Atskats

Pašas pēdējās gada dienas aktivitāšu un darbiņu pilnas, tāpēc pirmā bilde tapusi Aizkrauklē:)
Pārlasīju iepriekšējā gada pārdomas. Šogad atkal nedēļu pavadīju ārpus Rīgas, taču tā bija pavisam citāda nekā pirms gada. Tagad mums Lieldienās - sniegs, Ziemassvētkos - silts; kad portālos parādījās ziņas par gailenēm, pūpoliem un taureņiem, arī es notvēru kādu pavasarīgu kadru:

Tieši uz Ziemassvētkiem nosārtojās manas novēloti iesētās paprikas un tomāti:) - pievienojām salātiem, zupām un ēdienu dekorēšanai.
Tā kā biju "aizkomandējusies" uz mājām, kuru teorētiskā saimniece aizvien esmu, biju gatavībā savai nepārvaramajai, neapturamajai tieksmei visu salikt "savās" - "manās" vietās:) Respektīvi, ikreiz, kad turp dodos, man ir plānu plāni! Taču šoreiz nezinu, kas ar mani notika? Darīju neieplānoto un daudz, daudz lasīju: žurnālus, avīzes, blogus... No pēdējiem manu lielāko uzmanību izpelnījās Diānas ieraksts, par šo tēmu esmu domājusi ik pa laikam (Diāna savukārt bija izlasījusi šo rakstu). Atklāts blogeris no slavenības atšķiras tikai ar to, ka pakaļ nedzenas žurnālisti un paparaci, ka ir laiks apdomāt, ko un kā (ne)rakstīt, kuras bildes (ne)likt, bet citādi - Latvija ir maza, jau tāpat viens otram esam paziņu paziņas:) Ir tādi, kuriem nudien neinteresē, kā citi dzīvo, jūt (nedomāju, ka viņi nāk blogpasaulē), tādi, kuri noliedz, ka interesē, un tādi, kuriem interesē!!! (Neaizmirstot šos rakstus, interesēt var dažādi:(, bet es par to veselīgo:) ) Manas īpašās simpātijas pieder blogiem, kurus var salīdzināt ar vienkāršiem namiņiem bez sētām; tajos dzīvo ģimenes ar bērniem, kaķiem un suņiem:) Ja kiberdrošības vārdā tie pārstās eksistēt, man būs skumji, bet tam nav nozīmes, jo autora lēmums nebūtu muļķīga iegriba. Neslēpju, ka reizēm lasu "dzelteno presi", jo tas labi īsina laiku ceļā vai gaidot, taču, ja runa par baudījumu, līdzcilvēku dzīvesstāsti ir visam pāri. Ne tikai blogos, nesen nopirku Ārijas Iklāvas atmiņu grāmatu vien tāpēc, ka viņa ir vecmīlgrāviete (izrādījās, ka pat dzīvojām vienā ielā!). Vārdu sakot, pirku "kaķi maisā", taču izlasīju šo grāmatu pāris vakaros! Citēju dēlam par karu, jo viņš atgriežas un atgriežas pie šīs tēmas, taču zinu tik, cik man bērnībā vecmāmiņa izstāstīja (jā, atceros, - arī es viņai ik pa laikam par karu apjautājos; neienāca prātā, ka viņa šīs atmiņas labprāt nepārcilātu). Grāmatas noslēgums gan bija ļoti skaudrs, taču tāda ir dzīve...
Aizvien neesmu "skypā", aizvien man nav mobilā pieslēgums ar: zvani, cik vēlies! - reizēm blogs sāk kalpot par starpnieku. Tas man nešķiet īsti pareizi:) Kaut arī mani mīļākie blogi iedrošina pārkāpt iepriekš ieskicētās robežas, ik pa laikam atgriežos, lai šo to izdzēstu...
Šobrīd radošās izpausmes ir apsīkušas. Gada pirmajā pusē piedalījos dažos konkursos un sapratu, ka pagaidām man vēl ļoti grūti fiksēt darba gaitu fotokadros un veidot meistarklašu aprakstus krievu valodā:)

