(Neesmu attēla autore. To šorīt saglabāju telefonā no kāda FB ieraksta, kuru vairs nespēju atrast. Visticamāk, tā bija kāda stādaudzētavas reklāma.)
Ar šo attēlu man šorīt aizsākās dārzsapņi un dārzatmiņas.
Vietā, kur vēl ir mana dārza atskaņas, šogad neesmu bijusi. Gada sākumā tur nebūtu ko darīt, vēlāk ievēroju ierobežojumus. Rudenī bija iebakstīti daži jauni tulpju sīpoli, rezultātu esmu redzējusi bildēs. Tulpju pilnzieda brīdis bija tāds, ka gribējās klātieni, bet nu jau tās sajūtas garām.
Vairāk uzmanības tāpēc ticis istabas augiem. Pārstādīta un apčubināta sanpauliju jūra un aptuveni tikpat citi augi. Izaudzētas un gandrīz jau apēstas dilles. Šogad daudzas piemirstas sēklas sagaidīja iespēju... Viens meloņstādiņš pārvērsts dāvanā... Tāpēc saikni ar zemi jūtu aizvien.
Bet nu par bildi. Sapnis ir sapnis, nekas īsts, tāpēc domāju, stāstīt vai nē, bet varbūt kāds to var rediģēt un izlolot, atzīt par labu. Es šajā bildē izsapņoju iespēju mobilai puķu dobei. Visreālākais pamatnei būtu garš dēlis, kura platums atbilstu 2 - 4 podiņu diametram. Uz bruģa varētu iztikt arī bez pamatnes. Un
tad izvēlas un miksē vienādus podiņus ar tādiem augiem, kas šajā kompozīcijā izskatās saderīgi. Ja apnīk esošā kompozīcija, tad var pamainīt vien dažu podiņu saturu, lai viss izskatītos citādi. Ja negribas vai nevar rakt, šādu pamatni var nolikt zālienā. Un tad ir ērti, ka apakšā ir vienotā pamatne, jo var pārcelt kaut pa pusmetram, lai apakšā zāle nedzeltē, neiznīkst. Kaut kā tā.
Diena turpinājās ar atmiņām cita ieraksta sakarā. Tika jautāts, vai vēl kāds attopas ar rīta kafiju, ravējot, laistot vai pārstādot?
Kopumā tie bija vien daži gadi, kad es varēju vienu līdz trīs vasaras mēnešus bez pārtraukuma dzīvot pie savām dobēm. Ja nelija, es gandrīz vai vienmēr pēc piecelšanās vispirms gāju ārā. Bez kafijas. Bez mērķa. Un gandrīz vai vienmēr es attapos stāvam pie puķu un zemeņu dobēm. Acu priekšā parādījās kāda oga, kāda nezāle, kāda jauna pēkšņā ideja. Ja bija karstās vasaras, tad visam bija jāķeras klāt uzreiz, jo drīz saule sāks cepināt. Man nebija pulksteņa. Un nebija arī izsalkuma. Ja tā saule bija izturama, rīta gājiens nebeidzās vēl pusdienlaikā. Gar mājas stūri nāca tēvs un jautāja, vai es šodien vispār neēdīšu? Jā-jā! Tūlīt! Vēl tikai... Pēc laika viņš jau nāca ar kafijas krūzi. Brokastis man visu dzīvi ir tāds vājais punkts. Ļoti reti no rītiem gribas ēst. Kafija, ja "netraucē dārzi" 😀, gan jāizdzer. Ja esmu to pagatavojusi, paturu acīs, pat darot citus darbus, lai dzēriens nepaliek auksts, jo auksta kafija man negaršo. Es to izlietu, bet parasti pret pārtiku cenšos izturēties ar cieņu, tāpēc piederu tiem, kas aizmirstas, ieraugot puķes, bet neaizmirstu kafiju, ja tā ir uztaisīta. 🍵
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru