Uzlāde

Esmu par pārmaiņām, taču ja tās notiek ļoti bieži, neļaujot līdz galam izdzīvot un piedzīvot tobrīd notiekošo, man jātiek pāri neredzamam šķērslim. Strauji tuvojas nākamais adaptācijas process, tāpēc šonedēļ pabiju kur vairāk un izklaidēju sevi vairāk, nekā sākumā plānoju.

Noskatījos filmu, kuru pieminēju ierakstā par grāmatu "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes". Necerēju, ka tai saņemšos tik ātri, jo šķita, ka jāpaiet laikam, lai sev to visu atgādinātu. No tiem, kuri skatījušies, īsti nesapratu, cik filma atšķiras no grāmatas. Citam patikusi, citam - galīgi nē... Tagad varu teikt, ka, protams, filma nekad nebūs grāmatas kopija, taču netrūkst dialogu, kuri tiek citēti diezgan precīzi, kaut vai vecmāmiņas garais monologs pa telefonu, kura laikā zēns pagūst nemanīts atstāt dzīvokli...

Izlasīju tikai vienu grāmatu. Protams, kaut ko uzrakstīšu par to, kaut stāsts par "kāpēc" varētu būt garāks nekā stāsts par grāmatu...

Apmeklēju "Glass point"stikla griešanas darbnīcu. Pieteicos spontāni, nebija arī laika daudz pētīt video, kā īsti noris stikla pudeļu reciklēšana. Atceros, ka savulaik Madara par šo rakstīja. Vienā brīdī jau ienāca prātā, varbūt jāapjautājas, cik liela fiziskā piepūle nepieciešama, bet to neizdarīju, tāpat kā paziņu vidū nepameklēju tukšo taru, jo dzērieni mājās tiek pirkti ārkārtīgi reti. Ekipējusies ar to, kas ir, priecājos, ka ar sabiedrisko transportu, pārsēžoties trīs reizes, īsā laikā būšu klāt. Tā ne tuvu nenotika, bažījos, vai tā pat nav zīme, ka nevajag, taču beidzās viss ar tik jauku pēcgaršu. Vismaz tovakar. Atgriezos patīkami nogurusi. Otrā rītā gan labā rokā sāpēja visā garumā, it kā kāds man būtu ar ko cietu sitis. Pēc paper cut sāpes ir vieglākā formā, toties - reiz divi... Iespējams, atrādīšu savus tā vakara darinājums, bet tad, kad tie prakstiski taps pielietoti.

Pirmoreiz ornitologa pavadībā tepat Rīgā lūkojos putnos. Ar vērīgumu neizceļos, tāpēc par šādu putniņu nebiju ne tikai dzirdējusi, bet arī nepamanītu lidojam dažu metru attālumā. Izmantojot izdevību, apjautājos, vai pīļu tēviņi maina krāsu, viņš atbildēja, ka nē... Ar telefonu putnu bildes neizdevās, tāpēc palika tikai vēja un smilšu krusas sajūtas:

Pēdējos gados, pirms vēl 9. maija neļķu, narcišu, tulpju tirgoņi pārņem Uzvaras parka sānus,aprīļa izskaņa un maija sākums ir laiks, kad te čum un mudž no sakuru aplūkotājiem. Biju nolēmusi japāņu ķiršus vairs nebildēt, bet šogad viss ir sācies agrāk, tāpēc vakar palaidu "Facebook" informatīvo foto, lai nu visi, kuriem vēlme, apciemo tās jau šodien, rīt vai parīt...

Vēl gaidu Operas magnoliju... Tā pusnomodā, toties atraitnītes ir bez maz visur.

Pavasari nāk un iet, Rīga paliek - gan tepat, gan vecāka, gan cenšas mainīties...

Tā uzlādējos nākamai nedēļai, kurā, visticamāk, nebūšu runājama. 😀