Gads Neimindes zīmē - 2. daļa

Ja jau liktenis, tad lai liktenis:), - novembra sākumā mājās fonā bija ieslēgts TV, kurā tobrīd gāja raidījums "Runā Rīga":) Sadzirdēju kaut ko no sarunas par 15. novembra ekskursiju uz Bolderāju, Daugavgrīvas cietoksni un interviju ar Vakarbuļļu tēlnieku. Vēlāk kaut kas lika aizdomāties, aptvert, kas tā par iespēju, un līdz ar to meklēt vairāk informāciju:) Un kāpēc neieintriģēt vēl kādu? Bet TV raidījums ar' bij' veicis savu - kaut bija plānots pieteikties līdz 14. novembrim, jau nedēļas pirmajā pusē organizatore Sandra man atbildēja, ka pat divi autobusi jau pilni un vienīgā iespēja ir cerēt, ja nu kāds neatnāk vai arī pieteikties uz 14. decembra ekskursiju... Mēs bijām ar mieru cerēt:) Jo decembris nekādi nederēja tābrīža kompānijai. Negatīva iznākuma gadījumā bijām gatavībā braukt ar 3. autobusu uz cietoksni... Tās dienas rīts pienāca rudenīgi drūms, vējains, taču "soctīklā" izlasīju vienu bezgala priecīgu ziņu - būs trešais autobuss!!! Tā nu trīs lielie autobusi + vēl mašīna ar muzikantiem no Zinātņu Akadēmijas devās uz Pārdaugavu:)

  

foto no facebook.com

Un tā - aizvējā, vējā un visos vējos viņi mums ik pa laikam uzspēlēja:)

Jā, laikam neminēju (neatgādināju), ka Daugavgrīvas cietoksnī (pirmā pieturvieta) pabiju martā, tāpēc ar bildēm neatkārtošos. Emocijas gan pilnīgi citas! Viena es turp nedotos nekad! Divatā - var, bet tā, kad ir bariņš, ir omulīgāk, drošāk ļauties ložņāšanai:) Piemēram, decembra ekskursijā Sandra mudināja iziet vienu eju (viens gals tai tur, kur novembrī muzikanti spēlēja:) ) un tiem, kuriem nebija nekādu spīdināmo, šis gājiens bija gana ekstrēms:) Īsta tumsa, un tu jau nezini, kas tur līdis agrāk un ko aiz sevis atstājis (kā jau tas mēdz būt vietās, kuras nevienam nepieder...). Lai gan uz galvas krītošus objektus gaismeklis nespētu ietekmēt, tātad ekstrēmi pats par sevi ir "parakstīties" uz ko tādu:D 

Kaut kas bezgala šaurs, kur pat īsti apgriezties nevari:)

Bet vēl nav tā, ka būtu ļoti, ļoti, ļoti bīstami... Mans viedoklis... Tāpēc ielīdu arī zemāk redzamo mūru pagrabos un uzkāpu augšā, kamēr vēl tas iespējams, jo tā te gandrīz visi dara:)

Vispār jau tieši šī ēka mani reiz ieinteresēja kaut kad nokļūt Daugavgrīvas cietoksnī, taču martā mūs aizbiedēja daudzie suņi:( Tagad teritorijā no dzīvniekiem tikai kaķi redzēju. Pret piesieto sargsuni man pretenziju nav. Izrādās, ka Turbo jau ir cienījamā vecumā un savulaik paņemts no patversmes. Vismaz kaut kas cēls šajā visā, kas pēdējos gados notiek vai, pareizāk sakot, nenotiek Daugavgrīvas cietoksnī... jo tas ir kārtējais objekts, kas valstij nav vajadzīgs:( It kā apsargāts, bet tajā pat laikā mūs sagaidīja pasvaigi izrautu un dedzinātu kabeļu čupiņa... Tāpat arī stāsts par sarga izrakumiem cietokšņa teritorijā, bet šī kara laika liecība ir palikusi pusrakta vien tāpēc, ka fakts nu fiksēts policijas dokumentos...

Centos fiksēt vēsturiskos gravējumus, kaut līdzās gadās pa kādam arī laikmetīgākam:)

Jā, un vientuļais tornis...

...izrādījās viens no diviem baznīcas torņiem, kuri manāmi arī šajos dokumentālajos kadros, kas uzņemti 1917. gadā.
Tā kā ieraksts izstiepies varen garš, bet ir vēl ko piebilst, turpinājums sekos:)