Brīžiem tīri žēl, ka neesmu izstudējusi ko dabai tuvu, tuvu, jo kaut vai tās pīles... ej nu zini, kā ir kā nav? Šī konkrētā nelika mieru ne tikai manām domām, bet arī man pašai, jo vairākās reizes pienāca, izstiepa kaklu un parāva aiz svārkiem.
Pēc visa agrāk lasītā visvairāk mani mulsina tas periods, kad gan mātītes, gan tēviņi ārēji ir tikpat kā līdzīgi. Šim eksemplāram bija atšķirīgs knābis un arī uzvedība - uzkrītoši atdalījās no bara, uzmanīja katru manu kustību un uzstājīgi deva mājienus, ka nevar tā vienkārši stāvēt: vai nu baro vai staigā vien tālāk! 😀
Bet man šoreiz Uzvaras parka pīļu vērošanai bija nepilna stunda. Citas gan gulšnāja zālienā, gan metās pa pāriem ar "ūdensslēpēm" izmest kādu loku kanālā, tēviņi ik pa laikam pildīja videonovērošanas kameras funkcijas un izdeva īpašas skaņas, ja tuvumā manīja kādu suni... Un visas pīles metās ķert zvirbuļus, ja tādi iedomājās nolaisties viņu teritorijā, toties ļoti draudzīgi sadzīvoja ar ūdensvistiņu.
Pīļutēvs. Knābis dzeltens. Pīļu mammām tie ir oranžmelni.
AtbildētDzēstBet tā gan nav ūdensvistiņa, tas ir laucis. Ūdensvistiņām nav baltu knābju un tās ir daudz kautrīgākas nekā lauči.
Un, jā, meža pīles laučus respektē. Viņiem tādi spici knābīši, ar kuriem diezgan sāpīgi var ieknābt.
Paldies, Andri, par labojumu! Googlē paskatījos gan uz ūdensvistiņām, gan laučiem, mjā, nekādas līdzības, esmu no kāda nepareizi samācījusies. :D
Dzēst