Zvēru "mamma"

Man vienmēr patikuši dzīvnieki. Pēdējā pusgada laikā Velgas Vītolas "Ūdrīti Ķūķi" un "Ilzīti" no citu plauktiem sagādāju darbam. Un paralēli visam "Zvaigznes ABC" izpārdošanās arī pati esmu nopirkusi divas biezas grāmatas līdzīgās noskaņās.

Velga Vītola - Līgatnes zvēri - Ilzīte... Velgas dzīvnieku bildes "Draugiem.lv" un "Facebook"... Un tagad Birutas Eglītes 400 lappušu biezā "Zvēri un cilvēki" - grāmata, kura paliks manā plauktā.
1977. gada 2. aprīlī Velga pirmoreiz ieradās Līgatnē (tobrīd vēl lielā neziņā, kas ir viņas īstais aicinājums):

"Atskārsme bija pēkšņa un neticami skaidra: šeit. Šeit ir vieta, kur viņa vēlas būt! Velga

ķēra pēc fotoaparāta un knipsēja, knipsēja - it kā gribētu šo dienu iededzināt atmiņā."

Tobrīd pat Gaujas nacionālā parka vadībai īsti nebija skaidrs, ko un kā viņi te attīstīs. Un arī pēc dažiem gadiem, kad Velga ieradās Līgatnē uz palikšanu, jaunajai sievietei vēl nebija ne amata, ne konkrētu pienākumu, bet viņa bija gatava darīt jebko un viss lieliski padevās.

Grāmatā ir daudz stāstu par Velgas "audžubērniem", zvērkopes nesavtību, cīņu ar egoismu. Cilvēkam jābūt atbildīgam par to, ko viņš pieradinājis, bet Velga nereti pārņēma "stafeti" arī pēc citiem, kuri vairs negribēja vai nespēja rūpēties par savvaļas dzīvnieku, kā arī lūdza viņas palīdzību, ja atrada cietušus zvērus. Lai cik fiziski smags darbs, lai cik bezmiega nakšu, lai cik kolēģu un vadības nesapratnes, lai cik lielas dusmas uz tiem parka apmeklētājiem, kuri voljeros meta neēdamas lietas, Velga spēj par visu stāstīt ar humoru. 

Ja dzīvnieku tēma tuva, tās lappuses pāršķiras raiti. Interesanta lasāmviela gan pieaugušajiem, gan jauniešiem. Fragmentus noteikti var lasīt priekšā bērniem. Ja patīk Darela darbi, tad arī šī grāmata ir jāizlasa.

Kaut arī Velga ir izaudzinājusi dažādu dzīvnieku mazuļus, viņu dēvē par "lāču mammu", jo viņa izglāba divas no Mades meitām.

"Arī zoodārzos, kad izaudzina mazuļus, meklē, kuram zoodārzam vajag tādu dzīvnieku.

Mainās ar zvēriem, pērk un pārdod, reti atstājot bērnu pie mammas. Kopējam, kas mazo

audzina - vai tā ir lauva, tīģeris vai lācis - tas ir ļoti smags brīdis. Vienmēr. Tā ir šīs 

profesijas biezākā garozas daļa, pie kuras emocionāli nekad nevar pierast. Līdz Ilzītei

Velga to zināja tikai teorētiski, bet nu iepazina šīs sāpes arī pati."

"(..) Velgai divarpus gadus reāli pa māju dzīvoja te viens, te otrs lācis. Viņa tik daudz

ar abām lācenītēm bija staigājusi pa mežu, dzīvojusies pa pagalmu, kad varēja vērot

un filmēt lāci visdabiskākajos apstākļos, noskaņās un izdarībās, bet - nevienu tas

neinteresēja. Velgas lāči dzīvoja reālā mājā, ģimenē, auga un rotaļājās kopā ar viņas

bērniem, lācis skatījās televizoru, iekāpa reālā gultā, aizgāja izpētīt īstu virtuvi...

Te bija neiedomājami bagāts materiāls, kuru nevienam nevajadzēja, pat prātā 

neienāca, ka tas ir kas vērtīgs. Velgai, skatoties šīs aplamās, muļķīgās filmiņas,

protams, bija liels rūgtums par to, ka Ilzīti un Līzīti nevienam filmēt nav gribējies

- ļoti bēdīgi un slikti, bija palaista garām neiedomājama iespēja Latvijai palepoties

visas pasaules mērogā ar vēl nebijušu eksperimentu, kas tik negaidīti bija 

izrādījies veiksmīgs."

Esmu emocionāla, tāpēc vietām gadījās piespiedu pauzes, jo acis bija pilnas asarām, jūtot līdzi kā dzīvniekiem, tā Velgas bezspēcībai birokrātijas priekšā. Ikviens, kurš izlasīs grāmatu, uzzinās, kāpēc Velga mēģināja slaukt alneni, kāpēc lapsēni labprāt pieņem cilvēku piedāvāto pārtiku, kāpēc ciemiņi pie Velgas brauca ar vardēm trīslitru burkās, kā arī citus atgadījumus no zvērkopes ikdienas.