Atgriešanās, iepazīstināšana un vienkārši jauka svētdiena!

Pilnīgs sentiments atnāca! Pēkšņi tik daudz domu! Par atvaļinājuma plāniem, vasaru, sajūtām... Šogad tā savādāk. Jau šopavasar visi finansiālie līdzekļi un domas tika novirzīti vienam vienīgam mērķim - staigāšanai pa medicīnas iestādēm. Galu galā gan esmu tajā pat punktā, kur atrados pirms visa tā. 😏 Tik vien tās starpības, ka tagad ir aizķērušies parādi, jo, kā par spīti, šogad vēl jūnija rēķinā bija jāapmaksā apkure, veikalos viss centu pa centam kļuvis dārgāks un bez maz visi mobilo sakaru operatori paaugstināja abonēšanas cenas. 😀 Un tik vien tās starpības, ka jau trīs mēnešus dzīvoju ar vienu plānu atvaļinājumam: taupīt! Ne nu pilnībā vispār neko, bet apdomīgi izvēlēties. Kad nevar atļauties ceļojumu uz Spāniju, tad mēdz sacīt, tepat Latvijā ir daudz ko redzēt. Un kad nevar atļauties ceļot pa Latviju, tad es saku, pilnīgi pietiek ar Rīgu un Pierīgu. 😉

Nu ja jau atgriežos pie tā, kā viss sākās, tad sākās viss šovasar šitā!

(atvainojos fotogrāfam, jo neatceros, kurš no diviem šo bildi atsūtīja😊 Tā "zaļā" esmu es, bet kā jau pieminēts agrāk, kājas otrā dienā bija rožu sarkanas un vietām āda vēl šobrīd lobās... Pieminu tikai tāpēc, ka nesen redzēju aicinājumu pārgājienam pa akmeņaino jūrmalu basām kājām.)

Nav jau bijusi nemitīga apkārt skriešana vien. Pirmās atvaļinājuma dienas pagāja gultā, ziežot pēcsaules losjonu un vērojot izmaiņas pampumā. Vēl paguvu tiešsaistē noklausīties astoņu lekciju kursu par gramatiku (sertifikāts ir un arī melnraksts iesākts par šo tēmu). Un lasīju, lasu. Gan grāmatas bērniem, gan grāmatas pusaudžiem, gan jauno, dārgo grāmatžurnālu. 

Ehh, ir man aizvien tā vēlme rušināties pa dobēm, zemi, bet šogad (un kas zina, kā arī nākotnē) es pamatoti baidos ņemt rokās kapli un kur nu vēl lāpstu! Vasara vismaz manā pusē - daudz kas nesadīga, daudz kas iznīka, daudz kas "stāv uz vietas". Nu bet tā vietā man ir izmaiņas palodzēs: aug, zied, pavairoju, mainos, kaut ko arī pērku... Mjā, ar Salaspils pirkumiem man īsti nepaveicās. Trīs puķes un ar katru kaut kas: pildītā balzamīne

mani pēc nedēļas prombūtnes sagaidīja plika (kaitēkļu uzbrukums), viena no pelargonijām sāka pūt stumbrā (tagad glābšanas misija pārpalikumiem), toties otrā, modernākā ir tik trausla, ka cilājot esmu nolauzusi jau trešo zariņu (bet arī cenšos tos ieaudzēt). 

Dobes, papīrgriešana un saņemšanās pateikt citam, atteikt: piedod, es to nevaru izdarīt, jo man sāp... - grūtākais... Mācos pieņemt sadzīvot ar to. 😏 Lielākoties visi atvaļinājumi ir bijuši tādi, ka, pārfrazējot tautasdziesmu, "visu gadu darbus krāju, atvaļ'nājum' gaidīdama" esmu centusies sevi sadalīt pa trim mājām. Šogad man ir pagarinātais atvaļinājums (👌), pieķeros tikai pie fiziski viegliem darbiņiem un es beidzot jūtu, ka ir brīvs laiks. Man nevajag gulēt pludmalē, man nevajag Spāniju ar tās 45 grādiem, es jūtos lieliski šeit un tagad! Starp citu, dzimšanas dienā man uzdāvāja dāvanu karti "Spice Home" ar konkrētu ieteikumu iztērēt to šajā veikaliņā. Nenoliegšu, baidījos turp iet, jo negriežu tak šobrīd, bez tam esmu ļoti uzticīga savam "HobbySet" , jo, lai arī līdzīga sortimenta veikalu netrūkst, citos esmu iepirkusies nekvalitatīvās precēs. Taču jauniepazītais izskatījās gana labs, kaut absolūti ne pa ceļam manā ikdienā, tā teikt, ekskursija uz "Spici"!