Ap to pašu laiku atzinos bloga krīzē:) Taču, ja būtu pārtraukusi rakstīšanu, nudien šobrīd vairs neatcerētos, kā uztaisīju pirmo un pagaidām vienīgo konfekšu pušķi:) Toties atceros citas lietas, ko darīju pirmoreiz, piemēram, plastmasas pudeļu ziedus, sveču, pakaramo un krēslu dekupēšanu... Atceros arī velotūri vairāku kilometru garumā. Kopš tās braukusi neesmu, jo izskaņā pamatīgi sasitu kāju. Uzreiz pēc tam vienam ritenim nokrita pedālis, otram, kuram pirms brauciena uzsprāga riepa, nāca vaļā šuves otrai riepai - ar to velosezona beidzās, bet no tā mācība, ka ceļā jābūt instrumentiem:) Kaut arī pašā ceļā, izņemot apmaldīšanos, citu starpgadījumu nebija.
Dzīve māca arī pārāk nepieķerties lietām un vietām. Piecu gadu laikā tā biju saaugusi ar Vecmīlgrāvi, ka ziņa par dzīvesvietas maiņu bija kā dzīvas miesas izraušana no ķermeņa... Tas bija tik sāpīgi, ka, negaidīti pienākot risinājumam, nespēju emocionāli atbrīvoties, priecāties. Nu tam tiešām esmu tikusi pāri:) Un nevaru sev atbildēt uz jautājumu: kā pārdzīvotu šo periodu, ja nebūtu griešanas? Jo bija dažas ļoti īpašas reizes, kad tvēros pie skalpelīša kā pie salmiņa:)

Protams, milzīgs paldies vienai no draudzenēm un pilnīgi visām kolēģēm, kuras darīja, ko varēja, no savas puses! Paldies blogpaziņām par morālo atbalstu! Paldies vīriešiem, kuri ziedoja vakarus un spēkus mēbeļu pārvešanā (ar šo kategoriju bija visvieglāk:), jo pieteicās viens pēc otra, kamēr vietas, kurp vest tā arī nebija:) ) Protams, bija arī tādi, kam viss vienalga, kamēr pašus nekas neskar:)
Atskatoties uz visiem papīrdarbiem, kuri tapuši šogad, gribu izcelt divus, ap kuriem nopūlējos ilgāk:

Bet atskatoties uz rakstīšanu... Blogs tiek rakstīts lasītājam, līdz ar to - uzliek pienākumus:

• Pirmkārt, nepazust! Bet domāju, ka ikkatrai "pūralādē" atradīsies domās iznēsātie, taču tā arī neuzrakstītie ieraksti:) Daži man joprojām stāv kā melnraksti...
• Otrkārt, cienīt lasītāju! Nerakstīt kļūdaini! Katram reizēm var gadīties (arī man!), bet ir redzēti blogi, kuros pa kļūdai bez maz katrā vārdā:( Izrādās, ir mums arī blogs par pareizrakstību - http://vardotaja.blogspot.com/:)
• Treškārt, cienīt citus autorus! Atsauces citējot vai liekot bildes, kuras nepieder pašam/-ai. Ir blogi, kuru viss saturs sastāv no interneta resursiem, bet - atsauces nevienas! Kad vēlos blogā ielikt gatavo šablonu apkopojumu, paiet vairākas dienas, jo, jā, tas prasa laiku, kurš jāprot iedalīt ne tikai blogošanai:) Attiecībā uz saviem darbiņiem, šomēnes ieraudzīju gan atsauci, gan bezpersonīgu pārvietošanos "draugiem.lv":)

Un vēl... Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet kas notiks pēc 31. jūlija??? Blogspot. com  derīguma termiņš beigsies...