Mīlestībā augt...

Šis būs vēl viens ieraksts, kas top uz koronvīrusa un ārkārtas situācijas fona. 

Var teikt, tikko bija vienas sajūtas, jo vakar, palaidu lasīšanai to, kas uzrakstījās (beigās gan savācās interneta plašumos), paskatoties uz naktsskapīti, bet tām sekoja pilnīgi citas. Ir jābūt kaut kādam īpašam dvēseles stāvoklim, lai es atkal paņemtu rokās draudzenes dāvanu. Tā jau man ir gadus divus vai trīs, bet, kā jau saku, jānotiek kaut kam, lai es ņemtu rokās zīmuļus. Līdz šim ir izkrāsots tikai viens atvērums (pirms diviem gadiem), kad slimoju. Vakar sāktajam gan jau būs klāt jāpieraksta kaut kas par ārkārtas situāciju... Daudz neizkrāsoju, jo acīm jau sen nepatīk darīt tik smalkas lietas mākslīgajā apgaismojumā (šodien ļoti labi redzu, kur pāri malām aizkrāsots), bet vakar tā īsināju laiku, klausoties interviju ar Gati (par ko nedaudz vēlāk).

Nez, ko teikšu par šo citādo pavasari pēc gadiem, bet vakar es sāku domāt, ka varbūt es mierīgi varētu dzīvot uz neapdzīvotas salas. 😀 Ir pagājis vairāk kā mēnesis un man neviena nepietrūkst. Katru vakaru, ja vien neatnāku no darba nekāda un uzreiz nepalienu zem segas, sazvanos ar savējiem, bet nav tā, ka man kāda pietrūktu. Nav arī nekādu sapņu tai dienai, kad paziņos, ka ierobežojumi atcelti. Vai tas ir normāli?

Īstenībā, zinu atbildi. Manā dzīvē "nospiesta pauze".  Un man nemaz nešķiet, ka šādi dzīvojam jau vairāk kā mēnesi.

Vēlreiz pārlasīju savu pirmo ārkārtas situācijas ierakstu, lai saprastu, vai tiešām ir kaut kas mainījies ikdienas paradumos, domās. 

Turpinu nekur nebraukt. Parasti ir tikai viena ikdienas taka, kura savieno māju ar darbu. 

Aizvien mani "baro" "Barbora", kaut zinu, ka vienubrīd patiešām šis uzņēmums kļuva nepieejams pat ar manām metodēm, bet tas sakrita ar laiku, kad man neko nevajadzēja. Attiecībā uz pārtiku, esmu sākusi darīt tādas lietas, ko agrāk nedarīju un nedarīšu, kad beigsies ārkārtas situācija - nomazgāt visus iepakojumus, pirms likt plauktā vai ledusskapī, kā arī saldēt piena kubiņus, jo bez baltas kafijas nevaru, bet ļoti pietrūka tieši īstā piena garšas. 

Toties uzskatos esmu bijusi diezgan naiva 😀 : 

"Savā ziņā esmu koronvīrusam pateicīga tik, ka laulātajiem beidzot ir iespēja būt plecu pie pleca, vecākiem - iepazīt savus bērnus, viņu izglītības programmas (..)". 

Jo... diezgan regulāri dzirdu, cik visi mājinieki "līdz kaklam". 

Par atvaļinājuma iespēju gan man prieks. Darba maiņas dēļ tāds izpalika pirms gada, bet, kas trakākais, es grasījos šo soli atkārtot arī šogad, tāpēc brīvās nedēļas bija necerēta laime. Parasts atvaļinājums noteikti būtu ārpus Rīgas, neparastais - tepat. Izsapņojos, ko tik nesadarīšu, bet pazaudēju sevi divos "projektos", no kuriem viens izjauca visu lietu kārtību. Tā dēļ notika mēbeļu iztukšošana, pārstumšana (eh, atkal sasāpināta roka), šķirošana, citas loģistikas radīšana (tā vēl nav līdz galam beigusies, jo ir lietas, kurām vēl neesmu ieraudzījusi īsto vietu). Toties par otro "projektu" noteikti liecina šis naudas koka bēbis ("projektu" attīstu tikai brīvdienās un ienākumi vairāk kā simboliski):

Kopš atgriezos darbā, mājās nāku paēst, izgulēties un sagatavoties nākamajai dienai. No vienas puses, šī situācija man piedāvā iespēju strādāt līdzīgi tam, kā praktizēju pirms dažiem gadiem un kas man patika. Tas ir pluss. Tomēr, jāatzīst, ārkārtas situācijai ir "blaknes", kas mani iztukšo ātrāk. Normālā situācijā man nedēļas vidū būtu brīvdiena, tagad šīs opcijas nav, pavadu darbā pa vienpadsmit ar pus stundām, ar kurām ne vienmēr viss vēl beidzas. Jūtu, cik ļoti tās trešdienas kalpojušas kā uzlādes dienas, bet tagad nespēju ātri mobilizēties, lai atrastu citu enerģijas avotu. Visādi citādi esmu pat pieņēmusi, ka darbs nav slēgts, kaut iespēja dabūt vīrusu ir diezgan liela.

Atvaļinājumā iekaisīju kastītēs, podiņos senas un ne tik senas sēklas, kā, piemēram, šīs, ko saņēmu dāvanā un kuras ar visu papīru bija jāieliek zemē un no kurām nošpikoju virsrakstu:

Vīrusa un ārkārtas esība mani aizvien panikā nedzen. Vienīgais, ko esmu pamanījusi, ka kļūst mazāk paziņu un draugu, kas spēj saglabāt mieru. Sākam nesazināties, jo, vai nu viņi paši noslēdzas sevī vai arī man ir smagi lasīt, dzirdēt to, ko pauž viņi. Es lieliski saprotu, ja tas no tā, ka draugu vidū kāds saslimis vai cilvēks palicis bez ienākumiem, bet nespēju (tomēr pareizāk teikt, ka negribu) būt atbalstoša, ja tā ir čīkstēšana #paliecmājās dēļ. Ieguvēji ir visi tie, kam ir kāds vaļasprieks. Mājās izdarāms vaļasprieks (jo dzīvoklī ceļot vai makšķerēt var tikai "pa jokam"). Un šis laiks ir ļoti piemērots, lai apgūtu ko jaunu, bet... ne visi tam emocionāli gatavi. 

Pēdējā rindkopā uzrakstītais ir mērķis šim ierakstam, jo gribu padalīties ar dažiem klausāmgabaliem.

Viens no tiem - intervija ar Gati Caunīti. Viņš ir mans lauku novadnieks, tāpēc toreiz, kad bija noticis negadījums, mūs sauca uz ārpuskārtas sarunām par drošību, lai gan, iespējams, tā tas bija visās skolās. Pēc tam viss noklusa un par to, kā puisim iet, uzzināju tikai pirms gadiem sešiem, kad nejauši izlasīju interviju, ko šajās dienās "Staburags" publicējis atkārtoti. 

Otrs ir "Uguns Skola" (lapa iekš "Facebook"). Man to rekomendēja draudzene un vakar, nespējot iemigt, noklausījos vairākus ierakstus. Lauras balss tembrs un arī sarunu tematika man ļoti atgādināja nodarbības, kuras manā iepriekšējā darbā vadīja mediatore Ilze. 

Lai jauka saulainās svētdienas izskaņa!