Senču indes stāsti

 

(attēls no interneta)

Meklējot informāciju periodika.lv, ne reizi vien nejauši esmu saskārusies ar "indes stāstiem", ka rodas iespaids - tolaik ikvienam kaut kur glabājās kāds savas vai citu nāves veicinātājs.  Gribas pacitēt arī Zentas Mauriņas rakstīto ("Audzinātājs", 1933):

"Laikam gan nekad nav bijis tik grūti dzīvot kā tagad, ne tikai saimnieciskā ziņā, bet vēl vairāk ētiskā, jo nav vairs vispārīga dzīves stila, katram atsevišķam cilvēkam pašam jāatrod savs dzīves veids un pamats. Tādēļ mūsdienās arī ārīgi vismierīgākie, visharmoniskākie cilvēki savos zemslāņos slēpj baigu neziņu un postu. Mūsu laikmets ir viens no tiem, par kuru vēsture vēlāk rakstīs kā par vienu no visinteresantākiem, bet mēs, kas viņā dzīvojam, jūtam vairāk tā smagumu nekā interesantumu.
(..)
Izlutinātais bērns, kam aiztaupa ārpasaules spiedienus, domā, ka viņš viens pats pasaulē, viņš neprot rēķināties ar citiem, viņš neatzīst tādus, kas pārāki par viņu. Tā izaug gļēvi cilvēki, kas — ja nedabū tūlīt to, ko grib — bez kaut kādas sevišķas cīņas un traģēdijas lēc ūdenī vai arī iedzer indi. — Pagājušos laikos caurmēra cilvēks zināja: te beidzas mans Es, te sākas kaut kas pārāks par mani, bet homo vulgāris pazīst tikai savas personīgās iegribas, — visu jemt kā gatavu, kur nevajag pūlēties, kur nevienam nevajag pateikties."

Par pašnāvībām rakstīts 1934. gada "Latvijas Ārstu Žurnālā": 

"Viens no parastākiem pašnāvības veidiem Latvijā ir ziepjakmens atšķaidījuma iedzeršana. Šī sērga sevišķi izplatīta Rīgā. (..) Kādēļ rīdzinieki par pašnāvības ieroci pēdējos gados biežāk izvēlas ziepjakmeni, to grūti izprast. Tāpat grūti izskaidrot, kādēļ šo indi sevišķi mīl krievu tautības pārstāvji. (..) Ka ziepjakmeni biežāk iedzer sievietes, tas saprotams, jo viņām biežāk ar to darīšana; tāpat arī viegli izskaidrojams, kādēļ nemantīgās šķiras izvēlas ziepjakmeni; tas ir lēts un viegli pieejams līdzeklis. (..) Nav saprotams, kādēļ Rīgā pirms kara pašnāvības nolūkā biežāk lietoja etiķskābi nekā ziepjakmeni. (..) Lielākais saindēšanās gadījumu skaits krīt uz maija un jūnija mēnešiem; tas arī saprotams, jo vairums pacientu indi ieņēmuši pašnāvības nolūkā aiz romantiskiem iemesliem."

1930. gadā "Jēkabpils Vēstnesis" raksta par traģiskiem notikumiem Biržu pagastā:

"Ūdenanu māju saimnieks Mārtiņš Resnis saķildojies ar 

savu sievu Annu govs dēļ. Mārtiņš pārmetis Annai, 

ka tās dēļ pienācies pārdot govi par Ls 60 — lētāk, nekā 

patiesībā maksājusi, jo A. R. to barojusi ar 

kartupeļiem un govs aizrijusies. Annu šie pārmetumi 

ļoti apvainojuši un tā uztraukumā iedzērusi kādu indi — 

arzeniku. Pēc pāris stundu mokām viņa mirusi. Mārtiņš
Resnis, redzēdams tik bēdīgu iznākumu,paķēris 

atlikušo indi un aizskrējis mežā."

1930. gadā "Latvijas Kareivis" iepazīstina ar kāda bezpajumtnieka kārtējo pašnāvības mēģinājumu:

"Pilsētas nakts patversmē, Krasta ielā 3, bezpajumtnieks 

25 g. v. Vasilijs Šestakovs vakarrīt nebijis no miega
uzmodināms. Kad Š. jau bija nogulējis apm. 20
stundas, patversmes personāls noprata, ka ar
viņu noticis kas ļauns, kāpēc nogādāja slimnīcā.
Ārsti konstatēja, ka viņš saindējies ar veronalu.
Pēc dažām stundām viņu izdevās vest pie samaņas, 

Šestakovs paskaidroja, ka pašnāvības nolūkā

 iedzēris 6 veronala tabletes. Viņa organisms
pret indi izrādījies tik stiprs, ka viņš vienīgi
zaudējis samaņu, Š. jau vairākkārt mēģinājis
nogalināties, bet parasti laikus glābts."

1931. gada "Jaunā Balss" ziņo par alkohola upuri, lai gan jaunais vīrietis dzīvību zaudēja ne jau dēļ tā:

"Liepājā, Cenkones ielā 6, dzīv. 32 g. v. Jānis Jaunzems 

pārnācis dzērumā mājās, kur iedzēris ciankaliju un, nogādāts 

slimnīcā, miris. Jaunzems pēdējā laikā bija nodevies 

dzeršanai un runājis par pašnāvību."

1931. gada "Latvijas Kareivja" numurā aprakstīta divu jauniešu strīda izsaukta indēšanās:

"Liepājā, 18 g. v. pārdevēja Roze Beinas no Julianes ielas Nr. 28,
sastrīdējusies ar kādu paziņu. B. jutusies par to apvainota. Pārgājušai 

dzīvokli, tai ienācis prātā nonāvēties. Piederīgie nebijuši mājās. B. 

sameklējusi etiķa esenci un to iedzērusi. Radušās rīklē un mutē dedzinošas 

sāpes. Ieradušies dzīvoklī piederīgie un atraduši pašnāvnieci sāpēs
mocoties. Ar ātrās palīdzības sniegšanas ratiem pašnāvnieci 

aizveda uz pilsētas slimnīcu. Indīgo šķidrumu ārstiem izdevās 

izpumpēt un jaunavas dzīvību glābt."

1932. gada "Latgales Ziņas" atsaucas, ka ik gadu Daugavpilī un tās apkārtnē notiek desmitiem saindēšanās gadījumu ar ziepjakmens šķīdumu:

"Kāda N. no jaunbūves, aiziedama uz tirgu, atstāj savus bērnus 

kaimiņienes J. uzraudzībā. Pēdējā todien mazgā veļu un lieto arī 

ziepjakmeņa atšķaidījumu. To viņa izkausējusi iesala ekstrakta 

pudelītē un nolikusi vaļējā skapītī, bērniem pieejamā vietā 

blakus ūdens traukiem. Kamēr J. izgājusi ārā, N. 2 g. vecais
dēliņš piegājis pie skapīša lai padzertos. Atradis pudelīti ar ūdenim
līdzīgu šķidrumu un iedzēris ziepjakmeņa atšķaidījumu. Lielās 

sāpēs nelaimīgais bērns sācis nežēlīgi kliegt, plēst ar rociņām mutīti. 

Parādījusies asiņaina vemšana, barību vairs ieņemt nevarējis. Ārsti 

vairs neko nespēja līdzēt un bērns otrā dienā nomira."

"B. sieva laba vīna darītāja. Viņai ir vīni dažādās krāsās, gan 

sarkanie gan baltie. Dažus mēnešus pēc sievas nāves B. pacienā

 ar nelaiķes vīniem kādu savu pazīstamo. Abi jau izdzēruši vairākas 

pudeles un slavē nelaiķi kā krietnu vīna darītāju. Beidzot B.
pieliekamā kambarī sameklē kādu pudeli, kurā spriežot pēc tās 

izskata ir baltais vīns. Pudele gan nevisai labi aizkorķēta un 

netik pilna, kā citas, bet tas aizdomas nerada. lelej ciemiņam, 

ielej sev. Sasit glāzītes. Paziņa kāri met glāzīti pirmais, bet
tad piepeši sajūt mutē un rīklē dedzinošas sāpes. Aizdomās 

ka B. ir gribējis viņu noindēt, tas vēl grib B. sasist, bet tad 

sāpju pārņemts, krīt gar zemi Izrādījās ka pudeli ar 

ziepjakmeņa atšķaidījumu nelaiķa sieva nolikusi pieliekamā

 uz plaukta blakām vīna pudelēm."

1932. gadā "Latvijas Kareivis" stāsta par nelaimīgu studentu, kurš rēķinus ar dzīvi centies noslēgt vairāku iemeslu dēļ:

"Vakar pēc pulkst. 13, augstskolas vecā ēkā, Raiņa bulv. 19, 

kāds no apkalpotājiem ēkas otrā stāva koridorā uz sola atradis 

saļimušu jaunekli, kas atradās tuvu nesamaņai. Nekādus 

paskaidrojumus tas nedeva. Izsauca ātrās palīdzības auto
un policiju, jo dokumentus pie viņa neatrada. Kabatā 

uzgāja trīs vēstules. Vienu adresētu mātei, otru policijai 

un trešo vienam no augstskolas profesoriem. Slimnīcā 

novests viņš paskaidroja, ka pašnāvības nolūkā iedzēris indi.  

Esot tautsaimniecības fakultātes students 24 g. v. 

Rihards Lakstīgala, no Rumpmuižas ielas 5. Tuvākus 

paskaidrojumus tas liedzās dot. Pēc ārstu konstatējuma 

L. iedzēris veronalu ,bet laikā pielietoti pretlīdzekļi, kāpēc 

viņa dzīvību izdosies glābt. Spriežot pec atstāto vēstuļu satura, 

noprotams, ka L. mēģinājis nogalināties pa daļai slimības 

dēļ, pa daļai grūto materiālo apstākļu dēļ. Tomēr jūtams, 

ka L. kaut ko noklusē un pašnāvībai arī romantiski iemesli. Ja 

L. veselība atļaus, tad viņu šodien nopratinās."

1934. gada "Rīts" raksta par diviem, kuriem apnikusi dzīve:

" Vakar ap pusdienas laiku „Bellevue" viesnīcā pašnāvības nolūkā iedzēris  

indi Edmunds Bužgalis, dzīv. Jelgavā, Pasta ielā 36. Dienu iepriekš viņš 

ieradies Rīgā un apmeties minētā viesnīcā.
Pāris stundas vēlāk turpat pašnāvības nolūkā iedzērusi veronālu Igaunijas 

pavalstniece Erna Mīlbaum, dzīv. Pulkv. Brieža ielā 13, dz. 4. M. atstājusi 

vēstuli, ka dodoties pašnāvībā dzīves apnikuma dēļ.
Abi pašnāvnieki ievietoti ārstēšanai 1.pils. slimnīcā."

1936. gada "Kurzemes Vārds" informē par Liepājas pilsētas slimnīcas psihiatriskās nodaļas vadītāja aiziešanu no dzīves:

"Vasarsvētku otrās dienas vakarā plkst. 10 savā dzīvoklī, Kr. Valdemāra 

ielā Nr. 18, iedzēris indi Liepājas pilsētas slimnīcas psichiatriskās
nodaļas vadītājs Dr. Haralds Zīberts. Savā dzīvokli ēdis vakariņas. 

Pie galda viņa saimniece Elizabete Šimelpfenig ievērojusi, ka ārsts 

nevar vairs izrunāt, viņa ķermenis kļūst slābans. Izsauca ātrās 

palīdzības sniegšanas auto un Dr. Zībertu nogādāja pilsētas
slimnīcā, kur, nenācis pie samaņas, viņš drīz nomira. Z. nav atstājis 

nekādu zīmīti, kamdēļ izdara pašnāvību. Dr. H. Zībertam bijuši 

sarežģījumi ģimenes un personīgā dzīvē, kas ari, domājams, 

pamudinājuši viņu uz kļūmīgo soli."

1936. gada "Brīvā Zeme" raksta, kā nepaveicies noziedzniekam-pašnāvniekam, kad piepildījusies tik puse vēlmju:

"Vakar Madonā Rīgas apgabaltiesas sesijā 44 g. v. Jānim 

Ozoliņam no Mārcienas pag. Janēniem bija jāatbild par 

neparastu noziegumu. Viņam bijušas nesaskaņas ar sievu 

un sievas māti, līdz beidzot nolēmis nonāvēties. Lai 

atriebtos sievietēm, O. priekš nāves aizdedzinājis 

visas saimniecības ēkas. Pēc tam iedzēris kādu 

šķidrumu, ko turējis par indi, paņēmis bībeli un 

atsēdies pagalmā starp degošajām ēkām. Kūts un 

šķūnītis nodeguši, bet dzīvojamo ēku kaimiņi 

izglābuši. Sākumā radās šaubas par apsūdzētā 

garaspējām, bet tās pārbaudot atrasts, ka viņš bijis 

spējīgs saprast nozieguma nozīmi. J. Ozoliņu 

sodīja ar 1 gadu pārmācības namā."

 

1937. gada "Policijas" numurā aprakstīts notikums, kurā divu mīļāko dēļ cieta piecgadīgs zēns:

"P. kundzes virēja S. gribēja kāda pārkāpuma dēļ atriebt savam mīļākam. 

Š. nevarēja izdomāt neko labāku, kā iedot mīļākam nelielu indes devu, 

lai viņš pamocītos, bet nenomirtu. Sava mīļākā nāvi Š. noteikti nevēlējās 

un pat nedomāja par to. Š. piejauca pienam nelielu devu indes un glāzi ar 

saindēto pienu novietoja skapī. Pēkšņi virtuvē ienāca P. kundze ar savu 

5 gadus veco dēlu. P. kundze atvēra skapi, paņēma glāzi ar saindēto pienu 

un deva dzert savam dēlam. Š. visu to redzēja, saprata bērnam draudošās 

briesmas, apzinājās, ka bērns var nomirt, bet aiz bailēm, ka neatklāj viņas 

nedarbu — neteica ne vārda. Zēns pienu izdzēra un tanī pašā dienā nomira."

1937. gadā "Brīvajā Zemē"ziņa par lapsu indes iedzeršanu:

"Bērzpils pagasta Pustočkas ciema J. Saulītis pagājušā ziemā mežā atradis 

lapsu indi un to noglabājis. Kad vakar S. iznācis strīdus ar savu brāli, tas 

uztraukumā  iedzēris pašnāvības nolūkā paglabāto indi. Pateicoties 

nekavējoši sniegtai ārsta palīdzībai, to izdevies izglābt no drošas nāves."  

1937. gada "Kurzemes Vārdā" par sālskābes triumfa gājienu:

" Ņ. bijusi vārdu maiņa ar līgavu. Aiz nepatikšanām lietojis degvīnu, 

pēc tam uz ielas iedzēris sālsskābi un devies uz iedzīvi. Nelaimīgo 

jaunekli atradusi nama gaitenī sakumpušu dzīvokļa saimniece. 

Ņ. vaidējis, sūdzējies par sāpēm. Ātrās palīdzības sniegšanas
automobilī Ņ. nogādāja slimnīcā, kur sniedza medicīnisku palīdzību.
Ratenieks saindējies dzerdams degvīnu, bet degvīna pudeles vietā 

paķēris līdzās esošo pudeli ar sālsskābi. Tikko iedzēris, sajutis rīklē 

smeldzošas sāpes. Sieva nebijusi mājās. Kliedzis pēc palīdzības. 

Saucienus izdzirdējis saimnieks, izsaucis ātrās palīdzības 

sniegšanas auto un R. aizvedis uz slimnīcu."

1938. gadā "Brīvā Zeme" apraksta kādas sievietes rīcību, izvairoties no uzbāzīga pielūdzēja:

"Rēzeknē, Pleikšņu ielā 6, vakar Matrona Pilščikova mēģinājusi izdarīt 

pašnāvību, iedzerot ziepjakmens atšķaidījumu. Kļūmīgo soli vēl 

laikā pamanījis kāds no piederīgiem, kas izsitis pašnāvniecei no 

rokām trauku ar kodīgo šķidrumu. Viņa tikai nedaudz izplaucējusi muti. 

Cietušā ievietota slimnīcā. Pašnāvības mēģinājumam - romantisks raksturs, 

jo kāds pārāk uzbāzīgs pielūdzējs, ko viņa neieredzējusi, nedevis tai miera."

1938. gada "Brīvās Zemes" numurā par to, ko darīja vīrs, kad viņam apnika slimā sieva:

"Sieva jau ilgāku laiku slimojusi ar kādu iekšēju kaiti. Slimā 

jaunajam vīram apnikusi un tas sācis meklēt sev citu. To arī
atradis, bet slimā sieva tos traucējusi. Tad vīrs sācis kalt 

noziedzīgus plānus, kā atbrīvoties no sievas. Sestdienas 

vakarā viņš tad zāļu vietā devis dzert kādu šķidrumu! 

Sieva nekā ļauna nedomājusi un vīra pasniegtās "zāles" 

izdzērusi. Naktī viņa mirusi. Noziedzīgais vīrs ir 27 g. v. 

Viņš apcietināts un ievietots Daugavpils cietumā."

1938. gadā "Malienas Ziņas" pieļauj iespēju, ka romantiskas dabas problēmas šādi risina ne tikai sievietes vien: 

"Sestdien Annas pag. Jaunprēdeļu māju iedzīvotājs, 19 g. v Rūdolfs 

Paukšens iedzēris žurku indi. Viņš ievests Alūksnes slimnīcā, kur tanī 

pašā dienā miris. Ir iegūti norādījumi, ka Paukšens indi  iedzēris  

pašnāvības nolūkā. Viņam bijuši radušies arī romantiskas dabas
sarežģījumi. Policijas nopratināšanā P. gan nav apstiprinājis, 

ka dzēris indi lai nonāvētos."

1938. gada "Rīts" publicē ziņu, kā sieva tikusi vaļā no vīra:

"Marcinkēviči sadzīvojuši laulībā vairākus gadus. Viņiem bijuši 

trīs bērni. Tad sieva ieskatījusi citu un nolēmusi vīru noindēt 

ar arsenu.  Sieva lūgtin lūgusi: — Tev labi negaršo ēdiens, 

lūdzu,  iedzer zāles ēstgribai! ... Un kā vīrs paklausījis, tā
saslimis. Sieva zāles devusi otrreiz. Marcinkēvičs nomiris."

1939. gada "Rīts" raksta, kā beigušies vīra mēģinājumi salabt ar sievu:

"Vakar Ludzas ielas 17. namā pašnāvības nolūkos indi iedzēris  

Staņislavs Kivliņš. Viņš vasaras vidū saķildojies ar sievu un
no tās aizgājis. Kādu laiku Kivliņš braucis uz kuģiem, bet pag. 

nedēļā atnācis atkal pie sievas. Ar pēdējo viņš gribējis salabt.
Sieva, atcerēdamās, ka Kivliņš pret viņu slikti izturējies, teikusi, 

ka labāk esot dzīvot katram atsevišķi. Vakar Kivliņš vēlreiz 

atnācis pie sievas. Kad viņa vīra lūgumu atkārtoti noraidījusi, tas 

iegājis blakus istabā, kur gribējis izdarīt pašnāvību. Cietušais
bezsamaņā novests slimnīcā."

 

1939. gada "Policijas" numurā par bēdīgu iznākumu, iedzerot "vīnu":

" Kāds aptieķnieks, kuram piederēja arī vīna pagrabs, aiz pārskatīšanās 

pie vīna pudelēm nolika arī pudeli ar indi. Pēc sešiem gadiem viņa
sieva iedzer šo indi un nomirst."

1939. gada "Rīgas Jūrmalas Vēstnesis" informē par pašnāvnieci ar pieredzi, kura šoreiz nav paļāvusies uz indi vien:

"47 g Marija Trofimova, kas kā kalpone strādājusi kādā ģimenē L. 

Smilšu ielā 83, aizgājusi aizvakar Slokas jūrmalā, iedzērusi kādu 

indīgu šķidrumu, bet neuzticoties indes iedarbībai, gājusi vēl 

jūrā nāvi meklēt. Nelaimīgās jaunavas izmisuma soli redzējuši 

vairāki peldētāji, kas to izglābuši un iznesuši malā. Tā kā 

nelaimīgā bijusi vārga un viņa ļoti vaidējusi, tad par notikumu
paziņots policijai. Kārtības sargi izsaukuši ārstu un pēdējais devis 

rīkojumu pašnāvnieci ātrās ārsta palīdzības automašīnā nogādāt uz 

2. Rīgas pilsētas slimnīcu. Pašnāvniece ir slimīga un jau vairākkārt 

mēģinājusi šķirties no dzīves. Pārbaudot viņas iedzerto šķidrumu, 

tas izrādījies par alkoholā izkausētu tintes zīmuli. Nelaimīgās 

sievietes dzīvībai briesmas nedraud."

1939. gadā "Zemagales Balss" ataino notikumu ar "beznāvīgu" indi un nelabvēlīgiem laikapstākļiem:

"Bauskas slimnīcā ievietots Paņemūnes pag. Aiju māju 

iedzīvotājs Vilis Mednis. Viņš pašnāvības nolūkā iedzēris
kādu kukaiņu indi. Kļūmīgo soli viņš spēris dzērumā. 

Pēc indes iedzeršanas Mednis pie lauku šķūņa nogūlies un 

gaidījis «nāvi», bet tā kā «inde» nav bijusi «nāvīga», tad tas 

«nāvi» nav tik ātri sagaidījis, bet to otrā rītā atraduši 

pārsalušu māju iedzīvotāji un nogādājuši slimnīcā."

1939. gada "Kurzemes Vārds" stāsta par sarežģītāku pašnāvības gadījumu, jo kur pie indes var tikt ieslodzītais?

"Liepājas pilsētas slimnīcā ievietots arestants V. Borķerts. 

Viņš bija iedzēris kādu indīgu šķidrumu. Nelaimīgo glābt 

neizdevās. B. drīz nomira. Ievadīta izmeklēšana, kur 

pašnāvnieks ieguvis indi."

1940. gada "Zemgales Balss" numurā par draudiem bijušajam un sev:

"Galenieku mājās dzīv. Lietuvas pavalstniece Solomia
Sofija Sendaite ilgāku laiku sagājusies ar Frici Gruiki,

 kas strādā Stakļu mājās kā laukstrādnieks. Pēdējā laikā 

abu attiecības pasliktinājušās, un Sendaite izteikusies, 

ka viņa izdarīšot pašnāvību, vispirms Gruikem izplaucējot 

acis. 6. februāra vakarā S. ieradusies Stakļu mājās, bet G. 

to nav laidis istabā. Sendaite sākusi kliegt un dauzīt logu. 

Kad pagalmā izgājis māju saimnieks Elsiņš, tas atradis S. 

guļam  sniegā. Viņai blakām atradies kāds trauks. 

Saimnieks domājis, ka S. iedzērusi kādu indi. Tiklīdz 

saimnieks ienācis istabā, viņam sekojusi arī S. Viņa 

iekritusi Gruikes gultā un palikusi tur guļam.
Nelaimīgo nogādāja pie ārsta, bet tā jau ceļā bija mirusi."

1940. gada "Brīvā Zeme" klāsta par traģisko kāda advokāta ģimenē:

"Vakar Rīgā Marķīza kafejnīcā pašnāvības nolūkā indi  

iedzēris  priv. adv. Jēkabs Čagadajevs no 11. Novembra 

bulv. 13. Nesamaņā viņš nogādāts slimnīcā, kur vēl nav 

atguvis samaņu. Drīz pēc tam Čagadajeva dzīves biedre, 

Ļubova atrasta dzīvoklī nošāvusies. Iespējams ,ka viņa
pašnāvību izdarījusi nervu sabrukuma brīdī, 

uzzinot par vīra pašnāvību."

 

1943. gada "Talsu Vārda" numurā par gadījumu, kad sodas vietā iedzer ko citu:

"Jānis Ķiršteins no Buļļu mājām, gribējis iedzert dzeramo 

zodā, bet tā vietā aiz pārskatīšanas iedzēris kādu indi.  

Ķ. ievietots Talsu slimnīcā." 

Pašnāvniekus reizēm izglāba, bet indes lietošanas sekas palika uz mūžu. Vēlāko gadu rakstos kā inde dominē alkohols.

(Ieraksts tapis ilgākā laika periodā, atduroties pret šādiem tekstiem. Šodien ieskatījos apzinātāk, tāpēc pieliku klāt Z. Mauriņas pārdomas un tā laika ārstu statistikas datus. Beigās te visu pārlasīju kā kriminālromānu fragmentus.)