(attēls no Pinterest)
7. nodarbība:
Pirms. Ir uztraukums. Kā pirmoreiz. Izvēlos dejas, kaut būtu jāiet uz kolēģes jubileju. Nevaru paņemt pauzi. Citādi - kā? Kā uzzināšu, cik spēcīgas jaunās kolēģes? Un kā mūs diferencēs?
Tobrīd. Cik maz vajag - vienu nodarbību, kurā atstrādāti klupieni, bet nav atkārtotas dejas kopumā. Es daudz ko neatceros, bet ir arī elementi, kurus redzu pirmoreiz! Tādi netika rādīti vai esmu sekmīgi nepamanījusi??? Stāvu un neko nedaru. Un domāju, ka esmu samaksājusi, lai tieši te pastāvētu. :D
Pēc. Šitik nikna neesmu sen bijusi!!!
8. nodarbība:
Pirms. Iet? Neiet? Iet? Neiet? Iet? Neiet? Iet vieglāko ceļu? Palikt, bet apaugt ar mazvērtības kompleksiem? Ko darīt??? Dažas minūtes pirms dejām iznāk pārmīt dažus teikumus ar bēdumāsu. Ne man vienai šīs sajūtas, bezspēcība, bezcerība...
Tobrīd. Nav nekādu mājienu, sak, es jūs pavēroju un secināju, ka labāk darīsim tā... Atzīt skaļi vai klusi, tam jau nav nozīmes, galvenais, ka neatkārtojas tas, kas pirms nedēļas. Nesadala mūs divās grupās. Skolotāja visu laiku ir priekšā. Rāda gan te vieniem, te otriem, bet nav mulsinošais klusums, kad jātrenējas pašam, esot nepārliecinātībā par soļiem. Es cenšos, cenšos, cik manos spēkos.
Pēc. Niknuma nav. Viss kārtībā! Esmu (esam mēs visas) dabūjušas kaut ko vērtīgu no skolotājas! Nu patiešām būs iedvesma mājās pastrādāt!
9. nodarbība:
Pirms. Sniegs! Rīga ir balta! Esmu izsūtīta ziemā! Ārā! Nu ko? - pagalmā daudz vietas un bezdarbība, un ķeros es pie viena jaunā elementa mēģinājumiem!
Jaunā nedēļa atnāk ar citiem darbiem. Man ir neliels izmisums. Man ir pasākumi. Un kad lai vēl pamēģinu??? Varbūt tiešām nav jēgas turpināt?
10. nodarbība:
Pirms. Esmu vairāk domās par darbu nekā citkārt. Tas dominē un uzvar! Dejas ir kaut kur tālu. Nu jau ar nomācoši lielu bezcerības piedevu. :D
Esmu pusslima, izbraucu no darba laicīgi, lai iztiktu bez ātrā tempa. Es atļaujos iegrimt "Otrās elpas" grāmatu plauktos. Minūtes skrien uz priekšu! Viss šķiet tik interesants! Ņemt, ņemt, ņemt! Lasīt, lasīt, lasīt! Stop! Dejas tak... Soļoju tālāk un domāju, kā es gribu iet uz otru pusi un sākt lasīt, jo tas būtu daudz interesantāk. :)
Tobrīd. Ir diena pirms Latvijas dzimšanas dienas. Atkal visas nav. Savā ziņā es apbrīnoju, ka maksā un nenāk, ka var atļauties izlaist, kaut visu laiku māca ko jaunu... Brīžiem es labi turos līdzi, brīžiem "izsitos" un nespēju turpināt.
Pēc. Kaut kā nav enerģijas kājot uz centru, tāpēc pārmaiņas pēc braukšu.
11. nodarbība:
Pirms. Varbūt no malas izskatās, ka tas bonuss, ko pasniedzēja mums iedeva 8. nodarbībā, ir aizgājis pašplūsmā, taču tā nav! Es tagad vispār izvairos no kaut kādām diskusijām, komentāriem, kaut ir frāzes, kuru izskanēšanu es neizprotu! Es klusējot noklausos, ka mēs darbā daudz sēžam; atpūšoties malkojam vīnu, skatāmies filmas; baidāmies pieskarties savam ķermenim, nemitīgi domājam, kā šīs latvietēm neierastās kustības izskatās no malas... Parakstīties kaut kādā mērā es varētu tikai zem filmām, kuras skatos reti, kaut reti un bez fanātisma pret kādu režisoru vai aktieri... Bet var jau būt tā visa iztrūkums manī ir īpaša nesievišķības pazīme, kura nosaka arī manas grūtības apgūt dejas? ;)
Tobrīd. Pirmoreiz es vairos būt pirmajā rindā. Un ne jau tāpēc, ka pasniedzējai vairāk kristu acīs, bet tāpēc, ka jaukšu aizmugures dejotājām soļus ar saviem greizajiem... Patstāvīgajai dejai mums uzliek nedzirdētu mūziku un es nespēju soļus ielikt ritmā. Laikam man ir par ātru. Kad paskatos uz citām, nudien katra ir citā etapā!
Jaunā nedēļa atnāk ar citiem darbiem. Man ir neliels izmisums. Man ir pasākumi. Un kad lai vēl pamēģinu??? Varbūt tiešām nav jēgas turpināt?
Tobrīd. Kā būs, tā būs. Skaidrs, ka dejotāju no manis neizdosies uztaisīt šajās 12 nodarbībās! Cenšos "nenozaudēties", bet kā jāpievieno rokas, tā viss... Ir Mārtiņi. Tāpēc vai ne tāpēc atkal esam mazāk (hmm... esmu vienīgā no mūsu grupas, kas nav izlaidusi ne reizi!). Mums parāda jaunu gurnu kustību un jūtos kā Mārtiņdienas vistiņa, kurai jāskurina astīte. :D
Pēc. Aizeju līdz pirmajam ielas stūrim un aizmirstu par dejām. Jo te sākas cita realitāte, kurā tieku ierauta iekšā! Dēļ sniega tīrīšanas no jumtiem pietrūkst tik maz, lai pagūtu uz savu tramvaju...
10. nodarbība:
Pirms. Esmu vairāk domās par darbu nekā citkārt. Tas dominē un uzvar! Dejas ir kaut kur tālu. Nu jau ar nomācoši lielu bezcerības piedevu. :D
Esmu pusslima, izbraucu no darba laicīgi, lai iztiktu bez ātrā tempa. Es atļaujos iegrimt "Otrās elpas" grāmatu plauktos. Minūtes skrien uz priekšu! Viss šķiet tik interesants! Ņemt, ņemt, ņemt! Lasīt, lasīt, lasīt! Stop! Dejas tak... Soļoju tālāk un domāju, kā es gribu iet uz otru pusi un sākt lasīt, jo tas būtu daudz interesantāk. :)
Tobrīd. Ir diena pirms Latvijas dzimšanas dienas. Atkal visas nav. Savā ziņā es apbrīnoju, ka maksā un nenāk, ka var atļauties izlaist, kaut visu laiku māca ko jaunu... Brīžiem es labi turos līdzi, brīžiem "izsitos" un nespēju turpināt.
Pēc. Kaut kā nav enerģijas kājot uz centru, tāpēc pārmaiņas pēc braukšu.
11. nodarbība:
Pirms. Varbūt no malas izskatās, ka tas bonuss, ko pasniedzēja mums iedeva 8. nodarbībā, ir aizgājis pašplūsmā, taču tā nav! Es tagad vispār izvairos no kaut kādām diskusijām, komentāriem, kaut ir frāzes, kuru izskanēšanu es neizprotu! Es klusējot noklausos, ka mēs darbā daudz sēžam; atpūšoties malkojam vīnu, skatāmies filmas; baidāmies pieskarties savam ķermenim, nemitīgi domājam, kā šīs latvietēm neierastās kustības izskatās no malas... Parakstīties kaut kādā mērā es varētu tikai zem filmām, kuras skatos reti, kaut reti un bez fanātisma pret kādu režisoru vai aktieri... Bet var jau būt tā visa iztrūkums manī ir īpaša nesievišķības pazīme, kura nosaka arī manas grūtības apgūt dejas? ;)
Tobrīd. Pirmoreiz es vairos būt pirmajā rindā. Un ne jau tāpēc, ka pasniedzējai vairāk kristu acīs, bet tāpēc, ka jaukšu aizmugures dejotājām soļus ar saviem greizajiem... Patstāvīgajai dejai mums uzliek nedzirdētu mūziku un es nespēju soļus ielikt ritmā. Laikam man ir par ātru. Kad paskatos uz citām, nudien katra ir citā etapā!
Pēc. Sāku gaidīt nodarbību pēc nedēļas! Jo tā pūs pēdējā!
12. nodarbība:
Pirms: Pirms nodarbības sajūta, ka ir kaut kas sajaukts, nevienas nav, pat skolotājas! Taču tad jau visas nāk! Ar ziediem, saldumu kastēm... Un prāto, kas labāk atdot. Un tā arī paliek, ka daža pasteidzas pirms, cita pasmejas, ka dos pa vidu, lai ietekmētu "eksāmenu"...
Tobrīd: Savā ziņā dejojas kaut kā pašsaprotamāk un vieglāk, kaut skolotāja tik piepalīdz uzsākt deju un atiet malā. Jā, es pat klusi domāju, ka vajag, vajag šos soļus mājās pie spoguļa atkārtot vismaz katru otro dienu...
Pēc: Brīnumi izpalika... Pēc nedēļas dejās sākās jauns kurss - turpinājums. Man pēc nedēļas sākās skarbāka darba dzīve un veselības problēmas, kuru dēļ es nepadejotu. :( Viss kaut kā īstajā laikā beidzās.
12. nodarbība:
Pirms: Pirms nodarbības sajūta, ka ir kaut kas sajaukts, nevienas nav, pat skolotājas! Taču tad jau visas nāk! Ar ziediem, saldumu kastēm... Un prāto, kas labāk atdot. Un tā arī paliek, ka daža pasteidzas pirms, cita pasmejas, ka dos pa vidu, lai ietekmētu "eksāmenu"...
Tobrīd: Savā ziņā dejojas kaut kā pašsaprotamāk un vieglāk, kaut skolotāja tik piepalīdz uzsākt deju un atiet malā. Jā, es pat klusi domāju, ka vajag, vajag šos soļus mājās pie spoguļa atkārtot vismaz katru otro dienu...
Pēc: Brīnumi izpalika... Pēc nedēļas dejās sākās jauns kurss - turpinājums. Man pēc nedēļas sākās skarbāka darba dzīve un veselības problēmas, kuru dēļ es nepadejotu. :( Viss kaut kā īstajā laikā beidzās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru