Astoņas piezīmes par šī gada martu un pusaprīli galvaspilsētā.
2. marts.
Rīts Pārdaugavā.
Kājāmgājēju nav daudz, bet visi steidzas: uz darbu, uz skolu.
Aukstums mitējies. Sniegs vietām atgādina putru brokastu šķīvī - tiešām baltu.
Rīts Pārdaugavā.
Kājāmgājēju nav daudz, bet visi steidzas: uz darbu, uz skolu.
Aukstums mitējies. Sniegs vietām atgādina putru brokastu šķīvī - tiešām baltu.
Čirr-čirr-čirr! Aiz sētas krūmā čivina kādi pieci seši zvirbuļi. Čirr-čirr! - dzirdu viņu radiniekus ūdensnotekās, iegriezdamās citā ieliņā. Čirr- čirr-čirr! - tas pats mani sagaida nākamajā kvartālā. Uz mirkli pieveru acis.
Čirr-čirr-čirr!
Vai tiešām tik zvirbuļi irr!
Eju, ieklausos, paveros visapkārt. Viņi tup ikkatrā biezākā krūmā un čirkst!
Un pēkšņi no pagalma, kas paslēpies dziļāk starp mājām, kuras pieglaudušās ielai, atskan zīlītes dziesma. Es pasmaidu, jo manās sajūtās šī skaņa saistās ar pavasari. Vēlreiz pieveru acis, lai gadalaiku maiņu sajustu tikai ar degunu. Aiiii! - gaiss izteikti liecina par runču gaitām.
10. marts.
Paņemu atkritumu maišeli, paskatos pulkstenī un dodos ārā. Ātrā solī noskrienu lejā pa kāpnēm, atveru ārdurvis un... dziļi, dziļi ieelpoju. Smaržo pēc jauka rīta, ne benzīna, vilciena, dūmiem vai gāzes, kā citreiz.
Aiz tuvējām mājām viegla dūmaka. Uz ielas, ietvēm un siltumtrases sniegs pilnībā nokusis. Kaut kur dzied zīlīte. To pārtrumpo pelēks auto, piebraukdams un ritmiski signalizēdams. Un tūlīt klāt vienādās, košās jaciņās tērptu jauniešu bariņš.
Zīlīti es vairs nedzirdu, bet pamanu bagātīgu dūmu strūklu. Svilst atkritumi? Pie konteinera sāna parādās rūsgans špics. O, jā, un viņam lēnīgi seko saimnieks ar savu elektronisko dūmu fabriku...
Izmetu maisiņu un atpakaļceļā stāvu sastrēgumā pie lielās peļķes, jo ne suns, ne vīrietis, ne es nevēlamies to pārbrist. Rižs runcis, pienācis pie apzāģētā koka, saspringst uz mirkli, bet, veikli novērtējis špica pavadas garumu, paslienas uz pakaļkājām, lai noglaustos gar zemāko zaru. Un vēlreiz. Un vēl. Un tad uz atvadām kārtīgi patirina asti pret stumbru un cēli aizsoļo pakaļ vīrietim.
Zīlīte tiešām vairs nedzied. Es eju caur mašīnu labirintiem uz māju un saskrienos ar vēl vienu rižiku. Šis ir bailīgs, bet viņa acis ir kā dzintara gabaliņi! Vēl viens runcis, kura rīta pienākumos ietilpst mašīnu iezīmēšana.
Esmu atkal savā kāpņu telpā un saprotu, ka šis ir oranžās nokrāsas rīts.
12. marts.
Pēc sniegpulksteņu bilžu salidojuma sociālajos tīklos, pēcpusdienā ielūkojos pagalmos. Kur zied? Kur zaļo? Lazdu skaras vēl īsas un cieši sakļāvušās. Puķu dobes un takas pārplūdušas. Vien ceriņzaru galos maigi zaļas micītes.
Peļķes pārņēmušas arī Rīgas parkus. Pīles nelielās kompānijās plunčājas privātajos baseinos, bet nav jau variantu, jo kanālu vēl klāj dzeltenbalts ledus.
14.marts.
Rīts.
Tikko lemju, ka uz darbu braukšu gumijas zābakos un lietus mētelī, kad pilēm piejaucas pārslas, un vēl, un vēl, un jau snieg!
Pēcpusdiena.
Viss ir viegli, viegli balts. Zem lielā ozola skrap-skrap! - sniega virskārta ir slidena, bet neizturīga. Zari ir pilni pilītēm. Nē, stikla pērlītēm, kuras kā auskari rotā ikvienu koku un vējš nenopurinās. Jā, pūš gan, un labi, ka nav uzvilkts lietus mētelītis un kabatās paslēpušies cimdiņi.
20. marts.
Kalendārā var rakstīt jebko, bet pavasaris pēc pēdējām bezsniega dienām ņem un piepārslo Rīgas pagalmus. Sniegs ir tik lipīgs (!!!), ka bērniem milzu prieks. Žēl, ka maz tā labuma.
5. aprīlis.
Vedam mājās kaut ko tādu, ko nevajadzētu samērcēt, taču tumšo mākoņu līnija bīstami tuvojas. Nepagūstam. Piles ir lielas, vējš lauza lietussargu un mājas tik tālu. Kad esam gandrīz klāt, lietus mitējas. Netaisnība!
Sāku gatavot vakariņas. Atkal viss paliek tumšs, vēl tumšāks, pavisam tumšs. Atkal lietus sāk pakšķināt pret stiklu. Zibsnis. Dūciens. Vēl viens zibsnis. Atkal dūciens. Zibsnis. Vai rādu fotogrāfam kāda ēdiena meistarklasi? Nogrand jau tepat. Vairs nelīst, bet gāž. Tie, kuri gadījušies uz ielas, skrien. Drīz viss pludo. Eh, štrunts par to pirmētējo lietu. Nekāda netaisnība. Viss ar mūsu vedumu kārtībā, taču ja būtu trāpījušies šajā, diezin vai varētu ko saglābt...
9. marts.
Pēc aukstākām dienām klāt atkal siltās. Darbam nav paredzēts beigties ierastajā laikā, jo braucam orientēties uz Imantas mežu. Uz kādas stigas vai takas (tik precīzi vairs neatceros) ik pa dažiem metriem sastapām pa krupim, kuri visi deva mums ceļu. Tā arī bija pirmā diena, kad es, pilsētniece būdama, šogad pamanīju kādu no abiniekiem un arī taureņiem.
15. marts.
Pēc vakardienas fitnesa laukos atgriežos un redzu pilnīgi citādu Rīgu. Pie kaimiņmājas piesaulītē tik zaļš, zied dzeltenas puķītes. Nudien vakar vēl nebija! Un arī ceriņi uz zaļās nots. Cik noprotu, naktī lijis. Beidzot es jūtu īstu pavasari. Vismaz Rīgā - pavasaRīgā. 💚
12. marts.
Pēc sniegpulksteņu bilžu salidojuma sociālajos tīklos, pēcpusdienā ielūkojos pagalmos. Kur zied? Kur zaļo? Lazdu skaras vēl īsas un cieši sakļāvušās. Puķu dobes un takas pārplūdušas. Vien ceriņzaru galos maigi zaļas micītes.
Peļķes pārņēmušas arī Rīgas parkus. Pīles nelielās kompānijās plunčājas privātajos baseinos, bet nav jau variantu, jo kanālu vēl klāj dzeltenbalts ledus.
14.marts.
Rīts.
Tikko lemju, ka uz darbu braukšu gumijas zābakos un lietus mētelī, kad pilēm piejaucas pārslas, un vēl, un vēl, un jau snieg!
Pēcpusdiena.
Viss ir viegli, viegli balts. Zem lielā ozola skrap-skrap! - sniega virskārta ir slidena, bet neizturīga. Zari ir pilni pilītēm. Nē, stikla pērlītēm, kuras kā auskari rotā ikvienu koku un vējš nenopurinās. Jā, pūš gan, un labi, ka nav uzvilkts lietus mētelītis un kabatās paslēpušies cimdiņi.
20. marts.
Kalendārā var rakstīt jebko, bet pavasaris pēc pēdējām bezsniega dienām ņem un piepārslo Rīgas pagalmus. Sniegs ir tik lipīgs (!!!), ka bērniem milzu prieks. Žēl, ka maz tā labuma.
5. aprīlis.
Vedam mājās kaut ko tādu, ko nevajadzētu samērcēt, taču tumšo mākoņu līnija bīstami tuvojas. Nepagūstam. Piles ir lielas, vējš lauza lietussargu un mājas tik tālu. Kad esam gandrīz klāt, lietus mitējas. Netaisnība!
Sāku gatavot vakariņas. Atkal viss paliek tumšs, vēl tumšāks, pavisam tumšs. Atkal lietus sāk pakšķināt pret stiklu. Zibsnis. Dūciens. Vēl viens zibsnis. Atkal dūciens. Zibsnis. Vai rādu fotogrāfam kāda ēdiena meistarklasi? Nogrand jau tepat. Vairs nelīst, bet gāž. Tie, kuri gadījušies uz ielas, skrien. Drīz viss pludo. Eh, štrunts par to pirmētējo lietu. Nekāda netaisnība. Viss ar mūsu vedumu kārtībā, taču ja būtu trāpījušies šajā, diezin vai varētu ko saglābt...
9. marts.
Pēc aukstākām dienām klāt atkal siltās. Darbam nav paredzēts beigties ierastajā laikā, jo braucam orientēties uz Imantas mežu. Uz kādas stigas vai takas (tik precīzi vairs neatceros) ik pa dažiem metriem sastapām pa krupim, kuri visi deva mums ceļu. Tā arī bija pirmā diena, kad es, pilsētniece būdama, šogad pamanīju kādu no abiniekiem un arī taureņiem.
15. marts.
Pēc vakardienas fitnesa laukos atgriežos un redzu pilnīgi citādu Rīgu. Pie kaimiņmājas piesaulītē tik zaļš, zied dzeltenas puķītes. Nudien vakar vēl nebija! Un arī ceriņi uz zaļās nots. Cik noprotu, naktī lijis. Beidzot es jūtu īstu pavasari. Vismaz Rīgā - pavasaRīgā. 💚
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru