Mīlestība padomju gaumē

Pāvela Sanajeva (1969) autobiogrāfiskais stāsts "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" ieintriģēja ar savu nosaukumu. Tieši šī konkrētā izdevuma dēļ pa ilgiem laikiem martā iegriezos "Jāņa Rozes grāmatnīcā" (jo man patīk iegādāties grāmatas attiecīgo izdevniecību veikalos). Vēl retāk apmeklēju Dailes teātri, tāpēc izrāde nav redzēta, kaut tā ir tapusi vairākus gadus pirms grāmatas latviskā tulkojuma.

Intriga bija tik milzīga, ka "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" nekaunīgi turējās kaudzes augšā un nespēju izvēlēties kādu citu lasāmvielu. Nevaru teikt, ka lasīju ar grūtībām, tomēr grāmata ir kā ar netīru ūdeni pievilkusies grīdas lupata, tāpēc nepārdzīvoju, ja kādu vakaru to nepaņēmu rokās. Nav sarežģītu teikumu, sižeta līkloču, bet viss smagums iegūlis dialogos. Kas pārtrauks lasīt šo stāstu pēc pirmajām lappusēm, niknojoties uz astoņgadīgā Sašas vecmāmiņu, tas tā arī nenoticēs, cik ārkārtīgi svarīgs viņai ir šis slimīgais zēns. Grāmatas galveno varoņu prototipi ir populārie Krievijas aktieri: Pāvels Sanajevs, Vsevolods Sanajevs, Jeļena Sanajeva un Rolāns Bikovs. Abi pēdējie tēloja runci un lapsu filmā par Buratino.

"Ja pakrīt - arī mana dvēsele krīt lejā kā akmens. Ja sagriežas - arī mani nervi asiņo."

"Labās konfektes un ikrus vecmāmiņa dāvināja homeopātiem un profesoriem;

vienkāršākas konfektes un konservus, piemēram, lasi, viņa deva poliklīniku

ārstiem; šokolādes tāfelītes un šprotes tika dežūrārstiem un laborantēm, kas

ņēma asinis analīzēm."

"Pēc pusstundas es tev uztaisīšu temperatūru pazeminošu klizmiņu. (..) Kumelītes. 

Tās varēja augt pļavā, kāds varēja ar tām zīlēt "mīl, nemīl", bet ko tām nākas 

piedzīvot tagad?"

"Vectētiņš gulēja uz saliekamā dīvāna, kas nekad netika salikts, jo tur iekšā

atradās kaut kādas vecas drēbes un audumi, satīti kopā ar kaltētiem asinszāļu

pušķīšiem, lai tos nesagrauž kodes. Kodes bijājās no asinszāles un nelīda 

dīvānam pat tuvumā, toties to vietā bija apmetušās sīkas, brūnas vabolītes, 

kas baidījās tikai no vectētiņa stiprā pirksta un kuru nāvi pavadīja

apdullinoša smaka."

"Vecmāmiņa visu šo laiku riņķoja ap māju, turot izstieptā rokā kastīti ar

                          homeopātiju, un auroja:

- Kur tu esi, lops tāds?

                          Ja mēs atrastos laukos, aculiecinieki varētu nodomāt, ka viņai norāvusies

kaza, bet pilsētā..."

"Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" ir spilgts emocionālās vardarbības paraugs. Kaut kas arī no "Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis." Ienāca arī prātā mātes un viņu ideālie mirušie dēli Pāvela Sanajeva "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" un Daces Vīgantes "Ledus okeānā".

Nāve tiek piesaukta tiešā un netiešā veidā no vecmāmiņas puses. Savs skatījums par nāvi ir Sašam. Un nāve patiešām atbrien pa sniegu... Nezinu, vai tāds bija autora mērķis, bet es vismaz tur ieraudzīju mājienus, pieminot slimību, kuras dēļ viduslaikos daudzi cilvēki zaudēja dzīvību...

Man acīmredzot pienākuši tie gadi, kad daiļdarbos, autobiogrāfijās, filmās par padomju gadiem atrodu āķīšus, uz kuriem uzķerties, lai atsauktu savas bērnības atmiņas, pārdomātu tā laika "nozombējumu", problēmas, lietu kārtību. Es tolaik biju bērns. Šķiet, vienīgais, ko tā īsti nepieņēmu, bija oktobrēni un pionieri, un taloni, ar kuriem rindās visbiežāk stāvēju es... Un man neienāca tolaik prātā, ka vecāki un, jo īpaši, vecvecāki pret padomju režīmu kā tādu varētu izjust naidu... Personiski jau visvairāk ietekmē tas, kas sasaucas ar piedzīvoto, tāpēc arī pēc "Paradīzes '89" aizdomājos par to, ka, nez', ko no šādiem darbiem paņem mūsu bērni? 

"YouTube" var noskatīties gan filmu,

gan noklausīties audiogrāmatu oriģinālvalodā: