Grāmata par mākslas fanātiķiem

"Neviens cits jau par viņiem vairs neuzrakstīs", esot teicis Oļģerts Dunkers, sarunā ar izdevējiem par "Mākslas apsēstajiem". Un viņš to paguva, jo drīz pats aizgāja mūžībā.

Grāmatas izvēle netipiska man, bet arī te ir stāsts, kā pie tās tiku. Aizgāju - pamanīju - izglābu. Tā nebūs grāmata, ko paturēšu, taču esmu izlasījusi, iepazinusi arī sev nezināmus aktierus, izvēlējusies noskatīties dažas vecas filmas un atklājusi, ka arī režisori prot rakstīt ļoti skaisti.

"Dzelzceļa stacijās man vienmēr paticis ierasties laikus. Šajos cilvēciskajos 

skudru pūžņos, šajā murdošajā drūzmā var vērot visdažādākos tipus un 

raksturus, visneparastākos atgadījumus un notikumus. Tāpat kā tirgos."

"Šai brīdī uz perona parādījās neliela auguma vīrelis, apaļīgs un nedaudz

kumpu muguru, taču spēcīgs un vitāls. Vaļēju mēteli, portfeli uz priekšu

izstiepis, baltiem matiem kā krēpēm plīvojot, viņš naski drāzās uz trešā 

vagona pusi. Šai mirklī viņš tik ļoti līdzinājās zvirbulim, ka nespēju 

noturēties neiesmējies. Lai nākamajā brīdī pats sevi nokauninātu: kas par

zvirbuli, tas bija vanags, nē, ērglis, dzīva leģenda, Zvejnieka dēls,

latviešu tautas dievinātais Oskars Kļava!"

"Es ar nodomu nesaku "gultas" vai "dīvāna". Tādu lietu akrises mājoklī 

vienkārši nebija. Kad pirmo reizi tur iegāju, jutos pārsteigts. Nevienas 

mēbeles šā vārda ierastajā nozīmē. Dažādas kastes un citu lietu 

kombinācijas, ar segām un drānas gabaliem pārklātas, svečturiem

greznotas, radīja nereālu iespaidu."

"Ja pēc kinoizmēģinājumiem radās šaubas, ka aktieris nespēs no

"savas miesas un kauliem" izveidot vēlamo tēlu, tad nepateicīgo

misiju atteikt aktierim vienmēr bruņnieciski uzņēmās Varis. Un 

grūto uzdevumu veica nevainojami. Jo viņam piemīt spēja "gandrīz

ar visiem satikt un gandrīz vai visiem patikt"."

"Viņas tumšajās acīs bija kas īpašs, kāda pretruna, kāds noslēpums.

Tās spēja būt laipnas un labestīgas, siltas un glāstošas, kārdinoši

valdzinošas, vienā mirklī tās prata aptīt ap cilvēku ciešu tīklu un 

savilkt īsteni fauniskā piemīlībā. Tās spēja būt kāras un ķircinošas,

kaut reizēm biedēja ar tumšām dzīlēm, kurās slēpās izsmiekls un 

valdonības tēraudainais skaudrums. Šīm acīm tikai retais spēja

pretoties. Tās bija paradušas panākt, ko vēlējās.

Viņas seja bija melnīgsnēja, dienvidnieciska, drīzāk pat austrumnieciska

- to īsti nemaz nevarēja saprast. Tikai ne latviska."

"Spuldzes gaisma šad tad uzmeta pa dzirkstij neiztrūkstošajiem

zelta riņķiem mākslinieces ausīs. Kad viņa, kārtis jaukdama, nolaida 

acis, viņas seja harmoniskās kontūras atgādināja itāliešu renesanses

laika dzīvīgās madonnas."

"Režisors prasīja, lai mēģinājuma laikā neviens nenodarbotos ar

blakuslietām, visiem vajadzēja koncentrēties savai lomai. Tas nenākas

viegli, īpaši, ja starp vienu un otru uznācienu uz skatuves paiet ilgāks

laiks. Mēģinājuma gaitā nedrīkstēja lasīt grāmatas, dāmām bija 

kategoriski aizliegts tamborēt vai adīt, kur nu vēl kungiem spēlēt 

kārtis! Tas bija pats lielākais nāves grēks."

"Leimanis vienmēr prata palīdzēt citiem, par savām grūtībām viņš
nemēdza ne stāstīt, ne žēloties. Jau no tāliem puikas gadiem, kad viņš
kopā ar saviem likteņa biedriem, mazgadīgajiem bezpajumtniekiem, klīda
pa Krievijas nomalēm, vēlāk auga bērnunamā un, tikai pateicoties paša
neatlaidībai, guva augstāko izglītību Maskavas Lunačarska Teātra
mākslas institūtā."

"Noskatījusies pāris ainu, viņa piecēlās un gluži kā vispatīkamāko
lietu pavēstīja: "Man patīk. Tev jau te viss ir gatavs. Dejas te nemaz
nav vajadzīgas!"
Un prom bija.
Kā man gribējās viņu šajā brīdī saplosīt gabalos! Es nozvērējos ar
vismelnākajiem zvērestiem, nozvērējos neatlaisties. Drausmīgā ātrumā
tuvojās pirmizrādes datums. Ko lai iesāku ar mūziku, kas domāta dejām?"

"Pastāv uzskats, ka operetes varonim jābūt skaistam, Edgars Zveja tāds
nebija. Viņa vecāku hromosomas nebija īpaši veiksmīgi savienojušās,
sevišķi sejas rajonā. Bet ja viņa kājas uz skatuves bija ietērptas triko
biksēs, dāmas jutās vīlušās. Tās ne tuvu nebija varoņkājas."

"Jo Lielā Dāma bija liela vienmēr un visur: senāk - uz skatuves,
tagad - ar lielajiem gredzeniem, neticami lielajiem metamajiem
kauliņiem ričurača spēlē, rekordgarajām telefonsarunām."

"Pat tolaik, kad man bija daudz naudas, vienmēr centos savus tērpus šūt
pati. Lai būtu tā kā nevienai citai. Tagad jāstiķē kopā no vecajām. Arī kā
nevienai... (..) Ārzemnieki vienmēr gribēja zināt, kāda firma šuj man tērpus.
Īpaši ziņkārīgi bija somi."

"Mercam patiešām bija meistara rokas. Vēlāk redzēju, ka jau lasīšanas
mēģinājumos viņš izraibina lomas eksemplāru neskaitāmām grima skicēm,
meklējot tēla ārējo veidolu. Turpat tapa zīmējumi arī kolēģu tēliem, kas
dāsnu roku tika dāvāti pa labi un kreisi. Dāsnums un sirsnība - bez šīm
īpašībām nav Merca. Tāpat kā bez laba joka."

"Varbūt kādreiz, kad būs pienācis laiks rakstīt latviešu kino vēsturi, tās
autori veltīs atzinīgus vārdus emocionālajām un dziļi patiesīgajām mātēm,
kuras manās filmās radījusi Velta Līne: Ilzei "Klāvā - Mārtiņa dēlā",
Karlsona mātei "Uzbrukumā slepenpolicijai", Zelmai "Cīrulīšos"."

"Ar sasniegto rezultātu aktieris varēja justies apmierināts: pēc viesību
skata uzņemšanas pie manis pienāca ievērojamais gruzīnu arhitekts
N. Čheidze, kura savrupmājā norisa filmēšana, un, plati smaidīdams,
sacīja:"Labu gruzīnu esat izvēlējušies.""

"Vienmēr ar tauriņkaklasaiti.
Vienmēr žilbinošs, spodrināts un kopts, viņš šķita kā nupat no
krēslaina, franču gaumē iekārtota kabineta iznācis, no vēsa, ar ādu
apvilkta dīvāna piecēlies. Krāšņa komēta pie latviešu mūzikas debesīm.
Vēlāk arī izaicinoši savdabīgs literāts (..)."

"Pa rakstnieces darbgaldu cienīgi pastaigājās Žans Batista Tjepolo
Bušs, kurš gandrīz ieguva prievārdu of Dukakis, taču vēlāk izrādījās, ka īstais
prievārds ir of Klintons. (..)
Runcis bija obligāti jāiefilmē kādā no "Lietus blūza" kadriem."

"Šķiet, ka tumši zilais, ziedošais brīnums mani nogaidoši vēro. Šī ir lielākā
balva manā dzīvē. Neviens karalis pasaulē nespētu man pasniegt augstāku ordeni."