Tas divi tūkstoši septiņpadsmitais

 

Sveiciens visiem sekotājiem un nejaušiem lasītājiem 2018. gadā!

Dzeru kafiju ar pienu. Smaidu. Datoram savi jauna gada jociņi, mānījās, ka man nav neviena bloga.

Kad izveidoju blogu, jutu, nepratīšu rakstīt tikai par saviem papīrgriezumiem, tāpēc bloga apakšvirsrakstā ir vēstījums, ka te būs par dažādiem krikumiem, kuri kaut uz mirkli būs likuši man aizdomāties. Pa vidu bija periods, kad uzskati mainījās, gribējās daudz dzēst un atstāt tikai hobijlietas. Tikai neatvēlēju laiku šai nodarbei un viss aizvien te ir.

Citi paguvuši šogad vismaz vienu dienu nostrādāt, es vēl ne. Strādāts tiek mazliet par daudz un tā nu tiekam pie kādas liekas brīvdienas.
2017. ir pagājis ļoooti ātri. Izlasīju to, ko rakstīju precīzi pirms gada. Šis un tas, un viss kaut kas! Tiešām ir sajūta, ka tikko pagājušais nekādi nav pielīdzināms... Vai tiešām kaut kas notika?

Janvāris:
Nemitīgā cīņa ar melnrakstiem. 😊 Startējuši trīs, bet atsaukšos uz visgaršīgāko un lasītāko. Skatos, 7. janvārī bijusi aktuāla kažoku tēma un it kā šogad arī brīvdienām paredzot lielākus mīnusus.

Februāris:
Hmm, deviņi ieraksti! Mēnesis sācies ar paskaidrojumu, kāpēc ir tā, kā ir...  Ja būtu, kā augstāk minēju, tad 2017. gadu varēja sākt ar bloga finišu. Pa medicīnas iestādēm pagājušā gadā nostaigājos ļoti daudz, bet diagnoze neparādījās, muskuļu sāpes pēc fiziskas slodzes ir neizbēgamas, tāpēc skalpeļgrēki ir reti, bet aizvien man ir tā iespēja rakstīt par visu ko citu. Un tāpēc februārī esmu dalījusies ar to, kā izšuju, loku moduļus, cepu foreles tējā un kēksus mizās, kā arī sapērkos kaudzi grāmatu, no kurām esmu izlasījusi vien dažas... Tomēr vismīļākais man ir dambja gājiens, pēc kura komentāra parādās lielās bildes (fotografēju gan visbiežāk ar parastu viedtālruni, jo tas gandrīz vienmēr līdzi).

Marts:
Emocionāli nospriegots laiks, kad spēju plānot tikai īstermiņā. Ir pavisam skaidrs, ka pēc mēneša būs izdevumi un knapināšanās, tomēr atļaujos iepriecināt sevi ar ekskursiju uz Viļņu. Braucienam seko trīs ieraksti. Katru no tiem izlasījuši vairāk kā 400 lasītāji, bet tas ir nieks, jo latvieši tomēr aizvien ir dārziņu cienītāji. Mēneša noslēgumā vēl kārtīga izsoļošanās pa Elizabetes ielu.

Aprīlis:
Aprīlis arvien sākas ar "SB krikumu" dzimšanas dienu, bet pagājušā gadā biju tikusi pat pie papildbrīvdienām. Gan apmeklētākais, gan man pašai vērtīgākais ir ieraksts par nelietoto drēbju likteni.

Maijs:
Kamēr jābraukā garām Uzvaras parkam, bez sakurām nevar, bet čakli staigāts arī uz Mežaparku.

Jūnijs:
Beidzot arī kāda jauna kartiņa tapusi:

Ir pabūts gan rododendru, gan botāniskajā dārzā, bet pirmoreiz eju organizētā ekskursijā uz kapiem.

Jūlijs:
Otrajā pusgadā pavisam nejauši kopā ar kolēģi aizsākām muzeju apstaigāšanas projektu (par to drīzumā sekos atsevišķš ieraksts). Varētu teikt, ka līdz ar atvaļinājumu, līdz ar apjausmu, ka ne vienmēr foršums ir tikai tur, kur mēs neesam, manī notiek kaut kāds pozitīvais sprādziens. Ziemeļblāzmas pils gan vienmēr manī izraisa mīļas atmiņas.

Augusts:
Visi mēneša ieraksti par muzejiem, muzejiem vien... Cik atceros, bija grūti apkopot foto un sajūtas😀, jo apmeklējumu bija vairāk, nekā sākumā plānojām.

Septembris:

Paldies visiem maniem mākslas vēstures pasniedzējiem DU, jo bez viņiem man tās mājas nepatiktu😘. Un tad vēl tas Jūgendstila muzejs iegadījās pa vidu un 7. sērija tapa!

Oktobris:

Jā, tie putni arī mani saista un liek aizdomāties... Un leļļu izstāde jau absolūta tradīcija.

Novembris:

Jūtami tuvojas gada nogale un vēlos kaut kā citādi to izdzīvot... 

Decembris:

Top trīs atskaites par plāna ne/izpildi. Secinājums: to pašu un citu darīšu arī janvārī.