepieciešama jebkuram cilvēkam, īpaši ofisa važās
sēdošajam. Mūsu ķermenis nav radīts, lai astoņas stundas nekustīgi
dirnētu pie datora, tādējādi atrofējot muskuļus, pārkaļķojot locītavas
un norulinot nervu sistēmu. Radītājs devis mums kustīgas kājas,
lokanas rokas, rumpi, kurš spēj saliekties, skriet, lēkt, ripināties un,
ja vajag, stāvēt uz galvas (..)
Viņš noteikti nedomāja: "Ahā, pēc xtūkstoš gadiem šis tips pavadīs
lielāko savas dzīves laiku birojā un kustēsies tikai uz tuvāko
lielveikalu." Jo tādā gadījumā mūsu galvenais orgāns noteikti būtu
dibens, kā arī būtu mazāka galva, lai mugurai, sēžot pārsvarā
nepareizā pozā, nebūtu jānotur šī smagā bumba."
Klāt visam Baibas tēlainā valoda:
"(..) dāma skaļi raud un plāta rokas, skaudrās bezkaloriju asaras
pilinādama diētiskajā zivju kotletē."
"Timiāns un estragons labi iederas restorānu ēdienkartēs, lai katra
recepte būtu vismaz piecas rindiņas gara (alkšņu skaidu dūmos
kūpināts ezera zutis, kurš pirms tam
klausījies Pētera Vaska ceturto
stīgu kvartetu, ar ābolu biezeni,
brūkleņu čatniju, kapera ziediem,
vītinātiem ķirštomātiem un timiānā un
estragonā noturētu cukīni)."
Lai arī "Blogger" vairs nav īpaši populāra platforma, tomēr rakstīšana, dalīšanās pārdomās, redzētajā, paveiktajā arī ir kas tāds, kas te man bija uzsākts, bet apsīcis. Kad sāka nerakstīt citi, es sevī domāju par prioritātēm, kā kurš sadala laiku, kas kuram svarīgi, nekad nepieļāvu domu, ka fiziski var nebūt spēka uzrakstīt...
Un šodien es uzrakstīju tikai pateicoties "Botāniskajam Dārzam" - gan tāpēc, ka viņš bija Baibai, gan tāpēc, ka viņš šodien ir man. Pie reizes sanāca pieminēt arī divas rakstnieces Zīles, tāpēc beigās uzrakstīju tādu dīvainu virsrakstu šai ziņai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru