Man tagad reižu pa reizei sanāk rīti, kad, gaidot autobusu, stāvu līdzās tantiņai, kura pārdod pēdējo rudens puķu pušķus. Pavisam nesen ievēroju arī ģimeni ar trim meitām, skolniecēm, kuras parasti pavada abi vai viens no vecākiem. Šorīt jaunākā bija ļoti noraizējusies par kaut ko neizdarītu, čīkstēja brīžiem bija tik skaļa, ka pa vārdam nonāca manās ausīs, kaut nebū nebiju tik tuvu. Pieminēja dārziņu un, kad tuvojās viņu autobuss, izrādījās, ka mazā ir pamatīgi noraudājusies, bet jau nākamais mirklis līdz asarām noveda mani (reizēm esmu ļoti emocionāla)... Tantuks paķēra vienu no pušķīšiem un, cik ļāva slimās kājas, steidzās gājējiem pakaļ, panāca un iespieda mazajai rokās. Pret viņu pavērās četri izbrīnīti acu pāri, nezinu, vai ko teica vai nē, bet redzēju, ka meitene uzreiz kļuva priecīga. Tajā mirklī sapratu, ka stāsts bija par puķu dārziņu...
Šādu stāstu nav daudz, bet tie silda:) Un silda arī tas, ka bērns raudāja par puķēm, ne mantām vai končām, ko vecāki nepērk...
Šorīt bija arī pirmais rīts šajā nedēļā, kad, braucot autobusā, caur logu sildīja saule, kamēr Pārdaugavā biruši kārtējie krusas graudi (jau trešo reizi šonedēļ?), bet pēc tam visus priecēja milzu varavīksnes loks!
Fotomirklis no Slokas un Nometņu ielas stūra:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru