Roze no (Ķīnas) Sēlijas

Hibiscus rosa sinensis. Ķīnieši šo dēvē par laimes puķi.

Savējo izloloju pati no maza zariņa. Pa ceļam bija dažādi šķēršļi, tāpat kā "mammai", kuru savulaik ieaudzēja mana mīļā vecmāmiņa.

Tur, Sēlijā, Ķīnas rozei klājās labi. Arī tad, kad vecmammas vairs nebija. Likstas sākās pārceļoties un pēc tam. Vectēvs līdz pat gandrīz deviņdesmit gadu vecumam turpināja ne tikai dzīvot viens, bet arī aprūpēt puķes un lopus, apstrādāt zemi ar zirgu, bet vienā rudenī pēkšņi viss sašķobījās un "ģimenes konsīlijs" izlēma, ka vectēvam ar visu iedzīvi jāpārceļas.

Ķīnas roze, mērojusi ap 70 km atklātā kravas kastē, bija bēdīgi apdriskātām lapām. Pavasarī vairs nebija gluži kailiem zariem, bet tā vieta, kaut arī pie dienvidu puses loga, bija augļu koku aizēnota. Šķiet, ka pa tiem gadiem Ķīnas roze neuzziedēja ne reizi, toties vienā ziemā piedzīvoja peles (vai peļu) uzbrukumu, kas atkal atstāja bez lapām. Kad aizsaulē bija aizgājis arī vectēvs, pēc dažiem gadiem aizsākās pārvākšanās no vecās mājas uz dzīvokli. Tēvs bija uzmeistarojis koka podu, jo īstenībā lielā puķe jau sen ilgojās pēc pārstādīšanas. Tā vienlaicīgi tika gan pie svaigas zemes, gan jauniem apartamentiem. Protams, atspirga un vasarās priecē ar nemitīgu ziedēšanu.

Pie manis spraudenis it kā ieaugās, bet it kā sastinga, beigās sāka dzeltēt un krist apakšējās lapas. Tobrīd daudz rakstīja par banānmizu uzlējumu puķu piebarošanai. Es to sataisīju, lai pirmām kārtām paeksperimentētu, kā tas patiks manām sanpaulijām, bet tās nenovērtēja, toties Ķīnas rozes un epifītkaktusa spraudeņi ieguva "otro elpu". Lai arī Ķīnas roze čakli stiepās garumā, galotņot neuzdrošinājos. Šopavasar uzliku uz vissaulainākās palodzes. Pēc nedēļas sāka dzeltēt apakšējās lapas. Pirmā doma bija par kaitēkļiem, tāpēc aiznesu uz dušu, tomēr pēc tās noliku uz grīdas. Laikam gan vaina bijusi saulē. Kad lapkritis apstājās, biju gatava apgriezt, bet... pamanīju pumpuru. Nācās atlikt. Pēc tam pamanīju vēl vienu pumpuru, bet tas aizvien ir niecība, jo puķe visus spēkus veltīja pirmajam. Pumpurs brieda, brieda, pavērās un gandrīz nedēļu tā. Man bija tik svarīgi, lai uzzied. Vakar laistot vēlreiz appētīju, likās, ka laikam pietrūkst kādu vitamīnu, ka ziediņš izveidojies kropls, nepilnīgs, tāpēc līdz galam neatvērsies, bet...skat, šodien pārsteigums ir klāt! Ķīnas rozes zieds tik smuks būs vien pāris dienas, bet esmu tik priecīga, ka "projekts" izdevies! Tas man nav vienkārši zieds. Tās ir atmiņas par bērnības vasarām Sēlijā.