Gada pirmā puse bija ļoti neaktīva: nekādi pasākumi, teātri, muzeji, taču šobrīd tiek strauji atgūts iekavētais, vien drusku skudriņas pārskrien pār muguru, jo...

...jo, lūk, starp visu, ko apmeklēju, parādās kāda sasaiste! Tā kā TV mēdz prasmīgi pāriet no viena sižeta pie nākamā. 😀 Jūgendstila un Porcelāna muzejā tie bija trauki ar sarkanajiem vēžiem. Braucot uz Vecmīlgrāvi, man jau somā bija šis tas, kas iederētos kā laipiņa, bet, sākot aplūkot fotoizstādi, man aizrāvās elpa! Es tiešām apstulbu! 

Kāpnes! Jā, tās tiešām iztrūkst manā ierakstā par Jūgendstila muzeju 😀, taču te tās ir! Starp citu, Ziemeļblāzmas pils arī pati ir jūgendstila ēka.

Par "Ziemeļblāzmu" tiešām esmu ne reizi vien rakstījusi. Tas man kā no sirds izrauts gabaliņš. Es zināju, pat plānoju, ka, lūk, jā, šovasar būšu atkal klāt! 💗 Tas nekas, ka pēdējoreiz te biju 2. aprīlī, bet jau kādu labu laiku ne tornī, no kura tas īstais skats uz pils dārza ģeometriskajām līnijām. Man ļoti patīk uz savām mīļvietām aizvilkt līdzi tādus, kuri tur nav vēl bijuši. Protams, ir nedaudz bail, ka nesapratīs, neiemīlēs tā, kā es 😀, bet kas neriskē, tas nedzer... kafiju "Ziemeļblāzmas" parkā! 😉

Nekad te neesmu manījusi piknikotājus, bet mēs ieplānojām, un vēl ar neplastmasas traukiem, jo pēc Porcelāna muzeja apskates citādāk nav iespējams! 

Bet tas viss jau bija pēc izkāpelēšanas pa Ziemeļblāzmas pils stāviem...

... pēc pastaigas pa parku...

... ar īpašu pagozēšanos pie rozēm...

(izpalicis šovasar brauciens uz kādu no rozārijiem, tad nu kompensēju to šeit un ne jau pirmoreiz!)

... pēc uzbraukšanas skatu tornī, kur meitenēm jāatceras, ka vējam tīk rotaļas ar kleitām un svārkiem. 😉

Pirmā tikšanās ar šo pili bija pavisam citāda, jo ēka bija noplukusi, spokaini noslēpumaina, ar tekošu jumtu, ziemās auksta... No iekšpuses man nav nevienas bildes, bet parkā gan vienruden pabildējāmies. Nākamajā kolāžā ir jaunais skatu tornis un kāpnes uz veco:

Rakstot atcerējos, ka man ir grāmata. Pirku dāvināšanai, bet tomēr to bez ilgas domāšanas paturēju. Te rakstīts, ka, projektējot jauno torni, ar ceļamkrānu mērīja augstumu, no kura var redzēt Daugavas ieteku Rīgas jūras līcī. 

Arī rotondas kolonnas tolaik (augšējā stūrī pa labi) bija pelēkas, jumts šaubīgs:

Izrādījās, ka mani var samulsināt jautājums: kas ir rotonda? 😀  Šī nav vienīgā Latvijā, ko dēvē tieši šādi (arī "Dauderos" ir rotonda) un nesaka "lapene" vai "paviljons", lai būtu skaidrs ikvienam... Es neticēju, ka internetā neatradīšu kādu jēdzīgu skaidrojumu, uz kuru atsaukties, taču nebūt nav tā, ka "iegooglējot" atslēgas jautājumu, uzreiz pirmie piedāvājumi sniegtu atbildi (latviski). Nedaudz pacietības un tad te nu ir atbilde, pie tam ar visu Ziemeļblāzmas rotondu!

Augusts Dombrovskis bija īpašs Vecmīlgrāvja cilvēks, kura vārdā nosaukta galvenā iela, jo viņš te uzcēla ne tikai pili atturībniekiem, bet arī bērnudārzu, proģimnāziju un "Burtnieku namu" - pansiju tā laika slavenībām:

2013. gada 27. oktobrī esmu ieblogusi pēdējoreiz no Vecmīlgrāvja apartamentiem. Vakar aizstaigāju līdz kādreizējiem logiem. 😀 Uz palodzes ziedošas orhidejas. Protams, ka baltā skaudība izlīda! 😀 Jo jaunajā mājvietā man aug visas puķes, izņemot orhidejas.