Par Daces Vīgantes stāstu krājumu "Ledus apelsīns" pozitīvo emociju kripatiņas salasīju pa medijiem un sociālajiem tīkliem. Kad viena no grāmatnīcām tikai atbrīvota (ar aizvien lielāku atlaižu palīdzību) rekonstrukcijai, izdevums nokļuva manās rokās bez lielas domāšanas, kaut līdz tam biju pārliecināta, ka tomēr nebūs, jo diezin vai mācēšu novērtēt šo prozas veidu.
Romāni man gan patīk labāk par stāstiem, bet, lasot "Ledus okeānu" - pirmo stāstu grāmatā, - es tiešām aizmirsu, ka šis ir tikai stāsts. Krājumu var pielīdzināt labam vīnam - izturētam un gardam. Autore kopš bērnības sapņojusi par rakstīšanu, bet līdz pirmajai grāmatai pagājuši vairāk kā 40 gadi. Bija man starp visiem vienpadsmit stāstiem arī tādas reizes, kad jāiepauzē, jo gribējās padzīvot ilgāk domās uzburtajā vidē. Teikumi viens pēc otra pārvērtās kustīgās bildēs, reālās telpās, radīja klātesamības sajūtu. Un atkal kaut kas no bērnības - no padomju laikiem. Ļoti patika autores rakstības stils, viņas salīdzinājumi, vienīgi "Ziemeļbrieža" (nesapratu, kāpēc) kārtīga izlasīšana nevedās un beigās sanāca tikai tā pa diagonāli.
"Vispār jau veco ļaužu pansionāta. Bet visi to sauc par nabagmāju. Daļa patiesības
tajā ir. Nevarīgie iemītnieki, kas vada šeit savas pēdējās dienas, kaut kādā veidā
ir nabagi.Vienus apdalījis laiks, otrus - tuvinieki, trešos - pašu prāts (..)"
"(..) viņa paskatās uz mani un saka, vai es varot iedomāties, kāda svētlaime tā
esot - vienkārši sēdēt pļavā un stundām skatīties uz govīm. Atbildēju, ka te
jau tās laimes netrūkst, lai brauc un blenž kaut katru dienu. Jau mēnesi nav
braukusi."
"Krunkains augums kā sažuvusi ābola serde asi iezīmējās pelēcīgajos, ar
lētām veļas ziepēm mazgātajos palagos."
"(..) slikti, ka sapņus nevar pasūtīt kā pusdienas."
Laba grāmata! Izlasīju Vecāku žūrijas ietvaros.
AtbildētDzēst