Daugavgrīvas cietoksnis

Marts sākās ar sena plāna piepildīšanu - Daugavgrīvas cietokšņa uzmeklēšanu. Tā bija spontāna informācijas "sagrābstīšana" internetā + "savākšanās" armijnieku ātrumā + limitēts laiks.
Galvenā vadīšanās, ceļā uz mērķi, bija Sarkangalvītes raksts (lasīts pa "diagonāli":)). Braucām ar 3. autobusu (Pļavnieki - Bolderāja) no centra (brīvdienās tur var nokļūt arī ar 36. autobusu (Imanta - Vakarbuļļi) un 56. autobusu (Ziepniekkalns - Bolderāja); 30. autobuss šajā gadījumā nederēs, jo "atpūšas"). Secinājums: autobuss, kaut kursē bieži, ir pilns ne tikai peldsezonas laikā. No centra jābrauc nedaudz vairāk kā pusstunda. Pagājušā gada novembrī Daugavgrīvas cietoksnis tika pie sava pieturas nosaukuma.
Izkāpjot, vienīgais, ko atcerējos - jāpaiet atpakaļ... Un impulsīvi vadoties pēc tā, ko redzam (2 puišeļus iznākam...), pagājām pārs soļus atpakaļ un nokļuvām daudzu pamestu ēku un sadauzītu stiklu ielenkumā. Cietokšņa torni gan ieraudzījām, bet klāt netikām:) Pagājām uz vienu, pagājām uz otru pusi, līdz sapratām, ka jāatgriežas pie pieturas un jāiet gar šo betona sētu:

Protams, augšminētajā rakstā ir minēts, ka jāiet līdz pat tiltam:)
Pirms tilta jānogriežas pa kreisi un jādodas pa Birzes ielu garām "Latvijas lepnumam":

Pretējā ielas pusē var redzēt vairāk civilizācijas:

Ejot no pieturas raitā solī, pie cietokšņa vārtiem nokļūsim pēc minūtēm 10.

Daugavgrīvas cietoksnī legāli var iekļūt tikai brīvdienās no 10 - 16, bez maksas. Mums ir "suņufobija", tāpēc pirmos soļus aiz vārtiem spērām, pārliecinoties, ka melnais, rejošais četrkājainis patiešām ir piesiets:)

Ieeja

Tā pati, bet no otras puses

Laika limita dēļ neko nelasījām...

Ēkas ir vairāk vai mazāk bīstamas, bet kas nebaidās, tam noteikti būs interesanti izložņāt malu malas, tikai lukturīšus neaizmirstiet:) Varu ieteikt paskatīties bildes "Spokos":)

Tornis, kurš beidzot slēgts ziņkārīgajiem, no dažādām pusēm:

Torņa pakājē piemiņas zīme pareizticīgo baznīcai (vairāk gan atgādina kapa vietu). Kontrastē ar nesakopto apkārtējo vidi...

Bijām arī uz vaļņa:

Diemžēl, šeit mūsu pastaiga aprāvās... Skursteņos neviens neiekrita, bet pie apvāršņa parādījās vilku sugas suns! Mēs gan bijām augšā, viņš lejā, bet visu laiku ostījās un vēroja mūs. Devāmies atpakaļ. Pakaļ viņš mums nedzinās. Tobrīd cietoksnī bija parādījušies vēl daži interesenti, mierināju sevi, ka nu ir izvēle... Un tad sākās riešanas koris! Pamanījām uz vaļņa kādus 4 - 5 suņus (+"vilks" aizvien lejā). Vai tie ir sargsuņi un piesieti vai vienkārši "sirotāji", nesapratām, bet tas mums lika steidzīgi atstāt cietokšņa teritoriju, tāpēc šo ēku, ar ko mani līdz šim Daugavgrīvas cietoksnis "uzrunāja",

tā arī neizdevās aplūkot no otras puses...
Bet suņi ar to vien nebeidzās:) No vieniem mūkot, uz citiem tikām:)

Divi sēž augšā, viens gaišs - zemāk... Un tas tieši pie izejas... Ja nebūtu tās domas, ka suņi sajūt cilvēka bailes, tad sīkums, bet šoreiz šis apstāklis pamatīgi ietekmēja mūsu ekskursijas norisi.
Lai arī īpaši tur nav ko redzēt, Rīgā tā ir īpaša, kaut nenovērtēta vieta.