Beidzot pieveicu Dagnijas Zigmontes sena romāna 300 lappuses. Es nemocītos, ja nepatiktu, bet bija iestājies periods, kad ar cītīgu lasīšanu neizcēlos un dažkārt pat ļoti piepūlējos, lai atcerētos, par ko bija šī grāmata. Un vēl - tās vecās grāmatas man lasās lēnāk, kaut interesē, bet laikam tolaiku stils ir savādāks.
Citātu rindai izvēlējos šādus vārdus, kuri ir tik patiesi:
👉 Cilvēkus vajag prast redzēt tādus, kādi viņi ir, bet vislabāk - nedaudz sliktākus,
nekā viņi ir. Tas pasargā no vilšanās.👈
Sazin kāpēc es nemitīgi jaucu Zigmonti ar Zīli😏, un es neatceros vairs, kuras dēļ tad "Ir jābūt Hovalingai" nonāca pie manis, bet gan jau viss ir zīmīgi. Romāns ir vairāk kā desmit gadus vecāks par mani. Galvenā varone Liene (Helēna) ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, kuras pirmā darba vieta ir svešā Latvijas nostūrī. Visi notikumi ir saistīti ar skolotājiem un skolēniem, lai gan ne tik daudz par mācīšanu un mācīšanos, kā attiecībām, uzdrīkstēšanos, pārdzīvojumiem, pašanalīzi, vēlmi dzīvot citādāk nekā dotajā brīdī. Lienes skolniece Illa ir tikpat atšķirīga no klasesbiedriem kā viņas jaunā audzinātāja skolotāju kolektīvā. Abas ir līdz galam nesaprastas, tomēr tikpat kā nekad nepadodas vājumam, nesūdzas, neraud, tomēr visam ir savs mērs. Romāna fināls ir smags gan Lienei, gan Illai. Jaunā skolotāja grib uzteikt darbu, taču pēkšņi ir ļoti vajadzīga audzēknei.
Hovalinga ir vieta, par kuru direktora jubilejas ballē pastāsta mācību pārzinis. Liene iztēlēlojas, cik tur viss ir skaisti un labi. Hovalinga ir kā baļķis, pie kā tverties slīcējam. Un Liene tam pieķeras un notur arī Illu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru