Knakš!

Knakš! Jau nedēļu galvā šī skaņa. Nemiers, jo melnrakstā noglabāta šī bilde un virsraksts. Paldies, daba, pavasari, kurš uzspieda pauzi līdz ar mani:

Sola tā kā siltumu atkal, tāpēc esmu piesēdusi pie datora salikt tās knakšbildes, kuras tapa pirms nedēļas. 

Nu neiet, neiet un neiet man tā, kā ir gājis līdz decembrim, piemēram. Es nevaru griezt papīrdarbus un nevaru rakt puķu dobes, un biļeti nopirkt uz teātri arī ne... Ir dienas, kad gribētu dabūt milzu dzēšgumiju, lai izdzēstu šo piecu mēnešu melno svītru, un dienas, kad viss ir superjauki pats par sevi. :) Kamēr pasākumu nauda ieguldās veselībā, cītīgi prātoju, kur kārtīgi izstaigāties "netālu" vai "pa ceļam"... Superjaukajās dienās... Tādās, kā pirms nedēļas.

Mežaparks. 

Kopš dzīvoju netālu, khm, jā, vidēji reizi gadā esmu šurp atnākusi. Es tiešām nepārzinu, kurp kura taka, ceļš aizvedīs. Piemēram, pa šo, kas attēlā, devos pastaigā pirmoreiz. 

Kāpēc tas knakš? Es gāju un dzirdēju šo skaņu bieži. Varbūt ne gluži te, zem priedēm, bet citādi tā bija 6. maija pavadošā skaņa. :) Kā putns vai vāvere kokā rosītos. :)

Šī ne. :) Barotavā ieliktā baltmaize neskarta. 

Tie bija pumpuru knakšķi. Tik izteikti tos dzirdēju pirmo reizi!

Siltums divās dienās uzziedināja aličas, pienenes, bet jau 10. maijā Rīgu pārklāja sniegs. Arī ko tādu neatceros agrāk pieredzējusi. Internetā gan tādas bildes pirms gada vai diviem klejoja, bet ne no Latvijas.

Iespējams, ka drīzumā aizstaigāšu vēlreiz līdz Mežaparkam, jo:

Brīžiem Rīgā var sajusties kā maratonu pilsētā. Sieviešu skrējiens bija nākamajā dienā, bet rosība šajā sakarā jau dienu iepriekš.

 

Šonedēļ toties skrējēju okupēts centrs.  Notikumi 11. novembra krastmalā liecināja, ka ļoti daudzi vecāki šo dienu pavadīja ar bērniem. Man prieks par to, pat ja tamdēļ mani tagad ienīstu darba devēji... Tā kopumā man šī diena galīgi neizklausījās pēc strādājošās. Daudzviet bija pavasara gadatirgi arī. Ja runa par sporta aktivitātēm, tad nākamsestdien 11-os vakarā skrituļotājus gaida brauciens pa Brīvības ielu.

Te man atmiņas. :) Pie viena vai otra soliņa stutējos uz kājām. Pēc mājas skrituļtreniņiem. Stutējos un padevos, jo kājas spītīgi slīdēja katra uz savu pusi. Tā es neiemācījos. Un tā es šogad pārdevu tās slidas. :) 

Estrāde tagad tik svešāda. Vienā Mežaparka daļā esot koki izzāģēti, bet nesanāca to redzēt, jo pamainīju iecerēto virzienu.

Aizstaigāju līdz vecajiem 3D zīmējumiem. Pagājušā gada izpaliek un izpaliek. :) Bet vecie tik izbalējuši... Bildēs pat tā kā labāk sanākuši nekā realitātē.

Atpakaļceļš, tāpat kā turpceļš, man bija neiepazīts. Tā kā nebiju Rīgas bērns, pieļauju, ka ne reizi nebraucu ar bērnu vilcienu. 

Un vēl. Meža prospektā ir baznīca.

Cik reižu redzēta! Cik te garām iets! Bet eju un pēkšņi ieraugu, ka ir uz ietves kāda plāksnīte, kurai varbūt pat pāri kādreiz nostaigāts:

"Šeit Latvijas iedzīvotāji nacistu okupācijas laikā slēpa nāvei nolemtos ebrejus"