Šķiet, teju visiem skolēniem sākusies vasara, "manējiem" ne, bet kā bērniem, tā skolotājiem sagurums, pagurums. Smeļamies enerģiju dabā. Šonedēļ apstaigājām tuvākos parkus un ziedētavas. Tur viņi varēja atrādīt, kas palicis prātā no mācītā, bet pēc tam ko jaunu gribēju uzzināt es, meklējot dažām puķēm nosaukumus (īstenībā neatradu, jo aplikāciju "Plantnet" izdzēsu pirms kāda laika, bet man atsaucīgi palīdzēja "Facebook" dārzu grupas dalībnieces).
Magones zināju, bet aizdomājos, kā tās man nepatika manā skolas laikā. Vienkārši nepatika. Uzziedēja mācību gada beigās vai jau brīvlaika sākumā skolas puķu dobēs. Man asociējās ar oranžiem atlasa svārkiem. Ir jau arī tās magonītes, kuras veido laukus, un kurās man nav sanācis iebrist. Tās gan vienmēr patikušas. Un ir arī magones, kas aug un auga mammas sakņu dārzā, kuras parasti atstājam nogatavoties, un tad ir viena svarīga izejviela magoņmaizītēm.
Mārpuķīšu pļavas citiem patīk, citi prāto, kā iznīcināt. Ārpus koptajām dobēm tās paliek smalkākas, bet, jā, dzīvība sīksta. No agrāk lasītā atceros, ka mārpuķītes labi augt vienā vietā nevar, jo pašas "saindē" augsni, kurā aug, tāpēc, ja grib saglabāt skaistas, būtu ik pa diviem gadiem jāpārstāda citur.
Īrisu (šis laikam precīzāk būtu saucams par Sibīrijas īrisu) majestātiskums ir aizkustinošs, bet nav arī tā, ka viņu dēļ es pazaudētu galvu, kaut pašai laukos dobe ar dažādiem īrisiem.
Indīgās mugurenes. Es teiktu, ka dzīvelīgākas un uzstājīgākas par mārpuķītēm. Sastaptas arī savvaļā. Man viņas šķiet tik fotogēniskas! Vienmēr veidojas kādas gaismu spēles.
Baltstarītes man pazīstamas kopš bērnības dobēm. Patīk gan pumpuri, gan ziedi, bet bērnībā katru rītu bija kā mazā vilšanās, ka ziediņi "čuč".
Šī bija viena no puķēm, kurai nosaukumu nezināju. Neviena no bildēm nesanāca tik laba, kā gribētos, bet zinātājas uzreiz te atpazina - jūrmalas armērija.
Puķe, kuru man reiz gribētos un kuras krāsai nav nozīmes. Drusku sasmējos par sevi, jo sākumā man bija iekšējs strīds, vai tā ir lauztā sirds vai cīrulītis, jo pati neesmu audzējusi ne vienu, ne otru, bet šo nu mācēju līdz ar to Googlē atrast pati.
Fascinējošās atraitnīšu sejiņas! Tik daudzveidīgas un populāras pilsētas apstādījumos! Meitenes gan ļoti iedziļinājās nosaukumā, kāpēc tieši tāds, vai viņām vīri nomiruši???
Vēl viena puķe, kuras atpazīšanā meklēju palīdzību - asinssarkanā heihēra.
Arī oranžo mauragu nezināju. Un īstenībā savvaļas mauragas aizvien saucu par pieneņu līdziniecēm. Tagad, kad man uz palodzes zied ginūra, saprotu, ka ziedi gan pēc formas, gan smaržas ļoti atgādina tieši mauragu.
Par šīm nejautāju, kaut arī nav man īsti pazīstamas, bet iedomājos, ka tās varētu būt ziepjusaknes un Googles bildes neliek man domāt, ka kļūdos.
Un akmeņlauzīšu rozetes! Bet ziedi gan sniedz tādu purvīgu noskaņu.
Un fitolaku "kociņi", kuri skaisti gan ar ziediem, gan odziņām.
Nez, varbūt tā ik gadu, bet man ir sajūta, ka lupīnas šogad zied malu malās.
Rīta burvība - noķert lapās rasas pērlītes.
Šis viss bija vienā ne pārāk milzīgā platībā, kurā, ejot iekšā, man viena meitene jautāja: vai šis ir botāniskais dārzs? Tas, kaut ne botāniskais, ir dārzs. Saudzīgi un klusi aplūkojams, jo lielus, skaļus barus tur tiešām negaida, tāpēc nezinātājiem neko neteikšu, bet zinātājiem atgādināšu, ka te aizvien viss notiek un zied, un var pamasēt pēdas sajūtu takā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru