Restarts nr. 2 sekoja pēc padsmit dienām.
Dāvanu dāvana. Iespēja tikt prom no Rīgas bija negaidīta. Un es ļāvos pafantazēt, ko gribētu izdarīt, kas agrāk nav bijis.
Peonijas bērnībā un skolas gados bija manas dzimšanas dienas puķes. Citreiz rasotas. Citreiz salijušas. Kad saņēmu gadu no gada, un tās turpat vien dārzā bija, nešķita tik īpašas kā šobrīd. Jā, bet tad nāca "klikšķis", ka ir tik superīgi svētkos atkal saņemt peonijas, ka ir tik kolosālas gleznas Ievai Rubenei, ka ir tik foršas tās sensenās rozā, jo tās patīkami smaržo, ko nevar attiecināt uz modernajām dzeltenajām. Šogad saņēmu peoniju pušķi kā punktu darba attiecībām. Tās bija tik skaistas, bet "smaržoja" identiski tumšākajai, kas manā bildē. Neuzrunājoši. Tajā brīdī tad es iefantazējos, ka gribu tādu riktīgu pušķi no bērnības dārza. Parasti jau tiek nogriezts vien vāzes tiesai...
Es dabūju brīvu. Es traucos tos 100+ km. Bet... manas bērnības peonijas bija vēl pumpuros, tāpēc es piekrītu dārzniekiem, kuri raksta, ka šogad viss vēlāk. Svelme gan darīja savu, jo dažās dienās viss izmainījās. Uztaisīju sev to pušķi! Un tas bija mans restarts nr.2, kas ļāva sevi dvēseliski attīrīt no gada sliktākajām emocijām.
Jā, peonijas ilgi nevērās, un tad nāca tveicīgās dienas, un divi krūmi atvēra ziedus dienas laikā. Nu jau tiešām pēdējie ziedi nozied.
AtbildētDzēstJauki, ka šie ziedi sagādāja tev restartu. Man, šķiet, tas bija šis svelmainais laiks, it kā izkarsējos uz pirts lāvas no tā telpu piespiedu ritma.
Dobeles ceriņu dārzā vēl neesmu bijusi, bet Kalsnavas peoniju dārzā gan ir palaimējies būt...
AtbildētDzēstJā, plauka ļoti strauji. Vienā pēcpusdienā tik drusku pumpuri sāka vērties, otrā - jau krūmi pilnos ziedos. Kalsnavā bijusi neesmu, jo sava auto nav un citādi nav sanācis, toties sestdien paspēju uz pēdējām ziedošajām peonijām "Ziemeļblāzmā".
AtbildētDzēst