Zinību mēnesī atmiņas par lasītmācīšanos:)

Ievadā foto ne par lasīšanu, bet mākslu - šodien beidzot klātienē paskrēju garām jaunajam piemineklim pie Operas. Latvijā pirmais piemineklis, kurš veltīts dejas mākslai - baletdejotājam Liepam. Mākslinieka bērni gan to pamatīgi nokritizēja, atzīdami šo pieminekli par bezgaumības kalngalu, un uz atklāšanu neieradās...
Bet foto arī par rudeni, par dzeltenajām lapām, kuras aizvien vairāk parādās kokos un zem tiem. Nedēļas sākums Rīgā bija ļoti drēgns. Šo aukstumu notvēru nedaudz ātrāk - jau nedēļas beigās, kad biju izbraukusi ārpus galvaspilsētas.
Tāds nu ir tas septembris - Zinību mēnesis. Nezinu, kā citi, bet es mēdzu "apaugt" ar lietām. Mēdzu domāt par radošajām izpausmēm, kas varētu gadīties (bet var arī negadīties:) ) darbā vai mājās, neizmetu šādas tādas lietas, kas nozīmē, ka domāju par vidi, neizmetot papīrus, ko var turpināt aprakstīt, plastmasas korķīšus, sērkociņkastītes, tualetes papīru kartoniņus, kartona olu kastes utt., utjp. ... Bet kad jāsakravā visa iedzīve ar devīzi, jo mazāk, jo labāk, tad daudz kas neiztur kritiku. Kā saku, izmest var vienmēr, taču var arī piedāvāt. Tas jau neprasa ne daudz laika, ne līdzekļus, lai internetā kādā forumā atrastu attiecīgu sadaļu. Man prieks, ka visi mani burciņu iekrājumi noderēja kādai kundzei.
"Apaugam" arī ar skolas lietām - iepriekšējo gadu dienasgrāmatām, burtnīcām, darbiem... Vai to vajag vai nē? Man arī pie mammas aizvien saglabājušās daudzas skolas lietas (ne visas, jo pati reiz uztaisīju pamatīgu revīziju), tikai grūti tām tikt klāt, tāpēc neesmu savam bērnam tās parādījusi, kaut pirms kāda laika viņš ieinteresējās par tām.
Pārkravājoties ieskicējās atmiņas par laiku, kad mācīju bērnam burtus un lasīšanu. Burti, lai arī ne pēc pareizās metodikas, tika apgūti jau divu gadu vecumā, bet uz laiku pamainījās apstākļi, vairs nerunājām par to, un tajā vecumā viss ātri aizmirstas. Otrais piegājiens bija pēc kāda raidījuma noskatīšanās. Tika stāstīts un rādīts. Tā sākām veidot burtus no zīmuļiem, salikt "minivārdiņus" un lasīt! Tas notika trīs vai četru gadu vecumā. Vienā gadā sekmīgi lasīšanas pamatus ieliku vēl dažiem nepersonīgajiem bērniem pēc šīs metodes.

Kad ar lielajiem drukātajiem vairs nebija problēmu, bērnam pašam bija liela interese par virsrakstiem žurnālos, un tā viņš apguva arī drukātos mazos... Atceros, ka grūti bija atpazīt g, a, b, d... Montesori pedagoģijā tiek uzskatīts, ka pirmie jāmāca rakstītie burti, bērna rokai tos esot arī vieglāk uzrakstīt. Bet tobrīd par Montesori zināju ļoooti maz...

Un te kādi vēsturiski pieraksti no bērnudārza laikiem... Lūk, kā būt vienīgajam latvietim bilingvālā grupā:) - vairāki vārdi pierakstīti krieviski:)
Starp papīriem atradu arī vecāku "portretus":

(lietderīgs apģērbu katalogu pielietojums:) )