Atsaucoties uz janvārī rakstīto, uzvārdi un vēlmes turpina jaukties. Gribu izlasīt kaut ko no Monikas Zīles romāniem, bet mājās mistiski pārnesu aizvien Dagnijas Zigmontes grāmatas. Tad es pamanu "Melu meistaru", saprotu, vēlos šo! - Monika! bet tad attopos, nē, atkal nav! 😀 Tikai šoreiz minējums ir "siltāks", jo autore ir Monikas meita.
Cik spēju, tik nelasu anotācijas. Man patīk ieraudzīt nejauši, atšķirt šur un tur, izlasīt pa teikumam un saprast, pirkšu vai nē, tomēr "Melu meistara" nāciens pie manis vairs nebija gluži tik nevainīgs, bet to varētu salīdzināt ar ausu aizspiešanu, kad tomēr kāds runā pārāk skaļi un netīšām sadzirdi dažas frāzes ļoti skaidri. Tajā pat laikā es neskrēju uz grāmatnīcu, jo man ir kaudzes ar lasāmvielu. Beidzot izstādē nopirku. Nu labi, nokļuva "Melu meistars" gan uzreiz pašā grāmatu kaudzes augšgalā 😀, tāpēc ir jau izlasīts un pārdomāts vēl un vēl.
Baiba Zīle līdz šim man bija zināma vienīgi kā ierakstu un komentāru autore sociālajos tīklos. "Melu meistara" ielasīšanās process bija diezgan grūts. Ne jau rakstnieces stila dēļ, bet pēc pirmajām piecām lappusēm bija tāda kā vilšanās, jo sākās cits stāsts. Smadzenes negribēja pārslēgties. To var pielīdzināt televīzijai, ja paralēli skatītos divas filmas. Abas, katra par sevi, interesantas, ar savu spriedzi, bet sajaukt negribas. Mocījos dažus vakarus, līdz tiku līdz raitai lasīšanai, kas man ir tik svarīga ikdienā, kad eju uz darbu un vakaros vairs negribu itin neko. Pēc slimošanas, pēc lasāmkaudzes nemitīgās augšanas sarukšanas vietā, es cenšos sevi pierunāt neaizķerties virtuvē un citās sievišķīgās nodarbēs, bet tomēr palasīt. Pagaidām izdodas, bet ir būtiski baudīt tekstu, ne mocīt lappusi pēc lappuses. Tā, tikusi "Melu meistara" kritiskajai robežai pāri, atlikumu izlasīju ļoti ātri. Patika, ka par romāna beigām bija vīzija, tomēr bez pārliecības, ka tieši tā arī autore būs uzrakstījusi. Attēlotā laikmeta iezīmes, vides tēlojums atsauca atmiņā bērnību un padomju laikus (pat diezgan spilgti). Pēc izlasīšanas vēl dažas dienas "netiku prom" no romāna, kaut biju iesākusi jau nākamo. Un pat vēl šodien nedaudz domāju par "Melu meistaru", par romāna uzrakstīšanu kā tādu, jo ne līdz galam sapratu katra teikuma lomu. Romānā ir epizodes, kas ļauj iztēloties tālāko notikumu secību, taču autore lasītāju daudz nemoka, jo aizsteidzas notikumiem pa priekšu un atklāj, ka tā tomēr nebūs. Varbūt tas ir fons tā laika režīmam, varbūt triks, kas apmāna lasītāja smadzenes un tādējādi piestāv šāda nosaukuma romānam... Tikai - varbūt. Kamēr šīs šķietami liekās atkāpes kopumā aizpilda ne vienu vien lappusi, abi galvenie varoņi noraksturoti vien dažos teikumos. Bez tam gan Alise, gan Aleksandrs jau agrā jaunībā (lai neteiktu, bērnībā) smēķē, lieto alkoholu, maina partnerus... Iespējams, ka arī šeit manas smadzenes tika pieviltas 😀, ka tik nepareizi galvenie varoņi tomēr noturēja mani lasīšanas skrējienā līdz par romāna finišam un... un vēl nekas nav beidzies.
Cik spēju, tik nelasu anotācijas. Man patīk ieraudzīt nejauši, atšķirt šur un tur, izlasīt pa teikumam un saprast, pirkšu vai nē, tomēr "Melu meistara" nāciens pie manis vairs nebija gluži tik nevainīgs, bet to varētu salīdzināt ar ausu aizspiešanu, kad tomēr kāds runā pārāk skaļi un netīšām sadzirdi dažas frāzes ļoti skaidri. Tajā pat laikā es neskrēju uz grāmatnīcu, jo man ir kaudzes ar lasāmvielu. Beidzot izstādē nopirku. Nu labi, nokļuva "Melu meistars" gan uzreiz pašā grāmatu kaudzes augšgalā 😀, tāpēc ir jau izlasīts un pārdomāts vēl un vēl.
"Bez tumsas nav gaismas, un bez gaismas nav tumsas, bet
īsta gaisma spīd tikai vistumšākajā naktī. Tev jānonāk līdz
meliem, jāiebrien pašā melu viducī, lai saprastu patiesību."
Baiba Zīle līdz šim man bija zināma vienīgi kā ierakstu un komentāru autore sociālajos tīklos. "Melu meistara" ielasīšanās process bija diezgan grūts. Ne jau rakstnieces stila dēļ, bet pēc pirmajām piecām lappusēm bija tāda kā vilšanās, jo sākās cits stāsts. Smadzenes negribēja pārslēgties. To var pielīdzināt televīzijai, ja paralēli skatītos divas filmas. Abas, katra par sevi, interesantas, ar savu spriedzi, bet sajaukt negribas. Mocījos dažus vakarus, līdz tiku līdz raitai lasīšanai, kas man ir tik svarīga ikdienā, kad eju uz darbu un vakaros vairs negribu itin neko. Pēc slimošanas, pēc lasāmkaudzes nemitīgās augšanas sarukšanas vietā, es cenšos sevi pierunāt neaizķerties virtuvē un citās sievišķīgās nodarbēs, bet tomēr palasīt. Pagaidām izdodas, bet ir būtiski baudīt tekstu, ne mocīt lappusi pēc lappuses. Tā, tikusi "Melu meistara" kritiskajai robežai pāri, atlikumu izlasīju ļoti ātri. Patika, ka par romāna beigām bija vīzija, tomēr bez pārliecības, ka tieši tā arī autore būs uzrakstījusi. Attēlotā laikmeta iezīmes, vides tēlojums atsauca atmiņā bērnību un padomju laikus (pat diezgan spilgti). Pēc izlasīšanas vēl dažas dienas "netiku prom" no romāna, kaut biju iesākusi jau nākamo. Un pat vēl šodien nedaudz domāju par "Melu meistaru", par romāna uzrakstīšanu kā tādu, jo ne līdz galam sapratu katra teikuma lomu. Romānā ir epizodes, kas ļauj iztēloties tālāko notikumu secību, taču autore lasītāju daudz nemoka, jo aizsteidzas notikumiem pa priekšu un atklāj, ka tā tomēr nebūs. Varbūt tas ir fons tā laika režīmam, varbūt triks, kas apmāna lasītāja smadzenes un tādējādi piestāv šāda nosaukuma romānam... Tikai - varbūt. Kamēr šīs šķietami liekās atkāpes kopumā aizpilda ne vienu vien lappusi, abi galvenie varoņi noraksturoti vien dažos teikumos. Bez tam gan Alise, gan Aleksandrs jau agrā jaunībā (lai neteiktu, bērnībā) smēķē, lieto alkoholu, maina partnerus... Iespējams, ka arī šeit manas smadzenes tika pieviltas 😀, ka tik nepareizi galvenie varoņi tomēr noturēja mani lasīšanas skrējienā līdz par romāna finišam un... un vēl nekas nav beidzies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru