Čiekurkalna un Mežaparka Māras

Kopš atsāku čaklāk lasīt, mana pirmrindnieču grāmatu kaudzīte gan aug, gan plok. Pašas pirktas, ņemtas "Otrajā elpā", atrastas vecāku grāmatplauktā, sarunātas no ārā metējiem, aizlienētas... Rakstītas mūsdienās, pirms gadiem divdesmit, četrdesmit un vēl senāk... Daiļliteratūra, biogrāfijas un vēl šis tas... 

Padomju laika grāmatās valoda ir citādāka, tās lasu lēnāk, tāpēc tagad ņemu pamīšus: vienu jaunu, vienu vecu. Šoreiz man sanāca skaists pāris - Mirdzas Kļavas "Māra Rīgā" un Māras Celles "Meitene no Mežaparka". Bet abas pie manis nokļuvušas diezgan nepārliecinoši.

Neatceros kur, bet Mirdzas Kļavas grāmatu šķirstīju kādu laiku, tā arī nesaprotot, kam adresēts šis romāns. Autore man zināma un mīļa no bērnības un skolas gadiem. Varbūt pat labi, ka neuzšķīru īso anotāciju grāmatas beigās, tomēr necilais noformējums ļāva šim romānam kaudzītē nostāvēt vēl labu laiku.
Toties "Meiteni no Mežaparka" nopirku pagājušā gada grāmatu izstādē. Cīnījos starp "jā" un "nē". Appētīju, noliku, aizgāju pie citiem stendiem un tomēr atgriezos. Galu galā nopirku tikai tuvējā Mežaparka dēļ.

Pirmo izlasīju "Māra Rīgā" (1979). Lai arī esmu lasījusi gluži vai visas šīs rakstnieces bērnu grāmatas, šodien atļaujos būt pārsteigta, ka Kļava ir autores pseidonīms.

" Pa Džutas ielu no Čiekurkalna uz Vidzemes šosejas pusi gāja slaika
meitene. Virs zēniski stūrainiem ceļgaliem vējš brīvi plandīja kuplus, zilrūtainus
svārkus, toties dzeltenīgi baltajam, no lauku dzijas adītajam džemperim tas neko
nevarēja padarīt; adījums pieguloši aptvēra augumu, nevarēdams noslēpt
nelielas, apaļas krūtis. Tievie, brūni iedegušie stilbi mēroja garus, mazliet
lamzīgus soļus. Pa pelēko asfaltu zibsnīja manāmi apvalkātas teniskurpes."

Tā Mirdza Kļava sāk romānu un iepazīstina ar galveno varoni Māru. Arī pati autore savulaik dzīvojusi Čiekurkalnā un šajā darbā izmanto autobiogrāfiskus materiālus. Romāns ir par vienkāršu ģimeņu ikdienu, jauniešu izklaidēm, pārdzīvojumiem, pirmo mīlestību, vēlmi izglītoties, ko aptur 2. Pasaules karš. 

Par šo pašu laika posmu ir arī Māras Celles atmiņu grāmatā (2014). Autore ir dzejnieces Rūtas Skujiņas un žurnālista Jūlija Lāča jaunākā meita. Savu tēvu viņa atceras tikai no fotogrāfijām, bet kopā ar māti un māsu Lalitu devās bēgļu gaitās. Autore domā, ka izteikties rakstiski viņa iemācījusies Beļģijā, no kurienes rakstīja mammai un māsai vēstules, pusgadu uzturoties audžuģimenē. Grāmatā ir atmiņas par viņas mūža pirmajiem gadiem, kad viņa dzīvoja Stokholmas ielā un bēgļu gaitām Vācijā. Māra Celle lieto "ŗ", "ch" un garumzīmes vietās, kur mūsdienu rakstībā to vairs nav.

"Tā, kā smaržo Rīga, nesmaržo neviena cita."

"Kad es šai pagrabā nokāpu 1970. gada vasarā, šī īpatnā smarža, kādu nebiju 26 gadus
saodusi, man iesita kā ar āmuru pa pieri. Tur smaržoja pēc saknēm - kartupeļiem,
burkāniem un melnas zemes. Tādas smaržas nebija nekur citur pasaulē. "Ļaujiet
man šeit mazliet pasēdēt un aizvērt acis," es teicu, un radi uz mani savādi noskatījās.
Apsēdos, aizvēru acis un tikai elpoju. Es laikam ieelpoju savu bērnību."

"Reiz mums ar Lalitu bija dota atļauja iet uz zvērudārzu vienām pašām. (..) Nezinājām,
cik pulkstens, varbūt arī nezinājām, cikos zvērudārzu slēdz. Kad nonācām pie vārtiem,
tie bija aizslēgti. (..) Divi Lāču bērni palikuši aiz restēm, pakļauti tam pašam liktenim,
kā pārējie lāči."

"Beļģu sievietes un meitenes ir lielas rokdarbnieces. (..) Man no Vācijas līdzi bija
prievīšu aušanas piederumi (..). Beļģu meitenes ar aušanu nekad nebija nodarbojušās,
bet nu viņām tā lieta sāka interesēt un iepatikās. Dažu mēnešu laikā visas manas
draudzenītes pašas auda gan grāmatzīmes, gan prievītes ar latviskiem rakstiem."

"Mana audžumāte, audžutēvs un Žils gan gultas neklāj - viņi no rīta atstāj visu kā ir,
un vakarā lien tādā pašā iekšā. (..) Galvu esmu mazgājusi divas reizes (trīs mēnešu laikā)
un visu rumpi arī divreiz. Beļģi nav pārāk tīrīgi, bet lielīgi gan."

"Kad viņa gāja, tad uz katriem pāris soļiem nopirdās (..). Bet vāciešiem šāda
nopiršanās pēc ēšanas, pat telpās un pat vēl pie galda, nebija nekas neparasts."

Pēdējo citātu ierakstīju tikai tāpēc, ka ne tik sen man arī ko līdzīgu stāstīja, bet toreiz nenoticēju.

Čiekurkalna Māra ir jauniete, kura ir čakla, kurai patīk rokdarbi, kurai ir savi nākotnes sapņi un kuru varētu nosaukt par "pelēko peli", jo viņa mierīgi noskatās simpātisko vienaudžu izgājienos. Ikdienā satiekas ar citu strādnieku bērniem. Māruks no Lāču ģimenes ir vēl bērns (Vācijas laikā jaunāko klašu skolniece) , taču patstāvīga jau no agras bērnības, dažādām idejām pilna, tieša, ar līderes iezīmēm. Mārukam draugos ir daudzi aktieru, mākslinieku un literātu bērni (atkal saskāros ar uzvārdu "Jekste", kurš pieminēts kādā vēl nepublicētā ierakstā).
Abas Māras prot skaisti zīmēt. Viņām patīk lasīt grāmatas. Meitenes aizdomājas par zēniem, parādās savas simpātijas, analīze.
Gan Čiekurkalns, gan Mežaparks ir Rīgas apkaimes, kuras aizvien atrodas kaimiņos, bet savulaik tās bija pilsētas nomales, kurās pie mājām vai netālu bija savi sakņu dārziņi un pa kādam mājdzīvniekam. Abās grāmatās atrodami līdzīgi apraksti pat slēpšanos pagrabos uzlidojumu laikā.
Šoreiz "vecā" grāmata bija lasāma kaut kā vieglāk, toties "Meitenei no Mežaparka" par labu nāca mana saslimšana, kad izklaides iespējas bija vien tādas, ka spēju tikai lasīt.