Sēņošana

Man sēņošana patīk labāk par ogošanu, jo man gribas ogas pieēsties un pēc tam negribas vairs tās redzēt:) Ar sēnēm citādi - tās svaigā veidā nelietoju.

No pilsētas mežiem gan esmu apguvusi tikai to daļu, kas šajā foto vairāk "paslēpusies" aizkadrā - Ķīšezera kreisajā pusē - no Rīnūžiem līdz Jaunciemam. Meži, kuri glabā liecības par pagātni - betona stabus, akas, izmūrētas "bedres" (bunkuri?) un arī liecības par mūsdienu atpūtniekiem, aiz kuriem paliek ugunskuru vietas, atkritumi. Mežs pie Rīnūžiem ir populāra suņu staidzināšanas vieta un, lai arī tuvu apdzīvotai vietai, mežacūkas vietām uzarušas tā neko! Cauri mežam vijas daudzas taciņas, dažiem šeit iestaigāts ikdienas maršruts Rīnūži - Vecdaugava... Šobrīd šos mežus var "ievērtēt", uzbraucot Ziemeļblāzmas skatu tornī, bet pēdējos gados (jādomā, ka legāli) mežā, kurš atrodas starp ceļu uz Vecāķiem un dzelzceļu, ir uzceltas dažas mājas. Ja tā tas turpināsies, tad zaļums pēc gadiem var sarukt.
Bet skaidrs, ka absolūti nelegāls ir mūsu uzietais kapukalniņš, kurā atdusas vismaz trīs, visticamāk, dažādu ģimeņu mīluļi.

Šis kapiņš izcēlās pārējo vidū, bija iegravēts aizgājēja vārds un aiziešanas datums...

Tamdēļ, ka nevēlos lasīt ērces, bet ņemt dalību ar daudziem citiem sēņu meklētājiem, man ļoti daudz jānopūlas, lai pierunātu līdznācēju (-us), jo tās sēnes pacietīgi jāmeklē, jānostaigā daudz km... Šodien veicās sarunāšanā, bet ne ar laikapstākļiem. Izgājām lietū, un tas spītīgi smidzināja visu mežā būšanas laiku (bijām kādas 2h), un beigās mani džinsi bija kā nupat izmazgāti. Lietus un pērkona izbiedētie sēņotāji jau steidzās mājup, mēs tikai turp:) Un nevienu citu aktīvā darbībā nesastapām. Tā kā vasara bija sausa, šis nav sēņu gads. To zina arī tārpiņi (pareizi gan teikt - kāpuriņi), tāpēc sēnes, kuru šobrīd nedaudz vairāk kā augusta nogalē, ir viņu obligātajā ēdienkartē:) Īpaši bērzlapes un dažādas bekas. Tāpēc labāk orientēties uz gaileņu un alksneņu meklēšanu. Pēc šodienas lietus noteikti vērts aiziet uz mežu otrdien, trešdien. Dikti jau arī gribētos, sēnes man garšo, un kur lai citur tās ņem? Tirgū? Sēnes ir tāda lieta, kur citiem īpaši neuzticos, ja nu vienīgi gailenes varētu nopirkt. Bet veikalos ar sēnēm parasti saprot šampinjonus:) Es tiešām nezinu, vai šajos baltajos bumbuļos ir tik daudz ķīmijas, ar kuru mans organisms netiek galā vai tikai mana individuāla reakcija (ne visu mūžu, bet pēdējā desmitgadē), tomēr skaidrs ir viens, ka es pat vairs nevaru ēst ēdienus, kur šampinjoni "blakus stāvējuši", jo citādi pēc stundām trim sākas vemšana. Interesanti, ka nevienu citu cilvēku ar līdzīgu problēmu nezinu, visiem tas šķiet jocīgi...

Šogad nekāda lielā izēšanās ar sēnēm nesanāk, nav arī no kā veidot krājumus ziemai, būs jāiztiek bez gardajiem salātiem, ko parasti pamanos kaut burciņu ielikt...

Skaistākā sēne ir sarkanā mušmire, vai ne?

Parasti rudeņos ikkatrā bērnudārzā top kāda zīmēta, līmēta vai citādi darināta... Un parasti mazie arī zina, ka šī ir indīga, neēdama. Vēl var pagūt rīt aiziet uz īstu sēņu izstādi Dabas muzejā. Kam nesanāk, tas var apmeklēt mežu neklātienē (arī te).